Выбрать главу

Ķēve piesardzīgi spēra soļus pa šauro taku.

Kad viņi bija nokļuvuši lejā, Mellers sa­cīja:

— Centīsimies jāt blakus. Un labāk nesa­runāties. Ap astoņiem mums jātiek Steglika fermā. Tur pārlaidīsim nakti.

Pāris stundu viņi jāja klusēdami. Ceļš at­kal gāja kalnā. Jātnieki apmeta līkumu Lāč- kalna virsotnei, turoties tā, lai labajā pusē allaž paliktu meža siena, bet kreisajā — krau­ja, kura bija apaugusi tik sīkiem un retiem krūmiņiem, ka tajos neviens nevarēja paslēp­ties. Viņi nojāja līdz upei un pa akmeņaino braslu izkļuva uz pamesta asfaltēta ceļa, kur seguma spraugās jau bija saaugusi zāle.

Pēkšņi Mellers apturēja zirgu un ieklausī­jās. Tad viņš nolēca no zirga, nometās ceļos un piespieda ausi pie zemes.

— Kaut kas nav lāga, — viņš, augšā cel­damies, sacīja. — Kāds jāj mums aiz mugu­ras. Paiesim nost no ceļa.

Betlijs arī nolēca zemē, un viņi pārveda zirgus pāri grāvim alksnājā.

Pēc pāris minūtēm arī žurnālists saklausīja pakavu dunu. Tā tuvojās. Varēja dzirdēt, ka jātnieks dzen zirgu pilnos auļos.

Tad viņi caur sauso lapotni ieraudzīja sal­nu zirgu, kas strauji lēkšoja šurp. Zirga mu­gurā neveikli turējās vīrietis dzeltenās jāt­nieka biksēs un vējjakā. Svešais pajāja garām tik tuvu, ka Betlijs paguva ielūkoties tam sejā un saprata — šo vīrieti viņš jau agrāk redzējis. Viņš pat atcerējās, kur. Vakarā pil­sētiņā pie bāra stāvēja pulciņš vīru. Viņu bija kādi pieci vai seši, platiem pleciem, visi spil­gti ģērbušies. Un visiem bija vienādas acis. Laiskas, puspievērtas, nekaunīgas. Zurnā- lists pazina šīs acis — tādas bija gangste riem.

Tikko svešais bija pajājis garām, Mellers izlēca uz ceļa.

—   Ei!

Vīrietis pierāva zirga pavadu un apstājās

—   Ei, pagaidi!

Jātnieks palūkojās uz saucēju un acīmre dzot pazina mežzini. Dažus mirkļus viņi no­raudzījās viens otrā. Tad vīrietis atmeta ar roku, pagrieza zirgu un aizauļoja tālāk.

Mežzinis nolūkojās viņam pakaļ, līdz pa­kavu duna izdzisa tālē. Un tad viņš, pēkšņi ievaidēdamies, iesita ar dūri sev pa pieri.

—       Tā, tagad vairs nekas neiznāks! Nu vairs ne.

—       Kas noticis? — vaicāja Betlijs. Arī viņš bija iznācis no krūmāja.

—       Nekas… Tikai no mūsu ieceres nu vairs nekas neiznāks.

—       Kādēļ? — žurnālists palūkojās mežzinī un pārsteigts ieraudzīja viņam acīs asaras.

—       Nu ir visam beigas, — teica Mellers, no­vērsās un ar plaukstas virspusi izslaucīja acis. — Ek, nelieši! Ek, nelieši!

—       Paklausieties! — arī Betlijs sāka zau­dēt pacietību. — Ja jūs sākat tik traki nervo­zēt, tad mums tiešām nav vērts jāt tālāk.

—       Nervozēt! — iesaucās mežzinis. — Jums šķiet, ka es nervozēju? Paskatieties!

Ar rokas vēzienu viņš norādīja uz egles zaru ar sarkaniem čiekuriem, kurš bija pār­kāries pār ceļu soļus trīsdesmit atstatu.

Betlijs vēl nesaprata, kādēļ viņam vaja­dzētu uz to skatīties, kad jau nodārdēja šā­viens, degunā iesitās pulvera dūmu smaka, un čiekurs, kas bija karājies pašā zara galā, novēlās uz asfalta.

— Redziet nu, kā ir ar manu nervozē- šanu, — Mellers noteica, ieiedams alksnājā pēc zirga.

Fermu viņi sasniedza tieši tad, kad sāka krēslot.

No nepabeigtas baļķu ēkas iznāca gara au­guma vīrietis ar melnu bārdu un pinkainiem matiem un klusēdams noraudzījās, kā mežzi­nis un Betlijs noņēma zirgiem seglus. Pēc tam uz lieveņa iznāca sieviete — sarkanma­taina, ar plakanu, neizteiksmīgu seju, arī sa- pinkojusies. Vecākiem aiz muguras parādījās trīs bērni. Divi astoņus vai deviņus gadus veci puisēni un gadus trīspadsmit veca meite­nīte, sīciņa un ārkārtīgi trausli veidota.

Neviens no viņiem nebrīnījās par Mellera un žurnālista ierašanos, nedz priecājās par to, nedz arī izrādīja nepatiku. Viņi tikai klusēdami stāvēja un skatījās. Betlijam šī klusēšana nebija pa prātam.

Vakariņas ēdot, viņš centās uzsākt sarunu.

—• Klausieties, kā jūs te tiekat galā ar otar­kiem? Vai viņi jums stipri sariebuši?

— Ko? — melnbārdainais fermeris pielika plaukstu pie auss un pārliecās pāri gal­dam.

— Ko? — viņš kliedza. — Runājiet skaļak. Es vaji dzirdu.

Tā tas turpinājās labu brīdi, un fermeris stūrgalvīgi liedzās saprast, ko no viņa vēlas. Beigu beigās viņš noplātīja rokas. Jā, otarki te esot gan. Vai tie viņu traucējot? Nē, viņu personiski netraucējot. Par citiem viņš neko nezinot. Nekā nemākot pateikt.

5ās sarunas vidū sīkā meitenīte piecēlās, ievīstījās lakatā un, neteikusi nevienam ne vārda, izgāja ārā.

Tiklīdz vakariņas bija paēstas, fermera sieva ienesa no blakus istabas divus matra­čus un sāka klāt ciemiņiem guļvietas.

Taču Mellers viņu apturēja.

—   Mēs labāk pārgulēsim šķūnī.

Sieviete, ne vārda neteikusi, atlieca mu­guru. Fermeris strauji panācās uz istabas vidu.

—   Kādēļ? Guliet vien tepat.

Bet mežzinis jau vāca kopā matračus.

Uz šķūni garais fermeris pavadīja viņus ar lākturi. Brītiņu nolūkojās, kā ciemiņi iekārto­jas, un mirkli viņa sejā bija tāda izteiksme, it kā viņš taisītos kaut ko teikt. Taču viņš ti­kai pacēla roku un pakasīja galvu. Pēc tam aizgāja.

—   Kādēļ šādas izdarības? — Betlijs jau­tāja. — Vai tiešām otarki nāk iekšā pat mā­jās?

Mellers pacēla no zemes biezu deli un at­spieda to pret smagajām, izturīgajām durvīm, vēl pārbaudīdams, vai dēlis nevar noslīdēt.