Выбрать главу

—   Vienu mirkli, saimniek!

Metos pie sviras, bet par vēlu. Tā bija no­zudusi. Vudrops sāka apmierināti ķiķināt.

«Velns tevi rāvis! Šodienai man ir žetoni.» Sjūzena sabozās un vairs neizmantoja savu

.uilornātu. Es negribīgi spiedu balto pogu, iz­mēģinādams dažādas specialitātes. Nekas ne- bija vajadzīgs. Vai tiešām mūsu sabiedrība pārsātināta kā ar ārstiem un pedagogiem, tā ar tehniķiem un pavāriem? Vēlreiz nospiedu balto pogu.

—   Specialitāte?

—   Žurnālists.

—   Ņemam.

Es pilnīgi apstulbu. No mašīnas tika izbī­dīts galds ar rakstāmmašīnu. Ir nu gan tas Harijs! Pat tiktāl aizdomājies!

—       Prese mūsu sabiedrībā dod lielus ienā­kumus, — Vudrops paskaidroja. Jūs saņem­siet jo vairāk, jo ar lielāku prieku Sjūzena la­sis jūsu sacerējumus. Nu tad sāciet!

Vudrops izgāja.

Apsēdos pie rakstāmmašīnas un nogrimu domās. Tad iesāku:

«Ārkārtējs ziņojums! Nepieredzēta sensā­cija! Radioaktīvo mutāciju rezultātā izveido­jušās jaunas dzīvnieku sugas! Runājošie ēze­li! Suņi matemātiķi! Pērtiķi homeopāti! Dzie­došās cūkas! Gaiļi, kas spēlē pokeru!»

—       Kaut kas bezjēdzīgs, — Sjūzena teica, izņemdama no sava automāta papīra lapu. Ja tā turpināsies, es nelasīšu, un jūs nomir­siet badā.

—   Nepatīk? — es pavaicāju.

—   Nē.

—   Labi, pamēģināšu ko citu.

«Nedzirdēta sensācija! Astoņpadsmit mil­jardieri un četrdesmit divi miljonāri atteikušies no saviem miljardiem un miljoniem strādnie­ku labā …»

—       Paklausieties, Sem, vai kā jūs tur sauc! Es jūsu murgojumus vairs nelasīšu.

—   Vēl viens mēģinājums.

—   Nelasīšu.

—   Nu, lūdzu, Sjūzena.

—   Negribu.

—   Nu, Sjū!

—       Neuzdrošinieties mani ta uzrunāt, vai dzirdat!

Es uzdrukāju:

«Sjū, jūs esat brīnumjauka meitene. Es jūs mīlu.»

Viņa neteica neko.

«Es jūs mīlu. Vai to jūs lasāt?»

Jā, — viņa klusi atbildēja. — Turpiniet.

«Iemīlēju jūs kopš tā mirkļa, kad atgriezos dzīve. Visu laiku, kamēr noņemamies ar šo idiotisko projektu, domāju, kā lai mēs abi aiz- mūkam. Jūs un es. Vai gribat?»

—       Jā, — izņemdama papīra lapu no auto­māta, viņa klusi atteica.

«Redziet, ko es izdomāju. Galu galā man ir specialitāte. Mēs aiziesim no Vudropa un pa­centīsimies atrast īstu darbu, bet nevis šīs elektroniskās blēņas. Divatā mums būs vieg­lāk. Goda vārds, kopš es jūs ieraudzīju, esmu atzinis, ka pārgriezt vēnas ir stulbi.»

—   Es arī domāju tāpat, — Sjū nočukstēja.

Ienāca Vudrops.

Viņš paskatījās uz savām ierīcēm un no- knikšķināja pirkstus.

—   Ahā! Šķiet, ka nu viss ir kārtībā! Sprie­gums nostabilizējies! Fāzu noviržu nav! Mēs tuvojamies «ražošanas» un «patēriņa» har­monijai.

—   Protams, saimniek, — es sacīju. — Reiz taču mūsu sabiedrībai jāsāk dzīvot, kā nākas.

—  Turpiniet tādā pašā garā, bet es to visu atzīmēšu shēmā, — viņš noteica, iziedams no zāles.

«Satiksimies šonakt te. Un izlēksim pa logu.»

—   Labi .. .

Līdz dienas beigām sacerēju kādu desmitu idiotisku paziņojumu un nopelnīju veselu kaudzi vara ripuļu. Sjūzena akurāti plēsa nost lapu pēc lapas, lai parādītu elektronis­kajam stulbenim, ka ir ļoti ieinteresēta manas produkcijas lasīšanā. Beidzot harmonija bija pilnīga, un Harijs Vudrops drudžaini uzmeta «Eldorado» shēmu, lai pārdotu to par miljonu dolāru. Shēma bija tik daudz vērta, jo tā ietvēra cilvēcisko elementu!

Es par visu peļņu paņēmu sviestmaizes un sabāzu tās pa kabatām.

Naktī, mēģinot aizlavīties līdz logam, abi ar Sjūzenu apstājāmies pie «uzņēmēju sabied­rības».

—  Tu vakar ne reizi neizmantoji savu au­tomātu.

—   Būtu es to izmantojusi, tu nopelnītu mazāk.

—   Ja vēlies, paņemsim kleitas un kažoku.

—  Velns tos rāvis!

—       Es varu Vudropam atstāt zīmīti, ka tas ir mans darbs. Manis jau tik un tā nav.

—   Nevajag, tā būs vieglāk iet.

Mēs izkāpām ārā pa logu, tikām pāri žo-j gam un nokļuvām uz plata asfaltēta ceļa, kas veda uz lielu pilsētu. Pār to baismi liesmoja oranžkrāsas debesis. Sjūzena uz mirkli pie­kļāvās man klāt.

—   Nebaidies, tagad mēs esam divi.

Es apskāvu viņu, un mēs devāmies uz priekšu. Tikai vienreiz apstājos pie elektris­kās laternas un, ieskatījies meitenes uzticības pilnajās acīs, pajautāju:

—   Sjū, bet kā tu nokļuvi pie Vudropa?

Viņa tikko manāmi pasmaidīja, izstiepa

kreiso roku un, pabīdījusi augšup piedurkni, parādīja man plaukstas pamatu. Uz baltās ādas krasi izdalījās iegarena tumšsārta rēta.

—  Tātad tu arī? . . .

Viņa pamāja.

Un tā nu mēs ejam, divi cilvēki, kuru nav šajā drausmīgajā pasaulē . ..

Komisijas priekšsēdē­tājs. Jūs lasāt vairākās valodās, zināt augstāko matemātiku un esat spē­jīgs paveikt vienu otru darbu. Vai uzskatāt, ka tas jūs padara par Cil­vēku?

Otarks. Jā, protams. Vai tad cilvēki prot vēl kaut ko citu?

(No otarka nopratināša­nas protokola. Valsts komi­sijas materiāli.)

S. Gonsovskis

DUSMĪBAS DIENA

No biezu zāli ap­augušas ielejas parā­dījās divi jātnieki un devās augšup kalnā. Pa priekšu uz salna,

kumpainu purnu ērzeļa jāja mežzinis, bet Donalds Betlijs rudas ķēves mugurā viņam sekoja. Uz akmeņainās takas ķēve paklupa un nokrita uz ceļiem. Domās nogrimušais Betlijs gandrīz novēlās zemē, jo segli — angļu sacīkšu jātnieka segli ar vienu seglu jostu — noslīdēja zirgam uz kakla.

Mežzinis kalna galā viņu pagaidīja.

— Neļaujiet ķēvei nokārt galvu, tad tā viegli klūp.

Betlijs, iekodis lūpu zobos, uzmeta mežzi-i nim īgnu skatienu. Velns parāvis, būtu pateicis to agrāk! Betlijs dusmojās arī pats uz sevi, jo ķēve bija viņu izmuļķojusi. Kad viņš to seg- 1 loja, tā piepūta vēderu, lai seglu josta vēlāk | būtu pavisam vaļīga.