Mēs piegājām tuvāk. Tā bija veca vīra galva: augsta, ļoti augsta piere, pareti, bet gari mati, kas sniedzās gandrīz līdz pat pleciem, rūpīgi sasukāta, cirtaina bārda. Garenā seja ar tuvu stāvošām acīm, lielu muti un plānu, kumpu degunu man uzreiz šķita pazīstama.
— Leonardo? — pavaicāju Voronovam.
Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
Jāatzīstas, biju saviļņots. Saviļņots un vīlies. Ļoti smalka, patiešām filigrāna detaļu apdare radīja īstenības iespaidu, kas robežojās ar ilūziju. Bet vajadzēja tikai novērsties no detaļām, un ilūzija izgaisa.
Es ne vienreiz vien reprodukcijās biju redzējis Leonardo pašportretu. Tā te bija tikko jaušami iezīmēta skice, kas tomēr izteica to, ko biju pieradis uzskatīt par galveno Leonardo raksturā, — pāri paaudžu paaudzēm stāvoša cilvēka gudrību. Leonardo da Vinči, cilvēku ar brīnumaino likteni, savā iztēlē biju apveltījis ar neparastu, ja tā varētu teikt, pārcilvēcisku ārējo veidolu. Bet Voronova skulptūrā šo izcilo, pārcilvēcisko nesaskatīju. Līdzība ar pašportretu, protams, bija neapšaubāma. Tomēr Voronova veidotais Leonardo likās parasts cilvēks. Vēl vairāk — noguris, vecs, gandrīz nelaimīgs cilvēks.
— Sēdieties, — Voronovs pievirzīja man atzveltnes krēslu. Es, šķiet, aizmirsu pasacīt, ka istabu apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Pie griestiem piestiprinātās tievās caurulītes izstaroja ne jau pavisam baltu, bet tādu kā mazliet violetu gaismu. Sādā apgaismojumā bronza zaudēja savu brīnišķīgo, bet mazliet nedabisko zeltaino nokrāsu. Apgaismojums pastiprināja īstenības ilūziju, piešķirdams bronzai iedegušas ādas krāsu un izskatu.
Nosēdinājis mani atzveltnes krēslā, Voronovs abpus skulptūrai ieslēdza divas sienas
lampas. Spilgtā gaisma lika man pievērt acis, bet, tās atvēris …
Pirmajā mirklī man šķita, ka krūšutēls ir apmainīts. Tas bija tas pats un tomēr pavisam citāds. Spēcīgā gaismas plūsma bija izdzēsusi detaļas. Agrāk tās nomāca kopiespaidu, novēršot uzmanību no galvenā. Tagad detaļu lieliskā apdare nedūrās acīs, to varēja vienīgi nojaust. Pārsteidzoši skaidri un reljefi izcēlās galvenais — sejas izteiksme.
Grūti, pat neiespējami to izteikt vārdos. Tēlam ir sava valoda, ko ne vienmēr iespējams tulkot. Prieks un bēdas, nē, vislielākais prieks un vislielākās bēdas, triumfs un ciešanas, zināšana un neizpratne — tas viss jaucās Leonardo sejas izteiksmē. Starp citu, jaucās nav īstais vārds. Nevis jaucās, bet mijās. Attiecībā uz skulptūru tāds apzīmējums var likties pārāk sadomāts. Bet es nepārspīlēju. Leonardo sejas izteiksmē šīs noskaņas tieši mijās. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka, aplūkojot krūšutēlu, es mainīju stāvokli. Varbūt mans skatiens, pakavēdamies te pie tās, te pie citas sejas daļas, ikreiz uztvēra no kopējā kaut ko atsevišķu …
Leonardo sejas izteiksme mainījās. Tā teikdams, es nebaidos kļūt smieklīgs. Atkārtoju, ka viss laikam izskaidrojams ar parastām fizikālām parādībām. Tas kļuva iespējams tādēļ, ka tēlniekam bija izdevies pārkāpt robežu starp mākslu un to, kas ir tikai līdzīgs mākslai. Iespējams, ka tas pateikts pārāk augstā stilā. Bet, velns parāvis, ir taču mākslā kaut kas tāds, ko nevar sadalīt elementos, ko nevar loģiski analizēt.
Un vēl kaut kas — tagad Leonardo man vairs nelikās parasts, noguris un vecs. Tas viss bija palicis — gan vecums, gan nogurums. Taču nogurums nebija ikdienišķs, bet gluži citāds, it kā cilvēks būtu ieskatījies tālā nākotnē un smagi, bēdu un prieka pilni gadsimti būtu uzgūluši viņa pleciem. Vecums … Tieši tādu es iedomājos Leonardo, ne jaunāku, ne vecāku.
Man jāpaskaidro, ka stāstu tikai par pašu galveno, pašu raksturīgāko Leonardo tēlā. Daudz ko tikai neskaidri izjutu. Piemēram, spēku. Te nebija varenu plecu, kādus tēlnieki mīl piedēvēt saviem varoņiem, bet kaut kas netverams — varbūt galvas pavērsiens, varbūt lūpu izliekums — tikko jaušami pauda spēku.
Voronova balss atskanēja it kā no tālienes.
— Tūkstoš piecsimt sešpadsmitā gada janvārī Leonardo aizbrauca uz Franciju. Karalis Francisks Pirmais nodeva Leonardo rīcībā Klū pili netālu no Ambuāzas pilsētas. Šis karalis bija gudrs un izglītots. Visu mūžu Leonardo bija meklējis izglītotu protektoru. Un atrada to pārāk vēlu . . .
Bronza bija izteiksmīgāka par vārdiem. Bet Voronovs turpināja, un es sapratu, ka viņa domu gaita ir kaut kā saistīta ar mūsu nepabeigto sarunu par mākslu.
— Tūkstoš piecsimt deviņpadsmitā gada otrajā maijā Leonardo šķīrās no dzīves. Viņu guldīja zemes klēpī nelielajā Ambuāzas baznīcā. Pēc četrarpus gadsimtiem Leonardo galvaskausu nodeva mūsu laboratorijai. Tomēr mums nebija ciešas pārliecības, ka tas ir tieši viņa. Jā, un arī pats galvaskauss … Kreisais vaiga kauls un augšžokļa kauls bija izlauzti, zobi izdrupuši, no deguna kauliem bija palikuši tikai atlūžņi. Jūs, liekas, teicāt, amats? Nē, tas ir zināšanu un intuīcijas, aprēķina un minējumu sakausējums .. .
Lauztie kauli tika reproducēti pēc neskartajiem simetriskajiem kauliem. Deguna un pieres kaula izciļņi palīdzēja atveidot deguna kaulu formu. Zobus reproducējām pēc žokļu ligzdām, un tikai pēc tam sākās mīksto sejas audu rekonstrukcija. Zināmā mērā tā tiešām ir tehnika. Galvaskausam tiek piestiprināts no vaska izveidots gremotājmuskulis un deniņu muskulis, pēc tam — mīksto audu kārtas biezumam atbilstošas vaska krokas. Ar vasku pat tiek aizpildītas atstarpes starp tām. Un ar to tehnika beidzas. Piemēram, mutes forma, lūpu forma un apveidi ir atkarīgi no daudziem faktoriem, kas vēl nav pilnīgi noskaidroti, bet ausu formu var tikai nojaust, matu sakārtojumu, ūsu un bārdas veidojumu pēc galvaskausa vispār nav iespējams noteikt. Kā redzat, zinātniskā precizitāte neizslēdz jaunradi!
Bet tas nav galvenais. Pēc galvaskausa formas veidotai sejai trūkst izteiksmes. Tas ir, tā sakot, cilvēka vidējais aritmētiskais izskats. Ja vēlaties — aizmiguša cilvēka izskats. Pamēģiniet viņu uzmodināt… Gerasi- mova metode dod tēlniekam vēsturiski pareizu sagatavi. Un tas ir viss. Sai sagatavei — to nesaārdot un neizmainot nevienu detaļu — jāiedveš dzīvība. Un tā jau ir māksla.