«Ir gan pasaule pārvērtusies,» Grehems nodomāja.
Blakus istabā viņš pamanīja rindās sakārtotus du- bultcilindrus, uz kuru baltās virsmas bija zaļi uzraksti, kas harmonēja ar istabas vispārējo noskaņu. Sienas vidū bija pakarināts mazs, četrstūrains aparātiņš ar baltu un gludu priekšējo daļu. Aparātam pretī stāvēja krēsls. Pazibēja doma, ka šie cilindri varētu būt grāmatas vai moderni grāmatu aizstājēji, kaut gan no pirmā acu uzmetiena tas šķita neticami.
Uzraksti uz cilindriem izbrīnīja viņu. Sākumā šķita, ka tie ir krievu valodā. Tad viņš aptvēra, ka tā ir izkropļota angļu valoda: «Qi Man huwdbi Kin», kam vajadzēja nozīmēt: «Cilvēks, kas gribēja būt karalis».
«Fonētiskā metode,» Grehems nodomāja. Viņš atcerējās lasījis stāstu ar tādu pašu nosaukumu, spilgti atcerējās šo vienu no labākajiem stāstiem pasaulē. Taču šis priekšmets nemaz nelīdzinājās grāmatai. Viņš izburtoja uzrakstu uz diviem blakus cilindriem. Ne viņš bija dzirdējis «Tumsas dvēseli», nedz «Nākotnes madonnu»: šīs grāmatas droši vien bija tapušas vēlāk par Viktorijas laikmetu.
Viņš appētīja vienu no cilindriem, nolika atpakaļ vietā un pievērsās četrstūrainajam aparātam. Viņš pacēla vāku un atrada iekšā ieliktu dubultcilindru, bet aparāta augšdaļā — uz mata tādu pogu kā elektriskajam zvanam. Viņš piespieda to, kaut kas noklikšķēja un apklusa, pēc tam atskanēja balsis un mūzika, bet aparāta priekšpusē sakustējās krāsaini attēli. Pēkšņi atskārtis, kas tas varētu būt, Grehems pakāpās atpakaļ un vēroja.
Uz aparāta plakanās virsmas parādījās maza, krāsaina aina ar kustīgiem stāviem. Tie ne tikvien kustējās, bet arī sarunājās tīrās, smalkās balsīs. Radās tāds iespaids, kā apgriežot binokli un skatoties caur lielajiem stikliem un klausoties, ausi pie garas caurules piespiedušam. Grehemu uzreiz ieinteresēja notiekošais. Vīrietis staigāja šurpu turpu un kaut ko dusmīgi klāstīja izskatīgai, bet untumainai sievietei. Abi bija skaistos tērpos, kas Grehemam likās bezgala dīvaini.
— Es strādāju, — teica vīrietis, — bet ko tu darīji?
— A! — iesaucās Grehems. Viņš aizmirsa visu uz pasaules un atsēdās. Nepilnu piecu minūšu laikā viņš dzirdēja minam savu vārdu, dzirdēja frāzi «kad Gulošais mostas», kas tika izsmējīgi lietota kā sakāmvārds attiecībā uz to, kā nekad nebūs. Drīz Grehems bija iepazinis šīs abas darbojošās personas kā savus tuvākos draugus.
Beidzot miniatūrā drāma bija galā, un aparāta četrstūrainā seja kļuva nedzīva.
Tā bija savāda pasaule, kurā viņam tika ļauts ielūkoties — nekautra, baudkāra, rosīga un viltīga drausmīgas ekonomiskās cīņas pasaule; dažus mājienus viņš nesaprata, dažas epizodes liecināja par tikumības ideālu pilnīgu pārvēršanos, daži momenti — par apšaubāmu progresu. Zilas krāsas drēbes, kas bija valdījušas pilsētas ielās, acīmredzot valkāja vienkāršie cilvēki. Grehems nešaubījās, ka sižets ir mūsdienīgs, un drāmas atbilstība īstenībai nebija noliedzama. Traģiskās beigas atstāja uz viņu satriecošu iespaidu. Viņš sēdēja, stīvi blenzdams uz priekšu.
Grehems satrūkās un izberzēja acis. Redzētais bija viņu tā aizrāvis, ka, attapies zaļajā un baltajā istabā, viņš bija pārsteigts ne mazāk kā pirmajā atmodas brīdī.
Viņš piecēlās un bija atkal savā brīnumzemē. Ki- netoskopa drāmas iespaidi gaisa, to vietā atmiņā atdzima nemieri platajās ielās, mīklainā Padome un viss pēc atmodas pārdzīvotais. Cilvēki bija runājuši par Padomi kā par spēka un varas iemiesojumu. Viņi bija runājuši arī par Gulošo. Sākumā Grehemu nepārsteidza tas, ka viņš jau ir tas Gulošais. Viņš centās atcerēties, ko ļaudis bija teikuši. . .
Grehems iegāja guļamistabā un skatījās caur ventilatora spārniem. Tiem griežoties, kā ritmiski viļņi istabā ieplūda dobja motora dunoņa, vairāk ne skaņas. Kaut gan istabās vēl joprojām valdīja mūžīgā diena, viņš pamanīja, ka debesu josliņa tapusi zila un ka tā nosēta ar zvaigznītēm .. .
Viņš vēlreiz aplūkoja istabas, taču nekādi nevarēja atvērt cieši aizslēgtās durvis, ne pazvanīt vai kā citādi pasaukt cilvēkus. Spēja brīnīties jau bija notrulinājusies, bet Grehemu mocīja ziņkāre, zināšanu alkas. Viņš gribēja precīzi noskaidrot savu vietu šajā jaunajā pasaulē. Viņš centās saņemties, lai sagaidītu, kamēr kāds nāks viņu apraudzīt. Gribējās uzsūkt zināšanas, ļauties nemiera virpulim, gūt svaigus iespaidus.
Viņš atgriezās otrā istabā pie aparāta un drīz bija iemanījies nomainīt cilindrus. Te viņam iešāvās prātā, ka šī nelielā ierīce ir palīdzējusi saglabāt valodu tā, ka tā ir saprotama arī pēc divsimt gadiem. Uz labu laimi paņemts cilindrs atskaņoja kādu muzikālu fantāziju. Sākumā tā bija skaista, vēlāk kļuva pārlieku juteklīga. Grehems pazina mazliet sagrozītu Tanheizera stāstu. Mūzika bija sveša, bet vārdi skanēja pārliecinoši, kaut gan pagadījās arī pa nesaprotamai vietai. Tanheizers devās nevis uz Venus- kalnu, bet uz Baudu Pilsētu. Kas bija Baudu Pilsēta? Bez šaubām, sapnis, baudkāra rakstnieka fantāzijas auglis.
Grehems ieklausījās uzmanīgāk. Bet tad stāstam piejaucās sentimentāla piegarša, un tas vairs negāja piē sirds. Jo vairāk Grehems klausījās, jo mazāk viņam patika.
Mūzika pat kļuva viņam pretīga. Tajā nebija ne iztēles, ne idealizācijas — tikai fotogrāfiska realitāte. Viņam jau pietika divdesmit otrā gadsimta Venus- kalna. Viņš aizmirsa, kāda loma šī skaņdarba paraugam bija bijusi deviņpadsmitā gadsimta mākslā, un ļāva vaļu savai atpalikuša cilvēka neapmierinātībai.
Viņš piecēlās sapīcis un tāds kā nokaunējies, kaut gan klausījās šo skaņdarbu vientulībā. Viņš pagrūda aparātu, lai apklusinātu mūziku. Kaut kas nosprak- šķēja. Izlēca violeta dzirkstele, viņa rokai cauri izskrēja strāva, un aparāts apklusa. Kad Grehems otrā dienā mēģināja izņemt ārā Tanheizera cilindrus un to vietā ielikt citus, izrādījās, ka aparāts ir sabojāts . . .
Dažādu domu plosīts, Grehems staigāja krustām šķērsām pa istabu. Tas, ko bija parādījuši cilindri, un paša acīm redzētais mulsināja viņu. Šķita pārsteidzoši neticami, ka savā trīsdesmit gadu garajā mūžā viņš ne reizi nav mēģinājis iztēloties nākotni.
«Mēs paši bijām šīs nākotnes veidotāji,» Grehems domāja, «bet diezin vai kāds no mums papūlējās padomāt, kāda būs šī nākotne. Un te nu tā ir! Ko viņi sasnieguši? Kas ir izdarīts? Kā es ieiešu šinī pasaulē?» Gigantiskās ielas un namus viņš jau bija redzējis, ļaužu pūļus arī. Bet sadursmes pilsētas ielās? Un valdošo šķiru izvirtību?
Grehems atcerējās Belami, kura sociālās utopijas varonis bija tik dīvaini pravietojis to, ko viņš piedzīvoja pašreiz. Bet notiekošais nebija ne utopija, ne sociālisms. Viņš bija redzējis pietiekami daudz, lai saprastu, ka vecvecā pretruna starp greznību, izšķērdību un netiklību, no vienas puses, un kliedzošu nabadzību, no otras puses, ir kļuvusi vēl asāka. Viņš pietiekami labi zināja dzīves svarīgākos faktorus, lai novērtētu stāvokli. Gigantiskus apmērus bija sasniegušas ne tikai pilsētas celtnes un ļaužu masas gigantiskajās ielās: galējo robežu bija sasniegušas arī ielās dzirdamās balsis, Hovarda satraukums un vispārējās neapmierinātības atmosfēra. Kas tā par valsti? Laikam taču Anglija, bet cik neangliska tā likās.