Es saņēmu zupas bļodiņu, aukstu kotleti un alus krūzi. Labi, ka tā!
Mana pirmā darba diena beidzās. Sjūzena ar veselu lēveni lupatu devās pie miera.
Kas gan būs rīt?
4
Kad no rīta ierados «ražošanas sfērā», ma-j nas sviras nebija. Sjūzena sēdēja atzveltnes- krēslā blakus «prezidentam» un dzēra alu. .
— Kas par lietu? — brīnījos.
— Jūs atbrīvoja, — viņa paskaidroja un pameta ar galvu uz sienas pulksteni. Tas rāi dīja piecas minūtes pāri astoņiem.
— Kāpēc mani atbrīvoja?
— Tāpēc, ka nokavējāties. Pamēģiniet at-< kal dabūt darbu.
— Kur jūs ņēmāt alu?
— Par jūsu žetoniem. Tie tagad pieder man.
Šādu nekaunību nekad nebiju redzējis.
— Specialitāte? — mašīna pajautāja.
— Krāvējs, — neko nedomādams, atbildēju.
— Slikts ieteikums, — mašīna attrauca un apklusa.
Izrādās, mašīnai ir atmiņa! Tā ievērojusi, ka mani atbrīvoja par darba kavēšanu. Atkal viss tāpat kā dzīvē. Varbūt šiem elektroniskajiem ekonomisko un sociālo struktūru mode-: ļiem tomēr ir kaut kāda jēga? Taču es nespēju
piekrist tam, ka tik bezgala sarežģītu parā- ļ dību, kāda ir daudzu miljonu cilvēku dzīve | sabiedrībā, var pietiekami precīzi atveidot ar ļ radiolampu, tranzistoru, pretestību un releju I palīdzību.
Sāku pārdomāt, ko lai dara. Mans skatiens pievērsās elektroniskajām smadzenēm.
Ja tur sakoncentrēta visa elektroniskā mo- r dēļa vadība, kāpēc gan nepacensties to «uzlabot» pēc sava prāta?
— Vai jūs nenosūdzēsiet? — noprasīju Sjūzenai.
— Kas tad ir?
— Es gribu pamēģināt pilnveidot «sabiedribu».
— Lūdzu.
Piegāju pie vadības pults un uz labu laimi f pagriezu pirmo pie rokas pagadījušos kloķi. Tad vēl un vēl. Te viņu bija apmēram simts. Mašīnas mežonīgi iekaucās. «Prezidents», kas līdz šim bija tik tikko mirgojis, uzliesmoja kā ' stearīna svece. Lolodams cerību, ka savu i sviru tomēr sagaidīšu, izskrūvēju «prezidentu» no ligzdas un noglabāju kabatā. Šai mirklī ienāca Vudrops.
— Ahā. dumpis! Tas ir labi! Atentāts pret valdību! Brīnišķīgi! Bet kur ir sprieguma stabilizators? Augstākās varas gāšana? Jauki! Dodiet šurp «prezidentu»!
Es atdevu neona spuldzi.
— Mēs paredzēsim arī šo cilvēcisko elementu. Es ekranēšu valdību ar tīklu, kam pievadīšu augstspriegumu. Divtūkstoš voltu pietiks. «Prezidentu» paslēpsim aizsargkupoli un pievadīsim tam piectūkstoš voltu. Šādā veidā «valsts» būs garantēta pret iekšējām nekārtībām.
Es biju galīgi iznīcināts. Harijs Vudrops pievienoja elektroniskajām smadzenēm augstspriegumu.
— Dodiet jel kādu darbu, — sāku lūgties.
— Nu tad pamēģiniet tūdaļ, kamēr neesmu uzstādījis visus potenciometrus agrākajā stāvoklī.
Nospiedu darbaspēka pieprasījuma pogu. Reproduktors ne no šā, ne no tā sāka dziedāt Džona Parkera balsī: «Cik laimīga tu biji, mirstot manās debesszilajās skavās .. .» No mašīnas izlīda nevis viena, bet uzreiz trīs sviras un pašas sāka pārvietoties augšup un Ie-< jup. Kastītē sāka birt žetoni kā no pārpilnfļ bas raga!
— Saimniek, tā gan ir veiksme! Šķiet, nu radusies «Eldorado»! — es iesaucos, no kastītes izgrābdams vara žetonus.
— Velns lai parauj! — Harijs nosēcās. — «Patēriņa» sfērā nekā nav. Tukšs.
Es drāzos viņpus starpsienas pie automāta un iemetu tajā žetonu. Nekādas reakcijas. Iemetu otru. Klusums.
— Nu jā, «ražošana» vienkārši sajukusi prātā.
Harija Vudropa elektronika acīmredzot darbojās tikai pēc stingri noteikta režīma. Ražošanas un patēriņa modeļi balansēja nestabilā līdzsvara stāvoklī. Līdzko tika izjaukts šis režīms, mašīna pārvērtās par bezjēdzīgu radioshēmu kaudzi, kas darbojās kā pagadās.
Harijs noregulēja potenciometrus, un visas sviras, izņemot vienu, paslēpās mašīnā. Džons Pārķers pārgāja uz kontraltu, pēc tam uz ko- loratūrsoprānu un apklusa pie septītās oktāvas «la». Lai atjaunotu savu labo slavu, ķēros pie palikušās sviras un sāku to centīgi kustināt.
— Atdodiet žetonus, — Harijs sacīja.
— Kāpēc?
— Tos jūs dabūjāt par velti. Tā nedrīkst.
— Bet kāpēc viņa visu dabū par velti? — es norādīju uz Sjūzenu, kas savā sēdeklī bija iemigusi.
— Neuzdodiet muļķīgus jautājumus un dodiet šurp žetonus!
Divus no tiem es tomēr paslēpu.
Visu darba dienu Sjūzena nogulēja, bet es līdz vakarpusei biju nopelnījis vēl septiņus vara ripuļus. Pa šo laiku Vudrops parūpējās par «valdības» drošību un vairākas reizes noņēma spriegumu no mana kondensatora. Vispār, ap savu mašīnu viņš noņēmās ļoti cītīgi. Vēlāk Sjūzena man pateica, ka par «Eldorado» projektu Harijs nokampšot veselu žūksni naudas.
Tagad biju gudrāks un par ēdamo iztērēju tikai divus žetonus. Tā bija gandrīz bada maize, bet es sapratu, ka jādomā arī par nebaltām dienām!
«
Nākamajā rītā atradu Sjūzenu ar saraudā-1 tām acīm.
— Kāpēc «uzņēmēju sabiedrība» pinkšķ? —; zobgalīgi iejautājos.
Darbā biju ieradies agri. Kabatā skanošie žetoni cēla manu pašapziņu.
— Tā ir cūcība! — Sjūzena žēlojās.
— Kas?-
— Viņš man visu atņēma: gan kleitas, gan veļu, gan kažoku.
— Kas?
— Vudrops.
— Kāpēc?
— Lai sāktu visu no gala. Viņš tos atkal' paslēpis automātā.
Pametu sviru un piegāju pie Sjūzenas. Man i bija viņas žēl.
— Man šī spēle ne visai patīk, — es teicu.I
— Nekas, Harijs panāks pilnīgu harmo-j niju.
— Nezinu, kas ta tada. Tikai zinu, ka at-J ņemt to, kas tev iedots, ir cūcība.
Ienāca Vudrops.
— Kas tā par idili! Marš pa vietām! Šķiet, esmu par daudz palielinājis potenciālu tira- tronā. Jūs neko nedarāt un neesat atbrīvots.