Выбрать главу

Es tiku atdzīvināts pēc visiem likumiem: manī salēja trīs litrus asiņu, iešļircināja adre­nalīnu, sasūknēja glikozi ar zivju eļļu, vis­apkārt salika sildītājus un mani aptina ar elektriskajiem vadiem. Pēc kāda laika Vud­rops izslēdza strāvu: nu es varēju patstāvīgi elpot, un sirds sāka strauji pukstēt, it kā ne­kas nebūtu bijis.

Atvēru acis un ieraudzīju Vudropu, bet līdzās viņam kādu meiteni.

—   Kā jūtaties? — apjautājās Vudrops, baltā virsvalkā ģērbies tips ar tādu ģīmi, it kā viņš sava prieka pēc būtu kļuvis par lopu kāvēju.

—   Paldies, ser. Labi, ser. Kas jūs tāds esat, ser?

—       Es neesmu sers, bet gan Vudrops, Ha­rijs Vudrops, medicīnas un socioloģijas zi­nātņu doktors, Radioelektronikas institūta goda biedrs, — Harijs norūca. — Vai ēst gri­bat?

Es piekrītoši pamāju.

—   Atnesiet viņam šķīvi zupas.

Meitene uzspurdza no krēsla un nozuda. Harijs Vudrops bez liekām ceremonijām pa­rāva manu kreklu uz augšu un iešļircināja kādu ķīmisku vielu.

—       Tagad nu jūs esat pavisam dzīvs, — viņš teica.

—   Jā, ser.

—   Harij Vudrop.

—   Jā, ser Harij Vudrop.

—       Es ceru, intelektuālās spējas jums nav pārliecīgi attīstītas?

—   Ceru, ka ne.

—   Kur esat mācījies?

—       Gandrīz nekur. Beidzu kaut ko līdzīgu universitātei. Bet tas tā starp citu.

Klusībā nolēmu, ka Harijam vismazāk va­jadzīgi cilvēki ar augstāko izglītību.

—   Hm … Ko jūs tur mācījāties?

Nospriedu, ka manās interesēs ir, lai es

tur neko nebūtu iemācījies.

—       Spēlēt golfu, dejot, makšķerēt, laksto­ties ap meitenēm.

—       Tas ir labi. Tikai neiedomājieties savas zināšanas izmantot attiecībā pret Sjūzenu.

—   Kas tā tāda?

—       Meitene, kura aizgāja atnest jums va-f kariņas.

—   Vai jau ir nakts?

—        Nē, jau ir aizvakardiena. Un vispār, kāda velna pēc jūs uzdodat jautājumus!

Nolēmu, ka man kā izbijušam mironim ne­klājas daudz jautāt Harijam Vudropam, zi­nātņu doktoram un tā tālāk, Radioelektroni­kas institūta goda biedram.

2

Sjūzena teica:

—       Jūs piedalīsieties modeļa «Eldorado» pārbaudē. Starp citu, kā jūs sauc?

—   Harijs.

—        Slikti. Mūsu saimnieks nemīl, ka bez viņa ir vēl kāds Harijs. Vai neesat kļūdījies? Pēc nāves tā gadās.

—   Bet kas ir «Eldorado»? — es pavaicāju.

—        Tā ir pasaule, kurā valda laime un lab­klājība, turība un sociāls līdzsvars, pasaule, kurā nav komunistu un bezdarbnieku.

—       Jums tas tik velnišķīgi labi iznāk! Kā diktorei no «National video».

—       «Eldorado» jums piešķirta nozīmīga loma.

—   Ak tā? Kāda tad?

—   Jūs būsiet strādnieku šķira.

—   Kas, kas?

—   Nu proletariāts.

Mazliet padomājis, ievaicājos:

—       Vai jūs pavisam droši zināt, ka esmu atdzīvojies?

—   Pilnīgi droši.

—       Bet kāda loma «Eldorado» atvēlēta jums?

—• Es būšu uzņēmēju sabiedrība.

Sjūzena izgāja, un ienāca Harijs Vudrops.

—       Kopš šas dienas mēs jūs vairs nebaro­sim.

- Brīnišķīgi! Jūs pētīsiet, ka cilvēks mirst bada nāvē? — es pajautāju.

—   Vecmodīgi.

—   Un tomēr, ko es ēdīšu?

—  Jums vajadzēs stāties darbā.

—       Vai jūs vēl neesat izmetis segu, kurā ietītu mani varēs aizvest atpakaļ?

—       Manā augsti organizētajā sabiedrībā at­rast darbu nebūs problēma.

—   Man nāksies ilgi staigāt un meklēt.

—   Jums nemaz nebūs jāstaigā.

—   Kā tad tā?

—       Būs jānospiež tikai pogas. Kad dabū­siet darbu, saņemsiet algu, bet, ja būs alga, būs arī ēdamais.

—   Vediet mani ātrāk pie šādas pogas!

—       Jūs Vēl neesat psiholoģiski sagatavots. Jūs nespēsiet nospiest pogu ar vajadzīgo en­tuziasmu.

—       Es to varu nospiest ar jebkādu entuzias­mu.

—       Lai eksperiments būtu precīzs, vēl pāris stundiņas nāksies pabadoties.

—   Es sūdzēšos!

—   Nesūdzēsieties, tāpēc ka jūsu nav

—   Kā tā?

—   Jus taču nomirāt.

3

«Eldorado» ir trīs milzīgas mašīnas plašās : zāles dažādos stūros. Tās savstarpēji savieno­tas ar elektrības vadiem un kabeļiem. Viena mašīna atdalīta no pārējām ar stikla starp- j sienu. Harijs Vudrops nosēdās pie vadības | pults zāles centrā un ierunājās:

—* Šizofrēniķi, profesori un senatori cenšas ^ pilnveidot mūsu sabiedrību ar komisiju un apakškomisiju, brīvprātīgo komiteju un fon­du, ekonomisko konferenču un Sociālo pro­blēmu ministrijas palīdzību. Tas viss ir blē­ņas. Pietiek četrsimt divu triodu, tūkstoš piec­simt septiņdesmit sešu pretestību un divi tūk­stoši četrsimt deviņdesmit viena kondensa­tora, lai uzdevums tiktu atrisināts. Te ir mūsu sabiedrības pašreizējās organizācijas shēma.

Harijs Vudrops attina manā un Sjūzenas priekšā radioshēmas gaismas kopiju.

— Pa labi — «ražošanas», pa kreisi —«pa­tēriņa» bloks. Starp tiem pozitīvā un nega­tīvā atgriezeniskā saite. Nomainot radiolam­pas un citas «sabiedrības» detaļas, var pa­nākt, ka sistēma nenonāks nedz suprareģene- rācijas, nedz dziestošo svārstību režīmā. Kad es to sasniegšu, šī problēma būs reiz par vi­sām reizēm atrisināta.

Izklāstot savu ģeniālo ieceri, Harijs Vud­rops plātījās ar rokām un grozīja galvu — tāds acīmredzot bija viņa ieradums.

—   Bet es esmu paredzējis vēl vairāk, — viņš turpināja. — Esmu ievedis shēmā cilvē­cisku elementu, ko aizstāt ar ekvivalentu elek­tronisko robotu ir neracionāli un pārāk dārgi, jo tā atmiņa ir ierobežota. So funkciju izpil­dīsiet jūs, — Harijs ar pirkstu norādīja uz mani. — Un jūs, — viņš teica, vērsdamies pie Sjūzenas.