Viņš centās stādīties priekšā pārējo pasauli, taču visu klāja mīklains plīvurs.
Grehems klīda pa istabām, aplūkodams visu kā krātiņā ieslodzīts zvērs. Viņu bija pārņēmis stiprs nogurums un drudžains satraukums, kas neļāva iemigt. Viņš ilgi stāvēja zem ventilatora, ieklausīdamies, vai nedzirdēs sacelšanās atbalsis, jo bija pārliecināts, ka pilsēta vēl nav rimusi.
Tad Grehems sāka sarunāties pats ar sevi.
— Divsimt trīs gadi! — viņš atkārtoja, muļķīgi smiedamies. — Tātad es esmu divsimt trīs gadus vecs! Visvecākais iedzīvotājs! Droši vien viņi nav noraidījuši mana laika paražu un pieturas pie vecākā tiesību likuma. Manas prasības ir neapstrīdamas. Es atceros Bulgārijas slaktiņu, it kā tas būtu noticis vakar. Godājams vecums! Ha, ha!
Viņš bija pārsteigts, izdzirdot savus smieklus, un iesmējās vēl skaļāk. Tad viņš atskārta, ka ir izturējies muļķīgi.
— Rāmāk! — viņš sev sacīja. — Rāmāk!
Viņš palēnināja soļus.
— Šī jaunā pasaule … Es to nesaprotu. Kāpēc? Visu laiku šis «kāpēc»! Cilvēki, jādomā, prot lidot un daudz ko citu. Pagaidiet, ļaujiet atcerēties, kā tas sākās.
Grehems bija pārsteigts, ka trīsdesmit gadu garā mūža atmiņas ir tik stipri izbālējušas. Viņš atcerējās pa epizodei, lielākoties nenozīmīgus momentus. Vislabāk saglabājušās bija bērnības atmiņas: viņam nāca prātā mācību grāmatas un aritmētikas stundas. Tad Grehemam atausa atmiņā mūža zīmīgākie notikumi, sen mirusī sieva, viņas maģiskā ietekme, viņa sāncenši, draugi un nodevēji, dažādi pārsteidzīgi lēmumi, pēdējie bēdu gadi, šaubu uzplūdi un visbeidzot sasprindzinātais darbs. Drīz jo drīz visa šī agrākā dzīve nostājās viņa priekšā, varbūt mazlietiņ apsūbējusi kā ārā atstāts metāls, kas tomēr nav samaitāts tā, lai nebūtu derīgs uzspodrināšanai. Atmiņas tikai uzplēsa rētas. Vai bija vērts spodrināt metālu? Brīnums izrāvis viņu no agrākās nepanesamās dzīves .. .
Grehems sāka apsvērt pašreizējo stāvokli. Velti viņš cīkstējās ar faktiem. Tie veidoja neatšķetināmu samezglojumu. Caur ventilatoru viņš ieraudzīja debesīs rīta blāzmas sārtumu. No atmiņas dzīlēm izlīda doma, kas nedeva un nedeva miera.
— Man jāguļ, — viņš sev teica.
Miegs būtu brīnumains glābiņš no dvēseles ciešanām un pieaugošajām miesas sāpēm. Viņš piegāja pie neparastas, mazas gultas, atgūlās un acumirklī iemiga . . .
Grehems bija spiests gribot negribot iepazīties ar savu mājokli, jo ieslodzījums ilga trīs dienas. Šajā laikā istabā neienāca neviens cits, izņemot Hovardu. Viņa pašreizējais stāvoklis bija mīklaināks par atmodu. Viņš, šķiet, bija atgriezies dzīvē tikai tādēļ, lai nokļūtu šīs neizsakāmās vientulības varā. Hovards regulāri apmeklēja viņu, atnesdams spēcinošus un barojošus dzērienus un Grehemam nepazīstamus vieglus un gardus ēdienus. Aizejot viņš allaž rūpīgi aizslēdza durvis. Sīkumos Hovards kļuva jo dienas laipnāks, bet par notikumiem aiz šīm skaņu necaurlaidīgajām sienām viņš nebilda ne pušplēsta vārda. Viņš cik vien iespējams pieklājīgi izvairījās no jebkādām sarunām par notikumiem ārpasaulē.
Šajās trīs dienās Grehema domām nebija miera.
Viņš salīdzināja visu redzēto ar to faktu, ka viņu cenšas turēt ieslodzītu. Viņš izvirzīja visdažādākos minējumus un pamazām sāka nojaust. Šīs noslēgtības dēļ viņš vēlāk varēja pārdomāt visu patlaban notiekošo. Kad beidzot pienāca atbrīvošanas brīdis, Grehems bija tam jau sagatavots . ..
Hovarda izturēšanās stiprināja Grehema apziņu, ka viņš ir nozīmīga persona. Likās, ka laika sprīdī starp durvju atvēršanos un aizvēršanos Hovardam līdzi ienāk kaut kādu svarīgu notikumu vēsmas. Grehema jautājumi kļuva aizvien noteiktāki un precīzāki. Hovards protestēdams atkāpās. Esot sagadījies tā, ka Grehema atmoda sakrīt ar šķiru nemieriem.
— Lai izskaidrotu to, man jāizstāsta jums pusotra grosa gadu vēsture, — iebilda Hovards.
— Tā nu tas ir, — atteica Grehems. — Jums bail, ka es varu kaut ko izdarīt. Es savā ziņā esmu tāds kā šķīrējtiesnesis, vismaz varu būt šķīrējtiesnesis.
— Tā nav. Taču jūsu automātiski pieaugusī bagātība — to es varu jums teikt — dod jums lielas tiesības iejaukties notikumos. Bez tam jums ar saviem astoņpadsmitā gadsimta cilvēka uzskatiem ir zināma ietekme.
— Deviņpadsmitā gadsimta, — Grehems izlaboja.
— Un tomēr jūs esat un paliekat vecās pasaules cilvēks un galīgi neizprotat mūsu valsts iekārtu.
— Vai es esmu tik neaptēsts?
— Nebūt ne.
— Vai es izskatos pēc cilvēka, kurš spēj rīkoties pārsteidzīgi?
— Vispār neviens necerēja, ka jūs varētu rīkoties.
Neviens neticēja jūsu atmodai. Nevienam ir sapņos nerādījās, ka jūs varētu atmosties. Padome ir radījusi ap jums antiseptiskus apstākļus. Patiesībā mēs domājām, ka jūs esat miris, ka trūdēšana ir tikai apturēta. Bet… nē, tas ir pārāk sarežģīti. Mēs nedrīkstam tik ātri.. . kamēr jūs neesat pilnīgi atmodies.
— Tas nav tas, — teica Grehems. — Pieņemsim, ka ir tā, kā jūs sakāt. Kāpēc tad mani dienu un nakti nebāž pilnu ar zināšanām un visām šīlaika gudrībām, lai sagatavotu atbildīgajam uzdevumam? Vai es tagad esmu gudrāks nekā pirms divām dienām, ja kopš manas atmodas tiešām ir pagājušas divas dienas?
Hovards saknieba lūpas.
— Es sāku apjaust, ar katru stundu skaidrāk apjaušu noslēpumu, kuru jūs glabājat. Vai šī Padome jeb komiteja, jeb kā nu to sauc, cep atskaites par manu īpašumu? Vai tā ir?
— Tāda neuzticība … — Hovards sāka.
— Oho! — Grehems pārtrauca. — Pieminiet manus vārdus: slikti klāsies tiem, kas mani te ieslodzījuši, slikti! Es esmu dzīvs. Varat nešaubīties, ka esmu dzīvs. Pulss man ar katru dienu kļūst stiprāks, prāts skaidrāks un rosīgāks. Es vairs nevēlos miera. Esmu atgriezies dzīvē un gribu dzīvot.. . Dzīvot!
Hovardam kaut kas iešāvās prātā. Viņš pienāca tuvāk Grehemam un konfidenciālā tonī ierunājās:
— Padome ieslēdza jūs te jūsu paša labā. Jums nav miera. Gluži dabiski — tik enerģisks cilvēks! Jums te ir apnicis. Bet mēs esam gatavi apmierināt katru jūsu vēlēšanos, katru vismazāko vēlēšanos . .. Droši vien jums tādas ir. Varbūt jūs ilgojaties pēc sabiedrības?
Viņš daudznozīmīgi apklusa.
— Jā, — Grehems domīgi atbildēja, — tieši pēc sabiedrības.
Ak tā! Mēs tiešām esam izturējušies pret jums nevērīgi.
— Pēc cilvēkiem, kas piepilda jūsu ielas.
— Diemžēl .. . bet… —• sacīja Hovards.
Grehems sāka staigāt pa istabu. Hovards stāvēja
pie durvīm un vēroja viņu. Hovarda mājieni Grehemam nebija īsti skaidri. Sabiedrība? Pieņemsim, ka viņš atsauktos priekšlikumam un pieprasītu sabiedrību. Bet vai no sarunas ar otru viņam rastos kaut aptuvens priekšstats par sīvo cīņu, kas bija iedegusies viņa atmodas brīdī? Viņš iegrima domās un saprata mājienu. Viņš apsviedās pret Hovardu.
— Ko jūs saprotat ar vārdu «sabiedrība»?
Hovards pacēla acis un paraustīja plecus.
— Cilvēciskas būtnes, — viņš paskaidroja, un pār stingo seju pārslīdēja smaids. — Mums varbūt ir brīvāki uzskati nekā jūsu laikā. Piemēram, ja vīrietis vēlas izklaidēties un meklē sievietes sabiedrību, mēs tur nesaskatām nekā pelama. Mēs esam atbrīvojušies no tādiem aizspriedumiem. Mūsu pilsētā ir šķira, nepieciešama šķira, neviena nenicināta, diskrēta . . .