Grehems vēroja nedzirdamo sarunu. Viens no baltā ģērbtajiem paskatījās uz viņa pusi. Grehems velti sasprindzināja dzirdi. Tie, kas sarunājās, sāka žestikulēt aizvien sparīgāk. Viņš pavērsa skatienu uz savu pavadoņu vienaldzīgajām sejām .. . Kad viņš paskatījās atkal, Hovards bija izstiepis rokas un purināja galvu, it kā protestētu. Viens no baltā ģērbtajiem pārtrauca viņu, uzbliezdams ar dūri pa galdu.
Grehemam šķita, ka saruna velkas bezgala ilgi. Viņš paskatījās uz nekustīgo milzi, pie kura kājām bija notikusi Padomes sēde, tad uz zāles sienām. Tās rotāja pseidojapāņu stilā darināti panno, daudzi no tiem bija loti skaisti. Šie tumša metāla ietvaros iestrādātie panno bija izvietoti starp galeriju metāla kariatīdēm un interjera gareniskajām līnijām. Šie panno vēl vairāk izcēla zāles centrā novietotās baltās statujas varenumu. Atkal pievērsies Padomei, Grehems ieraudzīja Hovardu kāpjam lejā. Kad viņš nāca tuvāk, Grehems redzēja, ka viņš ir piesarcis un pūš vien, un sejas panti liecina par satraukumu.
— Nāciet šurp, — viņš īsi sacīja, un abi klusēdami iegāja pa mazām durvīm, kas atvērās, viņiem tuvojoties. Abās pusēs šīm durvīm stāvēja divi vīri sarkanos tērpos. Kāpdams pāri slieksnim, Grehems pameta acis atpakaļ un redzēja visu baltā ģērbto Padomi stāvam turpat un noraugāmies viņam nopakaļ. Tad durvis smagi aizkrita, un pirmo reizi pēc atmodas viņu apņēma klusums. Nebija dzirdami pat soļi.
Hovards atvēra vēl vienas durvis, un viņi atradās pirmajā no blakus istabām, no kurām vienā valdošā bija baltā, otrā — zaļā krāsa.
— Kas tā bija par Padomi? — jautāja Grehems. — Par ko viņi sprieda? Kāds viņiem sakars ar mani?
Hovards rūpīgi aiztaisīja durvis, smagi nopūtās un kaut ko noteica pie sevis. Viņš pārgāja pāri istabai, pagriezās un vēlreiz nopūtās.
— Uh! — viņš atviegloti izdvesa.
Grehems stāvēja un skatījās uz viņu.
— Jums jāsaprot, — Hovards beidzot ierunājās, vairīdamies skatīties Grehemam acīs, — ka mūsu sociālā iekārta ir ļoti sarežģīta. Vienkārša izskaidrošana, kaili fakti var sniegt jums maldinošu priekšstatu. Lieta ir tā, ka vairāku iemeslu dēļ jūsu pieticīgais īpašums, ko jūsu brālēns Vormings ir palielinājis un atstājis jums, ir kļuvis paprāvs. Tādējādi — to jums būs grūti saprast — jūs esat kļuvis par pasaules mērogā nozīmīgu personību.
Hovards apklusa.
— Un tad? — jautāja Grehems.
— Pie mums sākušies lieli nemieri.
— Ak tā?
— Jau nonācis tiktāl, ka ir nepieciešams ieslēgt jūs te.
— Apcietināt mani? — iesaucās Grehems.
— Varbūt pareizāk — uz kādu laiku izolēt jūs.
— Savādi gan! — sacīja Grehems.
— Jums ne matiņš nenokritīs no galvas!
— Ne matiņš!
— Bet jums jāpaliek te.
— Vispirms es tomēr gribētu zināt, kas un kā.
— Katrā ziņā.
— Labi, tad stāstiet. Kas man varētu draudēt?
— Pašreiz nav laika stāstīt.
— Kāpēc ne?
— Tas ir pārāk garš stāsts, ser.
— Tieši tāpēc būtu jāsāk tūlīt. Jūs teicāt, ka es esot svarīga persona. Kas tie bija par kliedzieniem, ko es dzirdēju? Kāpēc ļaudis kliedz un ir tik satraukti, uzzinājuši, ka esmu atmodies? Kas ir tie baltie cilvēki Padomes zālē?
— Visam savs laiks, ser, — atteica Hovards. — Tikai bez steigas, bez steigas. Tagad tādi juku laiki, ka
galva griežas. Jūsu atmoda . . . neviens nebija gaidījis, ka jūs atmodīsieties. Padome apspriežas.
— Kāda Padome?
— Tā, kuru jūs nupat redzējāt.
Grehems īdzīgi sakustējās.
— Nav tiesa, — viņš teica. — Jums jāizstāsta man, kas tur notiek.
— Jums jāpagaida. Jums jāpagaida.
Grehems apsēdās.
— Ja jau esmu gaidījis tik ilgi, lai atgrieztos dzīvē, — viņš sacīja, — pagaidīšu vēl drusku.
— Tā jau ir labāk, — sacīja Hovards. — Jā, tā ir daudz labāk. Bet tagad es atstāšu jūs vienu. Uz kādu laiku. Man jāpiedalās Padomes sēdē . .. Atvainojiet!
Viņš piegāja pie durvīm, kas bija nedzirdami atvērušās, mazliet pastāvēja, tad nozuda.
Grehems paraustīja durvis, taču veltīgi, jo tās nesaprotamā kārtā bija cieši noslēgtas, griezās atpakaļ, apmeta līkumu pa istabu un apsēdās. Viņš sēdēja, sakrustojis rokas, saraucis uzacis, kodīdams nagus un pūlēdamies sakārtot kaleidoskopiski ņirbošos pirmās atdzimšanas stundas iespaidus: milzīgos mehānismus, nebeidzamās istabu un eju virknes, cīniņu un mutuļojošo nemieru uz dīvainajiem ceļiem, mazo nesimpātisko cilvēku grupiņu kolosālā Atlanta piekājē, Hovarda noslēpumaino izturēšanos. Viņam radās nojauta par vēsturē vēl nepieredzētu mantojumu, kam varbūt jau nodarīts kas slikts. Ko lai iesāk? Un šo nomaļo istabu klusums tik daiļrunīgi liecināja par apcietinājumu!
Grehemam ienāca prātā, ka šī spilgto iespaidu virkne nav nekas vairāk kā sapnis. Viņš mēģināja aizvērt acis, bet arī šis pārbaudītais līdzeklis neglāba
Tad viņš sāka pētīt mazās istabas, kurās atradās.
Ieraudzījis sevi garā, ovālā spogulī, viņš pārsteigts apstājās. Viņš bija krāšņā purpura un gaiši zilā tērpā, ar smaili apgrieztu, iesirmu bārdiņu, ar sirmām šķipsnām kādreiz tumšajos matos, kas krita pār pieri neierastā, bet diezgan patīkamā sakārtojumā. Viņam varēja dot četrdesmit piecus gadus. Sākumā Grehems neattapa, ka tas ir viņš pats. Tad viņš rūgti iesmējās.
— Paaicināt tagad veco Vormingu, — viņš iesaucās, — lai nāk man līdzi paēst pusdienas!
Viņš sāka pārcilāt atmiņā savus paziņas, bet pēkšņi atskārta, ka tie visi sen sen jau miruši. Šī doma tā satrieca, ka viņš sadrūma un nobālēja.
Atmiņā atausa trokšņainās kustīgās platformas un celtnes uz brīnumainās ielas. Gandrīz vai taustāmi atdzīvojās kliedzošais pūlis un mēmi stāvošie, naidīgie Padomes locekli baltos tērpos. Viņš jutās uzkrītoši nožēlojams, melns un maziņš. Un viss ap viņu, visa šī pasaule bija viņam sveša.
7
KLUSAJĀS ISTABĀS
Grehems atsāka aplūkot istabas. Ziņkāre guva virsroku pār nogurumu. Dibenistaba bija augsta, ar kupolveida griestiem; to vidū bija garens caurums, kurā griezās ritenis ar platiem spārniem, kas acīmredzot dzina gaisu šahtā.- Istabas klusumu traucēja vienīgi šo spārnu dūkoņa. Spraugās starp spārniem redzēja debesis. Grehems bija pārsteigts, ieraugot zvaigzni.
Tas lika pievērst uzmanību faktam, ka šo istabu spožais apgaismojums ir atkarīgs no daudzajām gar dzegu izvietotajām spuldzītēm. Logu nebija: Grehems atcerējās, ka nebija redzējis logus arī citās istabās un pārejās, pa kurām viņš bija gājis kopā ar Hovardu. Vai te kādreiz ir bijuši logi? Ielas pusē viņš gan ievēroja logus, bet vai tie bija domāti gaismai? Bet varbūt visā pilsētā dienu un nakti deg mākslīgā gaisma, tā ka te vispār nav nakts?
Viņu pārsteidza vēl kaut kas: nevienā istabā nebija kamīna. Varbūt tagad bija vasara un šīs bija vasaras telpas vai arī visa pilsēta tika apsildīta un atvēsināta vienlaikus? Šie jautājumi ieinteresēja Grehemu, un viņš ņēmās aplūkot gludo sienu drapējumi], vienkārši konstruēto gultu un asprātīgās ietaises guļamistabas uzkopšanai bez mazākās roku piepūles. Nekur nebija rotājumu, acis priecēja tikai krāsas un graciozas formas. Istabā atradās daži ērti krēsli, viegls galds, kas klusi pārvietojās uz ritentiņiem, uz galda — pudeles ar kaut kādu šķidrumu, glāzes un divi šķīvji ar dzidru, želejai līdzīgu vielu. Nevienas grāmatas, nevienas avīzes, nekādu rakstāmpiederumu.