— Par ko visi uz tās lielās ielas bija tik uztraukti? Kāda ir jūsu pārvaldes sistēma? Vai jums arī ir policija?
— Dažādas, — atteica Hovards.
— Dažādas?
— Mums ir četrpadsmit dažādu policiju.
— Nesaprotu.
— Ļoti iespējams. Mūsu sociālā iekārta jums var likties ļoti sarežģīta. Taisnību sakot, es pats to īsti labi nesaprotu. Un vispār neviens to nesaprot. Ar laiku jūs varbūt sapratīsiet. Tagad mums jāiet uz Padomi.
Grehema uzmanību piesaistīja cilvēki, kurus viņi sastapa gaiteņos un zālēs. Brīdi viņš domāja par Hovardu un tā skopajām atbildēm, tad viņu ieinteresēja kaut kas cits. Puse gaiteņos un zālēs sastapto cilvēku likās ģērbti sarkanos formas tērpos. Gaiši zilo krāsu, kas bija valdījusi uz kustīgajām platformām, te nemanīja. Pretī nākošie visi kā viens sveicināja viņu un Hovardu.
Viņi iegriezās garā, tālu pārredzamā gaitenī, kur uz zemiem krēsliem sēdēja daudz meiteņu, gluži kā klasē. Skolotāja neredzēja, balss nāca no kāda neparasta. aparāta. Grehems konstatēja, ka meitenes noraugās viņā un Hovardā ar ziņkāri un izbrīnu. Taču steigā viņš nepaguva tās lāgā apskatīt. Grehems sprieda, ka meitenes pazīst Hovardu un prāto, kas varētu būt viņš, Grehems. Šis Hovards acīmredzot bija svarīga persona, un tomēr viņš bija norīkots ti-/ kai par Grehema aizbildni. Tas bija dīvaini.
Tad sekoja patumšs gaitenis, kur tādā augstumā, ka bija saredzamas gājēju pēdas un potītes, ne vairāk, pie griestiem karājās ietve. Tālāk nāca galerija^ ar retiem garāmgājējiem, kas apgriezās, lai ar izbrīnītiem skatieniem pavadītu Grehemu un viņa sarkanā ģērbto ceļa biedru.
Spēcinošo līdzekļu iedarbība izbeidzās. Ātrā iešana sāka viņu nogurdināt. Grehems lūdza, lai Hovards iet lēnāk. Drīz viņi brauca liftā ar logu uz platu ielu, taču logs bija ciet un viņš bija pārāk augstu, lai saredzētu platformas apakšā. Viņš redzēja tikai cilvēkus, kas slīdēja pa trosēm un staigāja pa nedrošiem tiltiem.
Pēc tam viņi galvu reibinošā augstumā šķērsoja ielu pa stikla tiltu, kas bija tik caurspīdīgs, ka viņam tirpas skrēja pār kauliem. Pat tilta grīda bija no stikla. Atcerējies klintis starp Ņūkveju un Boskāslu (tas bija sen sen, bet viņam šķita, ka nesen), Grehems lēsa, ka atrodas apmēram četrsimt pēdu virs kustīgajām ielām. Viņš apstājās un paskatījās uz zilajām un sarkanajām sīkbūtnēm, kas drūzmējās un žestikulēja zem niecīgā balkoniņa, uz kura viņš nesen bija stāvējis. Viegla dūmaka un lielu bumbu izstarotā gaisma traucē]a saskatīt vairāk. Nelielā šūpulim līdzīgā kastē sēdošs cilvēks ātri, kā krizdams slīdēja pa virvi virs šaurā tilta. Grehems nevijus apstājās, lai noskatītos, kā dīvainais pasažieris pazūd lejā, tad atkal pievērsās ņirbošajam pūlim.
Pa vienu no ātrākajām ielām skrēja bariņš sarkanu stāvu. Tuvojoties balkonam, tie izklīda uz visām pusēm un pārvietojās uz lēnākajām joslām. Šķita, ka šie sarkanā ģērbtie cilvēki ir apbruņoti ar nūjām vai rundziņām un ka tie vicina tās un kaujas. Kā vaja atbalss līdz Grehemam nonāca nikni kliedzieni, spiedzieni un vaimanas.
— Ejiet! — pavēlēja Hovards, uzlikdams viņam takas uz pleciem.
Pa virvi nošlūca vēl viens cilvēks. Gribēdams uzzināt, no kurienes tas gadījies, Grehems palūkojās augšup un caur stikla griestiem un kabeļu un siju pinumu ieraudzīja kaut ko ritmiski kustamies līdzīgi vējdzirnavu spārniem, bet virs tiem — tālas, bezkrāsainas debesis. Hovards vilka Grehemu tālāk, un viņš attapās šaurā ejā, kas bija rotāta ar ģeometriskiem rakstiem.
— Es gribu vēl paskatīties! — iesaucās Grehems pretodamies.
— Nē, nē, — atteica Hovards, nelaizdams vaļā viņa roku. — Šurp, jums jānāk šurp.
Divi sarkanā ģērbti viri, kas viņiem sekoja, laikam bija gatavi palīdzēt Hovardam ar spēku.
Gaiteņa galā parādījās nēģeri melni dzeltenos formas tērpos, kas atgādināja lapsenes; viens no nēģeriem steidza atdarīt slīdošu aizvirtni, ko Grehems bija noturējis par durvīm, un veda viņus tālāk. Grehems atradās galerijā, kas nokarājās pār plašu istabu. Pavadonis melni dzeltenajā formā pagājās uz priekšu, atdarīja vēl vienu aizvirtni un palika gaidoši stāvam.
Šī istaba atgādināja vestibilu. Tajā bija daudz laužu, bet pretējā pusē — plata un impozanta izeja uz kāpnēm; izeja bija aizsegta ar smagām portjerām, aiz kurām varēja samanīt vēl plašāku telpu. Abās pusēs izejai kā sastinguši stāvēja baltie cilvēki sarkanos un nēģeri melni dzeltenos tērpos.
Ejot cauri galerijai, Grehems dzirdēja lejā čukstus:
«Gulošais!» un apbrīnas murdoņu un juta, ka uz viņu skatās. Izgājuši cauri vēl vienam mazam gai- tenītim galerijas sienā, viņi atradās ar dzelzs treliņiem ierobežotā metāla galerijā, kas apjoza pa portjeru spraugu jau redzēto lielo zāli. Viņš iegāja no stūra, tādējādi uzreiz aptverdams zāles milzīgos izmērus. Nēģeris lapsenes formas tērpā stāvēja kā labi izdresēts kalps un aizvēra divviru durvis aiz viņiem.
Salīdzinājumā ar visām citām līdz šim redzētajām telpām šī Grehemam šķita neparasti grezna. Attālākajā stūri uz pjedestāla, apgaismota spožāk par visiem pārējiem priekšmetiem, slējās balta, gigantiska nenogurdināmā Atlanta statuja, kas turēja uz saviem nolīkušajiem pleciem zemeslodi. Šī statuja pirmā piesaistīja Grehema uzmanību — tik milzīga un izteiksmīga, tik balta un vienkārša. Zālē nebija nekā cita, izņemot šo statuju un estrādi pašā zāles vidū. Estrāde šajā telpā gandrīz pazuda; tā izskatījās pēc metāla sloksnītes, ja uz tās ap galdu stāvošie septiņi cilvēki neuzsvērtu zāles izmērus. Visiem septiņiem mugurā bija baltas mantijas, un, tikko piecēlušies no savām vietām, viņi stingri uzlūkoja Grehemu. Galda galā laistījās kaut kādi aparāti.
Hovards veda viņu cauri visai galerijai, līdz viņi nonāca pie zemes smaguma saliektā giganta. Te abi apstājās. Abi sarkanā ģērbtie vīri, kas bija sekojuši viņiem, nostājās Grehemam katrs savā pusē.
— Jums kādu laiciņu jāuzkavējas tepat, — nočukstēja Hovards un, nenogaidījis atbildi, aizsteidzās tālāk pa galeriju.
— Bet kāpēc . ..— Grehems iesāka un sakustējās, it kā gribētu doties Hovardam līdzi, bet viņam priekšā aizstājās viens no sarkanā ģērbtajiem.
— Jums jāgaida tepat, ser, — tas sacīja.
— Kāpēc?
.— Tāda ir pavēle, šer.
— Kas to devis?
— Tā mums pavēlēts, ser.
Tā bija aizkaitināta cilvēka atbilde.
— Kas šī par istabu? — Grehems jautāja. — Kas tie par cilvēkiem?
— Tie ir Padomes locekli, ser.
— Kādas Padomes?
— Mūsu Padomes.
— Oho! — Grehems izsaucās un, šoreiz velti izgaidījies atbildi no otra sarga, piegāja pie margām un paskatījās uz baltā ģērbtajiem cilvēkiem, kas stāvēja, lūkodamies viņā un sačukstēdamies.
Padome? Grehems ievēroja, ka tagad viņu ir astoņi, kaut gan nebija pamanījis, no kurienes gadījies jaunpienākušais. Viņi ir nedomāja sveicināt; viņi skatījās uz Grehemu tā, kā deviņpadsmitajā gadsimtā ziņkāro pūlītis būtu skatījies uz augstu debesīs pacēlušos gaisa balonu. Kas tā bija par Padomi, šī niecīgā ļaužu saujiņa dižā, baltā Atlanta pakājē, nošķīrusies no jebkurām nevēlamām ausīm šajā iespaidīgajā zālē? Un kāpēc viņš ir atvests šurp, kāpēc tiek tā aplūkots un paklusām aprunāts? Parādījās Hovards, kas pa spodro grīdu ātri devās uz estrādi. Piegājis tuvāk, viņš palocījās un parādīja kaut kādus īpatnus žestus. Laikam to prasīja etiķete. Tad viņš uzkāpa uz estrādes un apstājās pie aparāta galda galā.