Leonardo nodzīvoja sešdesmit septiņus gadus. Viņš bija mākslinieks un tēlnieks, dienēja par inženierģenerāli hercoga Bordžas karaspēkā, būvēja kanālus un cietokšņus. Leonardo piedzima Florencē, dzīvoja Milānā, Venēcijā, Romā, droši vien bija apceļojis arī Austrumu zemes. Nomira, kā jau teicu, Francijā. No visas viņa dzīves man vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu. Bet ko gan? Parādīt mākslinieku, kas uzgleznojis «Svēto vakarēdienu»? Vai tēlnieku, kas izkalis «Lielo kolosu» — Frančesko Sforcu zirgā? Vai zinātnieku, kas par vairākiem gadsimtiem aizsteidzies savam laikam priekšā un kas zinājis, ka izplatījums ir bezgalīgs, ka kustība ir dzīves pamats? Bet varbūt godkārīgo galminieku, Lodoviķa Moro, Cēzara Bordžas, Franciska Pirmā uzticības personu? … Taču Leonardo pameta savas gleznas nepabeigtas. Viņš nenobeidza arī «Kolosu». Leonardo mēdza piepeši pārtraukt optiskos pētījumus un sākt rakstīt monogrāfijas botānikā. Viņš mainīja protektorus, pārcēlās no vienas valsts uz otru … Ko viņš meklēja? Kas viņš bija? … Pasakiet, lūdzu, ko pauž Leonardo seja?
Kā nu pratu, izstāstīju savus iespaidus.
Acīmredzot tie nebija tādi, kādus bija gaidījis Voronovs, jo, klausoties manī, viņš sa- drūma, bet pēc tam ilgi klusēja.
— Nu ko, varbūt tā ir, — viņš sacīja, izņemdams papirosu. Viņš vispār daudz smēķēja šai vakarā. — Laikam gan tieši tā arī ir; Man pret šo tēlu ir pārāk personiska attieksme, lai spētu spriest objektīvi. Gads meklējumu, šaubu un vilšanās, turpat desmit neveiksmīgu variantu un beidzot šis, pēdējais, kas izveidots vienā naktī… Es meklēju atminējumus Leonardo dzīvei, vienu mirkli, kurā kā fokusā krustotos visas viņa dzīves, likteņa un rakstura līnijas. Tajā naktī biju pārliecināts, ka esmu atradis atminējumu, bet tagad … nezinu. Liekas, kaut kas ir palicis mālā un nav iemiesojies bronzā.
Viņš paklusi iesmējās.
— Iejusties tēlā — tā taču saka aktieri? Agrāk man šķita, ka tas ir tikai pretenciozs termins — vairāk nekas, bet tai naktī… Jūs saprotat, to ir grūti izskaidrot… Man likās, ka esmu galīgi sapinies. Domu, iespaidu haoss … Un zināt, ko es izdarīju? Paņēmu papīra lapu un pacentos rakstiski attēlot Leonardo. Kas nu es par rakstnieku … Pirmās frāzes kaut kā izmocīju, bet vēlāk — tas notika gluži nemanot — tikko paguvu pierakstīt. Jūs saprotat, es dzirdēju Leonardo balsi, kopā ar Leonardo redzēju cietoksni, nolaistos fortus, pussabrukušos torņus, ar sūnām aizaugušās šaujamlūkas. Kaut kur aizmugurē steberēja vecais cietokšņa uzraugs. Viņa boze klabēja uz laika zoba sagrauztajiem akmens pakāpieniem … Es droši vien rakstīju slikti, taču šī nodarbošanās palīdzēja sakārtot un noskaidrot domas. Radās kaut kas līdzīgs tramplīnam. Pēdējā frāze palika nepabeigta. Es ķēros pie māla.
Voronovs ar spēcīgu rokas kustību izdzēsa smēķa galu pelnu traukā.
— Vai uzrakstītais ir saglabājies? — es pajautāju.
Viņš klusuciešot piegāja pie plaukta, sameklēja papīra lapu un pasniedza to man.
Rokraksts bija savāds: sīks, pietiekami skaidrs un vienlaikus it kā lidojošs, ar stipru slīpumu,uz labo pusi.
«… Uzraugs bijīgi noliecas inženierģene- rāja priekšā. Solis atpakaļ. Neveikls solis ar stīvo, klibo kāju. Un vēl viena paklanīšanās. Sī te titula «izcilākais un izredzētākais galminieks» priekšā. Tā Leonardo nosaukts pa- ientā, ko apliecinājis hercoga Bordžas zīmogs. Vēl solis atpakaļ un atkal paklanīšanās. Šoreiz, jādomā, tāpēc, ka hercoga inženieris, kas atbraucis inspicēt Pjombino nocietinājumus, ir iecietīgs, ļoti iecietīgs … (Svītrojums.)
Gaužām muļķīgi skaitīt, cik reizes uzraugs paklanījās. Leonardo strauji pagriežas. Viņa lūpas alkani tver caurcaurēm sāļo jūras vēju.
No torņa paveras skats tālumā. Bet viņš skatās lejup, tur, kur beidzas akmens un sākas viļņi. Tie ir stūrgalvīgi. Kā kalnu auni noliekuši stāvās pieres, tie lec uz akmeņiem.
Satrakoti lec un atsprāgst atpakaļ, birdinot pelēkas putu lēkšķes.
Viņš nekad nav tēlojis jūru. Stingā san- gīna vai parupja tempera nevar mēroties ar gaismēnu kustīgo rotaļu uz viļņu korēm. Mākslinieka ota ir bezspēcīga dzidrās dzelmes priekšā, kas sevī ietver tūkstošiem nokrāsu. Bezspēcīgs ir gleznotājs Leonardo jūras priekšā. Slaidie pirksti slīd pār torņa; grumbuļainajiem dzeguļiem. Pievakare. Nedaudz dzestrs. Tikai akmens vēl glabā skopo ziedoņdienas glāstu — siltumu. Akmens ir vecs. Saule un vējš kā pacietīga akmeņkaļa kalts cirtuši tā vaigā dziļas grumbas — ne- dzīstošas laika rētas.
Baidīdamies, ka drīz izzudīs pēdējā dienas atblāzma, Leonardo no slepenās kabatas steidzīgi izņem blīvu kartona gabalu, atkal un atkal prasīgi aplūko zīmējuma precīzās līnijas. Jā, viss pareizi … Jāatver tikai krāns, un cilvēks zem ūdens varēs elpot viegli un brīvi. Traukā ir pietiekami daudz alito — elpas, lai uzturētos jūras dibenā tik ilgi, cik vien var iztikt bez barības. (Svītrojums.)
Vienkāršs zīmējums — taču tajā ir vara pār jūru.
«Pār jūru?» dobji vaicā viļņi.
«Pār jūru?» tikko dzirdami atbalso vējš.
Leonardo vērīgi raugās melnējošajā ūdenī. Vai tiešām viņš skaļi izteica šos vārdus?
Klusums. Pagurušie viļņi maigi paijā akmeņus. Jūra ir nepastāvīga, tāpat kā valdnieki, Pēc divām dienām viņš satiks Cēzaru.
Saņemot nelielo kartona gabaliņu, hercoga stingrā roka nodrebēs. Pār pasauli valda tas, kam ir vara pār jūru …
Inženierģencrālis raugās uz slīpo buru — baltu triepienu melnajā jūras bezgalībā. Lepna, klijai līdzīgā buse pagriežas, un vējš to nes pretī ostai. Mānīgā varenība! Cilvēks var nolaisties jūras dibenā, un nezināmas rokas raidīts šāviņš ielauzīs kuģa dibenu. Lūzumā šļāksies ūdens. Neprātīgās šausmās sāks kliegt ļaudis …