Jlem putniem vispār ir pārsteidzoša redze. Es biju izbraucis, kad Vitovskis eksperimentēja ar sevi. Kā par nelaimi, izmēģinājumi bija pārāk veiksmīgi. Vai arī pārāk neveiksmīgi. Šādiem atklājumiem vienmēr ir divas puses. Gan jau reiz mēs pie tā pieradīsim, tāpat kā pēc de Broila pieradām pie idejas, ka matērijai vienlaicīgi piemīt vi|ņa un daļiņas īpašības. Vitovskim tagad ir asāka redze nekā dižajam piekūnam vai grifam. Taču izrādījās, ka tā ir paliekoša … un ne vienmēr vajadzīga. Nav vērts, piemēram, ar tādu redzes asumu aplūkot mūsu ģīmjus. Zūd estētiskais efekts. Bet ar paasinātu redzi vērot dabu … Nu, tas vispār nav vārdos izsakāms …
*
Man izdevās pierunāt SV. Preparāta iedarbība ilga trīs četras minūtes, bet es tomēr redzēju pasauli tādu, kāda tā atklājas Vitovskim.
Par to pastāstīšu vēlāk. Patlaban man gribas izmantot Panarina domu par atklājuma divējādo iedabu. Parasti mēs zinātniskus atklājumus novērtējam, ja tā var teikt, no pirmsviļņu pozīcijām: vai nu labi, vai slikti — un nekāda divdabīguma. Taču mūsdienu lielajiem atklājumiem divējādā iedaba piemīt organiski. Un arī pašam atklājuma rašanās procesam piemīt it kā «viļņu» un «kvantu» iedaba. (Tā, protams, ir tikai analoģija. Tā padara skaidrāku lietas būtību.)
Mūsdienu atklājumi ir ne tikai divējādās iedabas. Viņi ari rodas «kvantiem». Ja zinātne būtu no parastās ķīmiskās degvielas pakāpeniski nonākusi līdz atomenerģijai, nebūtu radušās problēmas, ar kurām cilvēce sadūrās pēc Hirosimas. Lēciens notika pēkšņi, un uzreiz tika sasniegts kvalitatīvi jauns līmenis. Tā tas notiek visos galvenajos virzienos. Ja, piemēram, nemirstību varētu sasniegt, pakāpeniski palielinot mūža garumu, tad nerastos neskaitāmi jautājumi, uz kuriem gandrīz nav iespējams atbildēt. Bet arī šis lēciens bija pēkšņs un krass …
Esmu pārliecināts, ka tā nav nejaušība. Tāds vispār ir mūsdienu zinātnes procesa raksturs. Zinātnieka spēks pašreiz lielā mērā ir atkarīgs no viņa spējas sajust jaunatklājumu «viļņu» un «kvantu» iedabu. Iespējams pat, ķa tā ir atslēga, lai izprastu Vitovski.
Kad Panarins Harkovā aicināja aizbraukt pie Vitovska, es labprāt piekritu. Protams, ne jau tāpēc, lai vēlreiz pateiktu, ka atsakos (to var izdarīt pa telefonu). Panarins gribēja iegūt laiku un atsākt uzbrukumu. Bet es priecājos par izdevību parunāt ar Vitovski.
Jau pirmā saruna bija negaidīta. Vitovskis jautāja, vai es atceros Vīnera pēdējo interviju. Es, protams, labi atceros šo interviju, kas bija publicēta sešdesmit ceturtajā gadā, īsi pirms Vīnera nāves; tai ir tiešs sakars ar manu darbu. Vitovskis speciāli akcentēja divas atbildes no šīs intervijas. Tās bija šādas.
Jautājums. Vai jūs piekrītat prognozei, ko mēs dažkārt dzirdam, ka drīz tiks radītas mašīnas, kuras būs atjautīgākas par cilvēku?
Atbilde. Uzdrošinos sacīt, ka tas jau ir pārāk slikti, ja cilvēks nav atjautīgāks par mašīnu. Taču tas nenozīmē, ka mašīna mūs nonāvēs. Tā būs pašnāvība.
Jautājums. Vai tiešām mašīnām ir tendence kļūt aizvien sarežģītākām un atjautīgākām?
Atbilde. Mēs patlaban izgatavojam ārkārtīgi sarežģītas mašīnas un drīzumā izgatavo- | sim vēl daudzkart sarežģītākas. Pastāv parādības, kas līdz šim vispār nav saistījušas sabiedrības uzmanību, parādības, kas daudziem no mums liek domāt, ka tas notiks ne vēlāk kā pēc apmēram desmit gadiem.
— Šie desmit gadi ir pagājuši, — sacīja Vitovskis. — Vai cilvēks tagad var sacensties ar mašīnu intelektuālu uzdevumu risināšanā?
Vitovskim pašam šis jautājums, protams, , bija skaidrs,. Mans uzdevums bija izstāstīt par modernām universālām «KM» sērijas mašīnām un par savu heirotronu jaunākajām konstrukcijām. Viņš noklausījās, nepārtraukdams mani, un pēc tam pajautāja, ko es šai sakarā domājot par nākotni.
Es atbildēju apmēram tā.
Būtu vislielākā vieglprātība pienācīgi nenovērtēt problēmu «cilvēks un mašīna». Runa nav par mašīnu dumpi. Šie skapji un kastes absolūti nav spējīgi dumpoties. Problēma ir tieši pretēja: mašīnas pārāk labi strādā mūsu labā. Teiksim, mašīna veic. ekonomista darbu.
Kas jādara ekonomistam pašam? Vai viņam jāpilnveidojas, jāmācās, jāpāriet uz sarežģītāku darbu? Bet nav nemaz tik vienkārši pilnveidoties trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadu vecumā. Turklāt tagad gandrīz visas mašīnas spējīgas darba procesā pilnveidoties. Un tās dara to daudz straujāk nekā cilvēks.
Kādreiz mašīnas izspieda cilvēku no fiziskā darba sfēras garīgā darba sfērā. Pēc tam mašīnas kļuva aizvien gudrākas. Ko darīt? Pielikt punktu, izbeigt intelektuālo mašīnu pilnveidošanu? Pasaulē, kas ir sadalīta daudzās valstīs, tas nav tik vienkārši. Un arī pati «punkta pielikšana» liktos dīvaina: intelektuālas mašīnas nav ieroči, tām jākalpo cilvēkam …
Pagaidām mēs aprobežojamies tikai ar neradikāliem pasākumiem: cilvēki pāriet uz mazāk «kibernētiskām» nozarēm, strauji pieaug to cilvēku skaits, kuri nodarbojas ar mākslu.