— Liksimies nu gulēt, — viņš noteica.
- Mēdz gadīties visādi. Kādreiz viņi iekuļas
arī mājās.
Žurnālists apsēdās uz matrača un sāka raisīt vaļā zābakus.
— Bet sakiet, vai īstie lāči arī šeit vēl ir palikuši? Nevis otarki, bet īstie meža lāči. Sājos mežos taču senāk bija daudz lāču?
— Neviena paša, — Mellers atbildēja.
— Pirmais, ko otarki izdarīja, kad bija izlauzušies no laboratorijas uz salas, — viņi iznīcināja visus īstos lāčus. Vilkus arī. Te ne- Irūka ne jenotu, ne lapsu, bet viņi iznīdēja visus. Otarki pievāca indi no izdemolētās laboratorijas un noindēja visus sīkos dzīvniekus. Šeit visā apkārtnē mētājās nosprāguši vilki — tos viņi nezin kādē] neēda. Bet lāčus aprija visus līdz pēdējam. Viņi jau paši savējos arī reizēm ēd.
— Savējos? . . .
— Protams, viņi taču nav cilvēki. No viņiem visu ko var sagaidīt.
— Tātad jūs viņus uzskatāt vienkārši par zvēriem?
— Nē. — Mežzinis papurināja galvu.
— Par zvēriem mēs viņus neuzskatām. Tikai pilsētās strīdas par to, kas viņi ir — cilvēki vai zvēri. Mēs šeit zinām, ka viņi nav ne viens, ne otrs. Saprotiet jel, senāk bija tā: bija cilvēki, un bija zvēri. Tas arī bija viss. Bet tagad gadījies vēl kas trešais — otarki. Kaut kas tāds uzradies pirmo reizi, kopš pasaule pastāv. Otarki nav zvēri. Būtu jau labi, ja viņi būtu tikai zvēri vien. Un viņi, protams, nav arī cilvēki.
— Sakiet, — Betlijs juta, ka tomēr nespēs atturēties no šī jautājuma, lai gan pats skaidri saprata, cik tas banāls, — sakiet, vai tiešām vini bez grūtībām iemācās augstāko matemātiku?
Mežzinis piepeši skarbi pagriezās uz viņa pusi.
— Paklau, nemuldiet par matemātiku! Turiet labāk muti! Es personīgi nedodu ne sarkanu grasi par jūsu augstāko matemātiku. Jā, matemātika otarkiem ir tīrais nieks. Bet kāds no tā labums? … Jābūt taču cilvēkam — tas ir galvenais.
Viņš novērsās un iekoda lūpu zobos.
«Viņam ir neiroze,» nodomāja Betlijs. «Jā, turklāt visai stipra. Viņš ir slims cilvēks.»
Taču mežzinis jau nomierinājās. Viņš jutās neveikli, ka bija tā aizsvilies. Brītiņu klusējis, viņš ievaicājās:
— Atvainojiet, vai esat vinu redzējis?
— Ko?
— Nu, to ģēniju. Fīdleru.
— Fīdleru? … Esmu. Es ar viņu runāju tieši pirms izbraukšanas. Savas avīzes uzdevumā.
— Viņu droši vien glabā celofāna iesaiņojumā? Lai tikai viņam ne lietus pilīte neuzkristu.
— Jā, viņu apsargā. — Betlijs atcerējās, kā viņam pašam pārbaudīja caurlaidi un kā viņu pārmeklēja pirmoreiz ārpus mūra, kas apjoza Zinātnisko centru. Pēc tam tas pats atkārtojās vēlreiz — pirms iebraukšanas institūtā. Bet trešo reizi viņu pārmeklēja, iekams ielaida dārzā, kur pie viņa iznāca pats I idlers. — Viņu apsargā. Bet viņš tiešām ir ģeniāls matemātiķis. Fīdleram bija tikai trīsdesmit gadu, kad viņš izdarīja savus «Labojumus vispārējā relativitātes teorijā» . Protams, viņš taču ir neparasts cilvēks, vai ne?
— Bet kāds viņš izskaj.ās?
— Kāds izskatās?
Žurnālists samulsa. Viņš atcerējās Fīdleru, kad tas baltā, ērtā uzvalkā iznāca dārzā. Viņa augumā bija kaut kas neveikls. Platas gūžas, šauri pleci. īss kakls … Tā bija dīvaina intervija, jo Betlijam visu laiku likās, ka drīzāk intervē viņu pašu. Protams, Fīdlers atbildēja uz viņa jautājumiem. Taču viņš to darīja nenopietni. It kā zobotos par žurnālistu un vispār par visu parasto cilvēku pasauli tur, aiz Zinātniskā centra mūriem. Viņš vaicāja pats. Turklāt pavisam muļķīgus jautājumus. Dažādas blēņas. — piemēram, vai Betlijam garšojot burkānu sula. It kā tā būtu eksperimentāla saruna un Fīdlers pētītu parasto cilvēku.
— Viņš ir vidēja auguma, — sacīja Betlijs. — Acis maziņas . . . Bet vai tad jūs viņu neesat redzējis? Viņš taču bija arī šeit, labora- lorijā uz salas.
— Viņš atbrauca divas reizes, — Mellers atbildēja, — bet visapkārt bija tāda apsardze, ka vienkāršus mirstīgos nelaida tuvāk par kilometru. Toreiz otarkus vēl turēja iežogojumā un ar viņiem strādāja Rihards un Kleins. Kleinu viņi vēlāk apēda. Bet, kad otarki bija pasprukuši vaļā, Fīdlers te vairs nerādījās … Ko tad viņš tagad saka par otarkiem?
— Par otarkiem? … Teica, ka tas esot bijis ļoti interesants zinātnisks eksperiments. Ar lielām perspektīvām. Tomēr tagad viņš ar to vairs nenodarbojas. Tagad viņa pētījumi saistīti ar kosmiskajiem stariem … Vēl sacīja — viņam esot ļoti žēl, ka bijuši upuri.
— Bet kādēļ tas viss tika darīts? Kādā nolūkā?
— Nu ka lai jums pasaka? … — Betlijs brītiņu padomāja. — Saprotiet, zinātnē mēdz būt tāds jautājums: «Kas notiktu, ja?» No tā radušies daudzi jaunatklājumi.
— Kādā nozīmē — «Kas notiktu, ja?»?
— Nu, piemēram: «Kas notiktu, ja magnētiskajā laukā ievietotu vadītāju, pa kuru plūst strāva?» Un iznāca elektrodzinējs … Vārdu sakot, tas bija eksperiments.
— Eksperiments, — Mellers noteica, sa- kozdams zobus tā, ka tie noņirkstēja. — Izdarīja eksperimentu — palaida cilvēkiem virsū cilvēkēdājus. Un tagad neviens par mums vairs nedomā. Tieciet galā, kā paši mākat. Fīdlers jau sen aizmirsis gan otarkus, gan arī mūs. Bet viņu te savairojies simtiem, un neviens nezina, kādus plānus pret cilvēkiem viņi kaldina. — Mežzinis apklusa un nopūtās. — Ek, ja padomā vien, kādas ērmības tikai neizgudro! Iztaisīt zvērus gudrākus par
cilvēkiem. Galīgi sajukuši tais pilsētās. Vispirms atombumba, tagad šitas. Droši vien grib, lai cilvēku dzimums pavisam iznīkst.
Viņš piecēlās, paņēma pielādēto šauteni un nolika to sev līdzās zemē.
— Paklausieties, mister Betlij. Ja kaut kas notiks, kāds dauzīsies pie durvīm vai lauzīsies iekšā, guliet, kā gulējis. Citādi mēs tumsā vēl nošausim viens otru. Guliet mierīgi, bet es zināšu, kas jādara. Esmu tā ietrenējies, ka pamostos kā suns, no priekšnojautas vien.