No rīta, kad Betlijs iznāca no šķūņa, saule mirdzēja tik spoži un lietus noskalotais zaļums bija tik svaigs un spirgts, ka visas nakts sarunas viņam šķita tikai briesmu stāsti.
Melnbārdainais fermeris jau strādāja tīrumā — viņa krekls baloja kā mazs plankumiņš upes otrā krastā. Uz mirkli žurnālistam iešāvās prātā, ka tā varbūt ir īstā laime — celties augšā līdz ar sauli, nepazīt pilsētas sarežģītās dzīves trauksmi un rūpes, būt saskarsmē vienīgi ar lāpstu un brūno, auglīgo zemi.
Taču mežzinis drīz vien lika viņam atgriezties īstenībā. Viņš parādījās pie šķūņa ar šauteni rokā.
— Iesim, es jums kaut ko parādīšu.
Viņi apgāja šķūnim apkārt un iegāja sakņu dārzā no mājas otras puses. Te Mellers sāka uzvesties pavisam dīvaini. Pieliecies viņš izskrēja cauri krūmājam un pielupās grāvī pie kartupeļu vagām. Pēc tam ar zīmēm lika žurnālistam darīt to pašu.
Viņi devās pa grāvi apkārt sakņu dārzam. No mājas atskanēja sievietes balss, taču nebija saprotams, ko viņa saka.
Mellers apstājās.
— Paskatieties.
— Kas ir?
— Jūs taču teicāt, ka esat mednieks. Skatieties!
Kailā zemes laukumiņā starp zāles kušķiem bija palicis labi saredzams piecpirkstainas pēdas nospiedums.
— Lācis? — ar cerībām balsī iejautājās Betlijs.
— Kas par lāci! Lāču te sen vairs nav.
— Tātad otarks?
Mežzinis pamāja ar galvu.
— Pavisam svaigas pēdas, — čukstus sacīja žurnālists.
— Sās nakts pēdas, — Mellers apstiprināja. — Redziet, pielijušas. Tas nozīmē, ka viņš bijis mājā jau pirms lietus.
— Mājā? — Betlijs juta saltas tirpas pārskrienam pār muguru. — Pašā mājā?
Mežzinis neatbildēja, bet ar galvas mājienu parādīja žurnālistam uz grāvja pusi, un viņi klusēdami devās atpakaļ.
Pie šķūņa Mellers pagaidīja, kamēr Betlijs tiek pie elpas.
— Tā man šķita jau vakar. Jau tad, kad mēs te ieradāmies un Stegliks sāka izlik- lies, ka tr pakurls. Viņš tikai centas panakt, lai mēs runājam skaļāk un otarks varētu visu dzirdēt. Bet otarks sēdēja blakus istabā.
Žurnālists juta, ka viņam aizžņaudzas balss.
— Ko jūs man stāstāt? Tad jau iznāk, ka cilvēki šeit apvienojas ar otarkiem? Pret citiem cilvēkiem!
— Runājiet klusāk! — mežzinis piekodināja. — Ko nozīmē «apvienojas»? Stegliks tur neko nevarēja darīt. Otarks atnāca un palika. Tā bieži notiek. Otarks, piemēram, atnāk un noliekas guļamistabā uzpostā gultā gulēt. Citreiz viņš izdzen cilvēkus no mājām un valda tur dienu vai divas.
— Bet ko tad cilvēki? Mierīgi to pacieš? Kāpēc viņi nešauj uz otarkiem?
— Kā lai šauj, ja mežā ir citi otarki? Un fermerim ir bērni, lopi ganībās, māja, ko var aizdedzināt … Bet galvenais — bērni. Viņi taču var pagrābt bērnu. Vai tad mazos iespējams vienmēr pieskatīt? Turklāt otarki pievākuši visus ieročus. Jau pašā sākumā. Pirmajā gadā.
— Un cilvēki atdeva ieročus?
— Ko viņi varēja darīt? Kas neatdeva, tie vēlāk nožēloja .. .
Viņš nepabeidza teikumu un pēkšņi ieurbās ar skatienu kārklājā, kas atradās soļus piecpadsmit no viņiem.
Viss turpmākais norisinājās divās trīs sekundēs.
Mellers pacēla šauteni un uzvilka gaili. Tai pašā mirkli virs krūmiem izslējās brūna masa iezalgojās lielas acis, ļaunas un iztrūkušās un atskanēja balss:
— Ei, nešaujiet! Nešaujiet!
Žurnālists instinktīvi satvēra Melleru pie pleca. Nodārdēja šāviens, bet lode ķēra vienīgi kādu zaru. Brūnā masa saliecās ritenī aizkūleņoja pa mežu un nozuda starp kokiem. Vēl dažus mirkļus brīkšķēja krūmi, tad viss noklusa.
— Kāda velna pēc! — Mežzinis neprātīgās dusmās apsviedās apkārt. — Kādēļ jūs to izdarījāt?
Žurnālists nobālis čukstēja:
— Viņš runāja kā cilvēks … Viņš lūdza lai nešauj.
Mirkli mežzinis nolūkojās žurnālistā, tad niknums atslāba, un viņš gurdā vienaldzībā nolaida ieroci.
— Jā, var jau būt … Pirmoreiz tas atstāj iespaidu.
Viņiem aiz muguras kaut kas nočabēja. Viņi pagriezās atpakaļ.
Fermera sieva sacīja:
— Iesim uz māju. Es jau uzklāju galdu.
Maltītes laikā visi izlikās, it kā nekas nebūtu noticis.
Pēc brokastīm fermeris palīdzēja apseglot zirgus. Klusēdami visi atvadījās.
Kad viņi jāja tālāk, Mellers noprasīja:
— Kāds tad īsteni ir jūsu plāns? Es lāgā nesaprotu. Man sacīja, ka jāpavada jūs kalnos, un tas bija viss.
— Kāds plāns? . .. Nu, paklejot pa kalniem. Satikt cilvēkus — jo vairāk, jo labāk. Iepažī- lies ar otarkiem, ja izdosies. Vārdu sakot, izjust šejienes atmosfēru.
— Šķiet, šajā fermā jūs jau sākāt to sajust,
Betlijs paraustīja plecus.
Mežzinis piepeši apturēja zirgu.
— Klusāk …
Viņš ieklausījās.
— Mums kāds skrien pakaļ . . . Fermā kaut kas būs noticis.
Betlijs vēl nepaguva ne pabrīnīties par mežziņa dzirdi, kad aiz muguras atskanēja kliedziens:
— Ei, Meller, ei!
Viņi pagrieza zirgus. Aizelsies viņiem skriešus tuvojās fermeris. Viņš gandrīz pakrita, pieķerdamies pie Mellera seglu loka.
— Otarks nolaupīja Tīnu. Aizstiepa uz Briežu gravu.
Viņš aizgūtnēm tvēra elpu, no pieres viņam ritēja sviedru lāses.
Vienā rāvienā Mellers iecēla fermeri seglos. Viņa ērzelis sāka auļot, dubļi vien pašķīda gaisā zem tā pakaviem.