Mellers un žurnālists izgāja no galvenā korpusa.
; Betlijam ļoti gribējās apskatīt apstarošanas ierīci, un viņš lūdza mežzini vēl piecas minūtes uzkavēties.
Pamestā ciemata galvenās ieliņas asfalta spraugās bija saaugusi zāle un jauni, spēcīgi krūmu dzinumi. Skaidrajā rudens gaisā varēja tālu redzēt. Smaržoja pēc kritušām lāpām un mikla koka.
Laukumā Mellers pēkšņi apstājās.
— Jūs neko nedzirdējāt?
— Nē, — atbildēja Betlijs.
— Es vēl visu laiku domāju, kā viņi visi kopā gribēja mūs aplenkt sargbūdiņā, — mežzinis prātoja. — Senāk nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņi vienmēr darbojās tikai pa vienam.
Viņš atkal vērīgi ieklausījās.
— Ja tikai viņi mūs nepārsteidz. Labāk vāksimies ātrāk no šejienes projām.
Viņi aizgāja līdz zemai, apaļai celtnei ar šauriem, režģotiem logiem. Masīvās durvis bija pievērtas, betona klonu pie sliekšņa klāja plāna meža gružu kārtiņa — rūsganas egļu skujas, putekļi un kukaiņu spārniņi.
Uzmanīgi viņi iegāja pirmajā telpā ar zemiem griestiem. Nākamās masīvās durvis veda zemā zalē.
Viņi ielūkojās tajā. Vāverite ar kuplu asti kā ruda liesmiņa šaudījās pa koka galdu un izlēca pa loga režģu starpu ārā.
īsu mirkli mežzinis nolūkojās tai pakaļ. Viņš atkal uzmanīgi ieklausījās, nervozi sažņaudzis rokās šauteni, un tad ieteicās:
— Nē, tā nevar.
Steigšus viņš metās atpakaļ.
Bet bija jau par vēlu.
Ārā atskanēja čaboņa, ieejas durvis nočīkstēdamas aizcirtās. Izklausījās, it kā no ārpuses tām aizveltu priekšā kaut ko smagu.
Mirkli Mellers un žurnālists raudzījās viens otrā, tad metās pie loga.
Betlijs palūkojās ārā un atrāvās atpakaļ.
Laukumā un izžuvušajā baseinā, kurš nezin kādēļ tur bija kādreiz ierīkots, pulcējās arvien vairāk otarku. Viņu tur bija jau vairāki desmiti, un aizvien jauni līda it kaļ no zemes laukā. Šajā ne īsti zvēru, ne cilvēku pūlī skanēja murdoņa, kliedzieni, rēkoņa.
Mežzinis un Betlijs satriekti klusēja.
Kāds jauns otarks netālu no viņiem pacēlās pakaļkājās. Priekšķetnās viņš turēja kaut ko apaļu.
— Akmens, — nočukstēja žurnālists, vēl joprojām nespēdams atjēgties. — Viņš taisās mest akmeni.
Taču tas nebija akmens.
Apaļais priekšmets nosvilpa gaisā, režģotā loga priekšā žilbinoši uzliesmoja uguns, izvēlās sūri dūmi.
Mežzinis atkāpās no loga. Viņa sejā bija neizpratne. Šautene viņam izkrita no rokām, un viņš tvēra pie krūtīm.
— Velns parāvis! — Mellers iesaucās un pacēla asiņaino roku. — Nešķīsteņi tādi! Nu man ir beigas.
Mežzinis kļuva bāls. Nedroši viņš paspēra pāris soļu, pietupās un pēc tam nosēdās zemē, atbalstīdamies pret sienu.
— Nu man ir beigas. — Nē! — iekliedzās Betlijs. — Nē! — Viņš drebēja kā drudzī.
Mellers, zobus sakodis, pacēla pret viņu gluži balto seju.
— Durvis!
Žurnālists metās uz izeju. Tur no ārpuses atkal stūma priekšā kaut ko smagu.
Betlijs aizgrūda priekšā vienu bultu, tad otru. Par laimi viss bija ierīkots tā, lai no iekšpuses varētu stingri ieslēgties. Viņš atgriezās pie mežziņa. Mellers jau gulēja zemē pie sienas, piespiedis rokas pie krūtīm. Uz viņa krekla pletās ^ mikls traips. Taču viņš neļāva sevi pārsiet.
— Viss vienalga, — viņš sacīja. — Es taču jūtu, ka beigas ir. Negribas mocīties. Neaiztieciet mani!
— Mums taču nāks palīgā! — iesaucās
Betlijs.
— Kas?
Jautajums izskanēja tik kaili, tik atklāti un bezcerīgi, ka žurnālistam pārskrēja saltas tirpas pār kauliem.
Brīdi viņi klusēja, tad mežzinis jautāja:
— Vai atceraties jātnieku, ko redzējām paši» pirmajā dienā?
— Jā.
— Jadoma, ka viņš steidzās brīdināt otar» kus par jūsu ierašanos. Viņiem ir savi sakari: pilsētas bandītiem un otarkiem. Tādēļ otarki apvienojās. Nemaz nebrīnieties. Man liekas, ja no Marsa pie mums atlidotu kaut kādi as- toņkāji, arī tad atrastos cilvēki, kas meklētu ar tiem kopēju valodu.
— Jā, — žurnālists čukstus atbildēja. !
Laiks līdz vakaram viņiem aizvilkās gausi,
bez pārmaiņām. Mellers strauji zaudēja spēkus. Asiņošana aprima. Taču viņš joprojām neļāva sevi aiztikt. Žurnālists sēdēja viņam līdzās uz akmens klona.
Otarki viņus pagaidām atstāja mierā. Viņi nemēģināja ne lauzties iekšā pa durvīm, nedz arī mest vēl kādu granātu. Balsu murdoņa aiz logiem brīžiem pieklusa, brīžiem pastiprinājās.
Kad saule norietēja un kļuva vēsāks, mežzinis palūdza nodzerties. Žurnālists padzirdīja viņu no ceļojuma pudeles un nomazgāja viņam seju ar ūdeni.
Mežzinis sacīja:
— Varbūt ir tīri labi, ka parādījušies otarki. Tagad būs skaidrāk redzams, ko nozīmē Cilvēks. Tagad mēs zināsim, ka cilvēks ir ne tikai radījums, kas prot rēķināt un var iemācīties ģeometriju, bet vēl kaut kas cits. Zināti nieki ir pārāk noslēgušies savā zinātnē. Tomēr tā vēl nav viss.
Mellers nomira naktī, bet žurnālists vēl nodzīvoja trīs dienas.
Pirmajā dienā viņš domāja vienīgi par glābšanos, izmisums mijās ar cerībām, dažas reizes viņš izšāva pa logu, cerēdams, ka varbūt kāds izdzirdēs šāvienus un steigsies viņam palīgā.
Pret nakti viņš saprata, ka šīs cerības ir iluzoriskas. Paša dzīve Betlijam likās kā divās savstarpēji nesakarīgās dalās sašķelta. Visvairāk viņu nomocīja tieši tas, ka šīs daļas nebija ne loģiski, ne secīgi' savā starpā saistāmas. Viena bija veiksmīga žurnālista saprātīgā, panākumiem bagātā dzīve, un tā beidzās tai brīdī, kad viņš kopā ar Melleru izjāja no pilsētas uz mežiem klāto Galvenās grēdas kalnāju. Šajā pirmajā dzīvē nekas nenorādīja uz to, ka viņam būs jāiet bojā šajā salā, pamestās laboratorijas ēkā.