— Vai pēc jūsu domām cilvēks var sacensties ar mašīnu? — jautāja Vitovskis. — Cilvēks taču arī attīstās, vai ne?
Es iebildu: cilvēks attīstās pārāk lēni. Trīstūkstoš gadu laikā cilvēka smadzenes gandrīz nav mainījušās. Jūtamām izmaiņām nepieciešami desmitiem tūkstošu gadu.
— Tas ir un reizē nav tā, — teica Vitovskis.— Mašīnas patiešām attīstās daudz ātrāk par cilvēku. Aplūkojot problēmu «cilvēks un mašīna», mēs redzam cilvēku, kas nemainās, un mašīnu, kas mainās strauji. Taču kibernētika, pati attīstoties, rada līdzekļus paāt- rinālai, ļoti straujai cilvēka smadzeņu attīstībai. Tātad, ja nevairās no problēmas «cilvēks un mašīna» (tāda tendence pastāv), varētu harmoniski attīstīt cilvēkus un mašīnas, saglabājot starp tiem optimālu distanci. Kā jums šķiet? 1
Mana atbilde, liekas, nebija īsti loģiska.i Mani pārsteidza negaidītā ideja, ka iespējama (visas cilvēces!) nemitīga pilnveidoša-, nās — tikpat strauja kā mašīnu attīstība.
Jā, lai cik tas arī būtu dīvaini, neskaitā-; mos strīdos par problēmu «cilvēks un ma-ļ šīna» visi vienmēr uzskata, ka «cilvēks» iri mūsdienu cilvēks, bet «mašīna» — ir nākot-ļ nes mašīna. Uzskata par neapšaubāmu, ka cilvēka smadzeņu spējas pēc divdesmit gadiem vai pēc gadsimta paliks gandrīz tādas pašas: kā šodien. Un arī pēc tūkstoš gadiem cilvēka] «konstrukcijā» nenotiks principiālas pārmai-| ņas — vismaz fantasti tā domā.
Es ar nodomu pieminēju fantastiku. Zināt-j ne pagaidām vēl nenodarbojas ar jautājumu par XXI vai, vēl jo vairāk, par XXX gadsimta cilvēkiem. Pētniecības darbu plānos starp daudziem tūkstošiem tēmu nav nevienas, kas būtu veltīta nākotnes cilvēkam. Mūsu priekš-; stats par nākamības ļaudīm veidojas daļēji intuitīvi, daļēji fantastiskās literatūras ietekmē. Tāpēc problēmu «cilvēks un mašīna» mēs sākam risināt, balstoties uz priekšstatiem par nākotnes cilvēkiem, kurus esam smēlušies no fantastiskās literatūras.
Ja nu cilvēka «konstrukcija» principā ne-1 mainās, mašīnas neizbēgami kļūs gudrākas par mums. Tas ir tikai laika jautājums. Es vēlreiz uzsveru: mašīnas mūs neapēdīs. Tās tikai arvien labāk un labāk veiks mūsu darbu — gan ražošanas, gan pētniecības, gan administratīvo.
Ilggadīgajās diskusijās pamazām izveidojies kompromisa (es teiktu — visai nenoteikts) viedoklis: teorētiski mašīnas var kļūt bezgalīgi gudras, bet praktiski tādu mašīnu radīšana ir neiedomājami sarežģīts darbs, ko vel tik drīz nevarēs paveikt. Apmēram tāda divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija attieksme pret atomenerģijas problēmu: vispār iespējams, taču grūtības ir tik milzīgas, ka būs nepieciešami daudzi gadsimti… Kā zināms, viss norisinājās daudz ātrāk.
Es pierakstu to, ko patlaban domāju pēc garajām sarunām ar Vitovski un Panarinu. Pirmās sarunas laikā domas bija haotiskākas. Un tomēr jau tad uztvēru galveno. Problēmas «cilvēks un mašīna» otrā būtība (tāpat kā nemirstības problēmas otrā būtība) aizsākās ar vienīgi pareizā ceļa noskaidrošanu: nākotnes cilvēkam nepieciešama principiāli jauna spēja pastāvīgi un ātri pilnveidot savu «konstitūciju».
Tonakt es uzskatīju, ka izprotu Vitovska un Panarina darba jēgu: atrisināt nemirstības problēmu nozīmē atrisināt arī problēmu «cilvēks un mašīna». Es toreiz vēl nezināju, ka tā ir tikai daļa klīnikā veicamo darbu. Varbūt arī ne pati svarīgākā.
Man nenāca miegs. Nekad agrāk nebiju redzējis saulainās polārās naktis. Laiks bija apstājies. Aizķērusies aiz apvāršņa, saule stā-ļf vēja nekustīga. Putni bija apklusuši. Pat vējš pārstāja gaudot. Klusums bija gandrīz vai nereāls.
Saulainās naktis tundrā radītas, lai varētu domāt, domāt, domāt. Diezin vai iespējams atrast labāku vietu klīnikai «Dižais piekūns»!
Liekas, tad es sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Nevis pārcilāju argumentus,] kas runāja par vai pret, bet apsvēru, kā tas] viss noticis.
Tomēr nē. Doma par piedalīšanos eksperimentā pirmo reizi radās nākamajā dienā. * *.
Mani uzmodināja Panarins.
— Jūs nogulēsit visinteresantāko, — viņš] teica. — Saposieties labi ātri! Uzkopt neko j nevajag. Visu izdarīs «svētais gars».
«Svētais gars» klīnikā mita, to jau es biju i pamanījis. Iepriekšējā vakarā mēs no Vitovska ] kabineta uz dažām minūtēm izgājām terasē, ] kad atgriezāmies, uz galda bija vakariņas.
Apmēram tādā pašā veidā tika pasniegtas ! arī brokastis. Es apjautājos Panarinam par i «svēto garu».
— Jūs šeit ieradāties kā bārenis, — atbildēja SV. — Un jums pagaidām jāpaliek bārenim. Parasti te ir ļoti, hm, dzīva sabiedrība, j Patlaban šī sabiedrība uz laiku pārcēlusies j citur. Uz dienvidiem. Seit palicis vienīgi neredzams «svētais gars».
«Svētais gars» gan bija neredzams, taču ar visai lielām darba spējām, jo pēc pusstundas es sastapu Vitovski laboratorijā, kas bija pilnīgi sagatavota apbrīnojamam eksperimentam. Panarins ieminējās par to jau Ļeņin- gradā, kad mēs gaidījam lidmašīnu uz Sīkti vkaru. SV izklāstījumā tas izklausījās šādi:
— Ideja ir vienkārša kā divreiz divi. Ar bioķīmisko pusi jūs iepazīsieties vēlāk. Ideja, latad, ir šāda. Pa vienu vadu, kā jūs zināt, var vienlaicīgi pārraidīt daudzas informācijas. Pat simtiem. Katru informāciju pārraida ar noteiktu frekvenci. Ja starpība starp frekvencēm ir pietiekami liela, informācijas viena otru netraucē. Viena elektriskā sistēma uztver vienlaicīgi simtiem dažādu informāciju. Tālāk es paļaujos uz jūsu kibernētika iztēli. Galu galā maņu orgāni, nervi un smadzenes arī ir elektriska sistēma.
Es teicu, ka tas ir nemirstības problēmas otrais atrisinājums. Viens cilvēka mūžs varētu ietvert sevī simtiem dažādu mūžu. Vismaz simtiem intelektuālu mūžu. Taču diezin vai izdosies šo ideju īstenot. Nav zināms pat, kā tai tuvoties.