Выбрать главу

Pa kreisi caur arkādi bija saskatāmas prie­des un debesis, uz to fona izcēlās no ziloņ­kaula darināta neliela tēla siluets. Es pū­lējos saskatīt šo tēlu, kas nebija lielāks par pusi no cilvēka auguma, taču tā kontūras ne­kļuva noteiktākas, bet tieši otrādi — pama­zām izzuda. Tāpat izzuda vēl kāda detaļa, kas sākumā bija labāk saskatāma nekā (els, — zema un gara pelēka akmens vanna, līdz malām piepildīta ar nez kādu tumšu šķid­rumu. Vannā tik tikko varēja samanīt tā kā skulpturālas figūras, tā kā šķidrumā iegrem­dēta kaila ķermeņa kontūras. Tomēr arī šī de­taļa izzuda, bet blakus vannai parādījās galds ar biezu akmens virsmu. Galda vidū at­radās ar kaut kādām zīmēm klāta, gluda, kvadrātveida vara plāksne bez jebkādiem ro­tājumiem, bet tās priekšā — melns duncis un zils stikla trauks.

Šī plāksne vai, pareizāk sakot, vara lapa kļuva arvien labāk saskatāma, un beidzot es redzēju vienīgi to. Pilnīgi skaidri saskatīju tās nosūbējušo virsmu ar iegravētajām rakstu zīmēm. Neko nesaprotot, tomēr tīri instinktīvi nojautu, ka te beidzas manu domu ainu sē­rija, noslēdzas, kā jūs sakāt, vīziju virkne. Neizskaidrojama nemiera mākts, sāku atvei­dot vara plāksnē iegravētās zīmes. Te, re­dziet, profesor, — un viņa veiklie pirksti pār­lapoja veselu lēveni papīra lapiņu, — tās va­jadzēja atkārtot atkal un atkal. Vīzija izzuda un lāgiem pat stundām neatsākās no jauna, bet es pacietīgi sēdēju, līdz varēju sastādīt šo lapu, kas ir jums rokā. Taču tagad es vairs neko neredzu, esmu ļoti noguris, viss kļuvis vienaldzīgs . . . Tikai aizmigt nekā nevaru, māc neizprotamas bailes, vai neesmu kļūdī­jies. Agrāk manas izjūtas bija ļoti spēcīgas — es zināju, ka šīm skulptūrām, šiem ziloņkaula

tēliem ir kāds sakars ar mani, bet tagad neko nesaprotu. Kas gan tas varētu būt, profesor?

—   Nu tā, — es, lielā satraukumā stomīda­mies, atbildēju, — ieņemiet miega zāles. Es tās visādam gadījumam sagatavoju, ja jūs pāršautu pār strīpu ar savām vīzijām. Jūs aizmigsit, un tas jums nepieciešams vairāk par visu, bet es paņemšu jūsu pierakstu, un i jau pievakarē mēs zināsim, ko tas viss no­zīmē. Patiešām jūsu halucinācijas ir beigu­šās. Es vēl visu nesaprotu, bet domāju, ka jūs atcerējāties tieši to, kas vajadzīgs … Tikai šīs negaidīti uzradušās rakstu zīmes … Es vēlreiz gribētu dzirdēt, kāpēc jūs esat pārlie­cināts, ka savās vīzijās redzējāt Helādu?

—   Profesor, es nevaru paskaidrot, kāpēc zinu, bet es noteikti zinu, ka redzēju Helādu vai, pareizāk sakot, kādu daļu no tās.

—   Tā. Tagad pamēģiniet iemigt, pēc tam prom visas šīs tumšās štoras, mans mīļais, jūs atgriezīsities dzīvē! Nu pietiek, pietiek! — ' es pārtraucu mākslinieka turpmākos jautāju­mus un ātri aizgāju, aiznesot līdzi noslēpu­mainos pierakstus.

«Vēl mazliet pacietības,» es prātoju, doda- i mies uz tramvaju, «un viss noskaidrosies. Vai nu tās tiešām ir no pagātnes dzīlēm iz- | rautas svarīgas ziņas, vai… murgu blēņas. Nē, pēdējām tās nav līdzīgas. Vienas un tās ļ pašas zīmes bieži atkārtojas, dažāds zīmju i skaits atdalīts ar atstarpēm, augšā acīmredzot I virsraksts. Tātad, ja jau mākslinieks ir pārlie- I cināts, ka tā ir Helāda, jāgriežas pie helēnista. ļ

Kas mums Maskavā šajā nozarē ir vislielā­kais speciālists?» Es turpināju savus prātoju­mus, bet nevienu nevarēju atcerēties. Nokļu­vis līdz savam dzīvoklim, ar zinātnisko dar­binieku rokasgrāmatas, Akadēmijas kalen­dāra un nicināmā telefona palīdzību sāku meklēt vajadzīgo zinātnieku. Man laimē­jās: ne vairāk kā pēc 40 minūtēm es jau smē­ķēju savu kārtējo papirosu viņa kabinetā, ka­mēr zinātnieka skatiens urbās manis pasnieg­tajā papīra lapā ar noslēpumainajām zīmēm.

—   Kur jūs to ņēmāt, pareizāk sakot, no kā norakstījāt?! — helēnists iesaucās, caururbjot mani ar savu piemiegto acu aizdomu pilno skatienu.

—   Es pastāstīšu jums visu, neko neslēp­jot, tikai iepriekš visu svēto vārdā paskaidro­jiet, kas tas ir?

Zinātnieks nepacietīgi nopūtās un atkal no­liecās pār lapu, runājot nosvērti, bez intonā- cijām.

—   Šis jūsu atnestais fragments sastādīts ta saucamajā Kipras rakstībā, zilbju alfabētā, rakstīts no labās puses uz kreiso, tas ir visse­nākais rakstības veids, kāds vien sastopams Ilelādā. Šķiet, ka tas ir sengrieķu valodas eo- liešu dialekts, tāpēc man pagrūti ātri iztulkot visu šo fragmentu. Re, kur virsraksts — jā, interesanti! — tas sastāv no trim vārdiem: augšā — malakter elefantos, zem tā apakšā — zitos. Pirmie divi vārdi, burtiski tulkojot, no­zīmē ziloņkaula mīkstinātājs, bet pārnestā nozīmē — tēlnieks, kas strādā ar ziloņkaulu.

Mūsu nosaukums «meistars» arī cēlies no šīs saknes. Zitos — īpašs nepazīstams šķīdums, kas mīkstina ziloņkaulu. Jūs zināt, ka senajā Helādā tēlnieki prata ziloņkaulu padarīt tik mīkstu kā vasku un tāpēc darināja no tā visai pilnīgus tēlus, kuri vēlāk sacietēja, atkal pār­vēršoties parastajā ziloņkaulā. Šis noslēpums bija neglābjami zudis, un neviens līdz šim …

—    Ak, velns parāvis, visu sapratu! — uz­trūcies no krēsla, iekliedzos, bet, ieraudzījis zinātnieka baiļu un pārsteiguma pilno seju, attapos un steigšus piebildu: — Dieva dēļ, piedodiet, bet tas ir ļoti svarīgi man, parei­zāk sakot, manam pacientam. Vai jūs mani ne­varat tūdaļ pat, kaut tikai vispārējos vilcie­nos, iepazīstināt ar fragmenta tālāko saturu?

Helēnists paraustīja plecus un neko neat­bildēja, tomēr es redzēju, ka viņš ātri pār­skata uz lapas pierakstītās rindiņas, tāpēc papūlējos sastingt krēslā, apvaldot savu uz­traukumu un prieka uzplūdus. Pēc dažām mi­nūtēm, kas man likās nebeidzami garas, zinātnieks sacīja: