Выбрать главу

Trīs no septiņiem krājumā pārstāvēta­jiem autoriem ir profesionāli literāti. Gors, pēc izglītības filologs un vēsturnieks, pievēr­sās fantastikai, kad bija jau uzrakstījis vairāk

nekā divdesmit grāmatu. Ne mazāk rakstu­rīgs ir arī Aļtova un Gansovska ceļš uz fan­tastiku. Gansovskis, piemēram, ir bijis krā­vējs, matrozis, elektromontieris. Kara laikā — snaiperis un izlūks. Uzrakstījis divas stāstu grāmatas, vairākas lugas. Un tikai tad kļuvis par fantastu …

Visu minēto autoru darbi ir ļoti dažādi. To stiprās un vājās puses novērtēs lasītājs pats. Tāpat, jādomā, viņš bez grūtībām noteiks, pie kura zinātniskās fantastikas paveida viens vai otrs no tiem pieskaitāms. Vēl tikai jāpie­bilst, ka daži krājumā ievietotie stāsti, it īpaši «Helēņu noslēpums», ir uzrakstīti ag­rīnā daiļrades periodā un tāpēc neļauj pilnībā spriest par meistarības līmeni, ko autors sa­sniedzis šodien.

Un nu, biedri, dosimies ceļā! Pa lappusēm, kas mūs ievadīs fantastikas pasaulē. Pagai­dām vienīgajā, kur jau uzvarēts laiks …

A. Līdums

I. Jefremovs

HELĒŅU NOSLĒPUMS

* Krievu valodā pub­licēts 1966. gadā krājumā «ellinskij sekret».

«Helēņu noslēpums» ir mans otrais literā­rais darbs, kas radās driz pēc pirmā stāsta «Tikšanās virs Tuska- roras». «Helēņu no­slēpums» uzrakstīts 1942. gadā un ietverts sērijā «Stāsti par ne­parasto» ar kopēju nosaukumu «Septiņi rumbi», bet nav bijis publicēts.* Tajā laikā,

kad vēl nepazina kibernētiku un molekulāro bioloģiju, ideja par «genu» atmiņu, kas ir ma­na stāsta pamatā, radija mistisku iespaidu. Tomēr tā neatstāja mani visus nākamos div­desmit gadus, un galu galā domas, kas vēl ne­skaidri iezīmējās «Helēņu noslēpumā», tika īstenotas romānā «Skuvekļa asmens» (1959.— 1963. g.). Es tīšām atstāju stāstu tā sākotnējā veidā, lai parādītu lasītājiem, ka pirmajām ie­cerēm, kas būtībā ir palikušas tādas pašas, devuši iespēju piepildīties milzīgie zinātnes sasniegumi mūsu gadsimta vidū.

— Esmu jums visiem joti pateicīgs, — pro­fesors Izrails Faincimers klusi vērsās pie sanā­kušajiem, un viņa dziji iekritušās, tumšās acis iemirdzējās. — Grūtajās kara dienās jūs ne­aizmirsit manu necilo jubileju … Kā patei­cību par to es jums pastāstīšu kādu apbrīno­jamu gadījumu, kas notika nesen. Mēs, zināt­nieki, nemīlam celt dienas gaismā teorijas, kas nebalstās uz daudziem faktiem, vai vēl slik­tāk, — faktus, kuri nav izskaidroti, tāpēc uz­skatiet šo stāstu par cieņas un uzticības zīmi.

Jūs zināt, ka savu dzīvi esmu veltījis cil­vēka smadzeņu un psihes darbības pētīju­miem. Taču šo visai interesanto zinātnes no­zari nepētīju vienpusīgi, kādas šauras specia­litātes ietvaros, bet centos izprast smadzeņu uzbūvi un darbību kā vienotu domāšanas apa­rātu visā tā komplicētībā. Biju cītīgs ana­toms, fiziologs, psihiatrs un tā joprojām, līdz nodibināju savu nozari — smadzeņu psihofizioloģiju. Pēdējos gados es sasprindzi­nāti strādāju, lai noskaidrotu atmiņas būtību, un, jāatzīstas, izdarīju maz, jo šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts. Taustoties uz priekšu pa ne­izskaidrojamo faktu jūkli, kā tumsā klimstot pa smadzeņu nervu šūnu vissarežģītākajām sakarībām, savācu tikai atsevišķas patiesības kripatiņas un vēl nebiju spējīgs no tām izvei­dot drošu pamatu mācībai par atmiņu. Vien­laikus sastapos ar daudzām tādām parādī­bām, kas vēl ir gluži neskaidras, un par tārn pat necentos paziņot presē. Ēstās nosaucu par paaudžu vai genu atmiņu. Neminēšu pierādī­jumus, bet teikšu tikai to, ka pārmantojamas ir daudzas samērā sarežģītas, neapzinātas, nereti pat pilnīgi automātiskas dzīvnieku nervu mehānisma funkcijas. Manuprāt, instin­kti un sarežģītie refleksi nevar vpidoties tikai smadzeņu zemākajos — zemgarozas centros. To veidošanā noteikti piedalās arī smadzeņu garoza — tātad šis process ir daudz kompli­cētāks, nekā uzskatīja.līdz šim. Instinktu me­hānisma vienkāršošana ir mūsdienu fizioloģi­jas lielākā kļūda. Taču te vēl nevar runāt par atmiņu, tā ir daudz augstāka pakāpe arvien sarežģītāku mehānismu virknē, kuri pārzina apkārtējās pasaules uztveri un izpratni. Kā uzskata zinātne, atmiņa nav pārmantojama, tas ir, ārējās pasaules atveids, kas glabājas un uzkrājas smadzenēs kāda indivīda dzīves laikā, uz mūžiem izzūd līdz ar tā nāvi un pēc­tečus nekādi nebagātina, nekā tiem nevēstī.

Mana atklājuma būtība ir šāda: es atradu faktus, kas pierāda, ka daļa no atmiņā esošā ir pārmantojama no paaudzes paaudzē. Atvai­nojiet mani par garo ievadu, bet jautājums ir tik sarežģīts, ka vajadzēja jūs tam sagatavot, citādi jūs manu neparasto bez mistikas un pesteļošanas nekā nespētu sev izskaidrot. Nav vērts ironizēt, tā ir visiem vai ļoti daudziem raksturīga cilvēciska vajība. Ne jūs pirmie, ne pēdējie neapšaubāmu, bet jūsu prātam pil­nīgi neizskaidrojamu faktu uzskatīsiet par pārdabisku.

Turpinu. Jūs visi ievērojāt, bet ne ar ko ne­saistījāt to, ka, piemēram, formu skaistumu, vai nu tas būtu arhitektūras, vai ainavas, vai cilvēka ķermeņa skaistums utt., izjūt un ko­pumā vienādi novērtē visi cilvēki neatkarīgi 110 audzināšanas un attīstības pakāpes. Bet ļaujiet šo skaistumu izanalizēt attiecīgam speciālistam: ēku — arhitektam, ainavu — ģeogrāfam, ķermeni — anatomam, un viņš uz­reiz pateiks, ka skaistums ir pilnība konkrēto funkciju izpildē, optimāla mērķtiecība, ma­teriāla ekonomija, izturība, spēks, ātrums. Tāpēc arī domāju, ka neskaitamu paaudžu pieredze devusi mums neapzinātu pilnības izpratni, ko mēs uztveram kā skaistumu. Šī izpratne glabājas atmiņā, tajā neapzinātajā atmiņā, kura tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Var minēt arī vēl citus paaudžu ne­apzinātās atmiņas piemērus, bet par tiem pašreiz nerunāšu.