Grehems klausījās pamiris.
— Tas jums īsinās laiku, — teica Hovards. — Par to man vajadzēja padomāt agrāk, bet pilsētā risinājās tādi notikumi . . .
Viņš norādīja uz ielu.
Grehems bija neziņā. Uz mirkli viņa priekšā nostājās valdzinošs sievietes tēls, ko bija radījusi iztēle. Tad viņš iedegās dusmās.
— Nē! — viņš iesaucās un sāka skraidīt pa istabu. — Viss, ko jūs sakāt, viss, ko jūs darāt, pārliecina mani, ka man ir sakars ar lieliem notikumiem. Es negribu īsināt laiku, kā jūs izteicāties. Iekāre un juteklība ir nāve! Izsūkšana! Pirms iemigšanas es daudz tiku lauzījis galvu par šo bēdīgo patiesību. Es negribu sākt no gala. Tur ir pilsēta, laužu masas, bet es sēžu te kā trusītis maisā.
Dusmās Grehemam aizcirtās elpa, un viņš pakratīja gaisā dūres. Tad viņš sašutuma lēkmē izplūda arhaiskos lāstos. Viņa žesti kļuva draudoši.
— Es nezinu, pie kādas partijas jūs piederat. Es atrodos tumsā, un jūs turat mani tumsā. Taču vienu es zinu: jūs esat ieslodzījuši mani ļaunā nolūkā. Ļaunā nolūkā. Es brīdinu, brīdinu jūs par iespējamām sekām. Kad es tikšu pie varas …
Viņš attapās, ka tādi draudi var būt bīstami viņam pašam, un aprāvās. Hovards joprojām stāvēja un ziņkāri vēroja.
— Es darīšu to zināmu Padomei, — viņš teica.
Grehems gandrīz vai gribēja mesties Hovardam
virsū, lai nosistu vai nožņaugtu viņu. Tas laikam bija lasāms viņa sejā, jo Hovards laidās lapās. Vienā mirklī klusās durvis aizcirtās, un deviņpadsmitā gadsimta cilvēks bija viens.
Kādu laiku Grehems stāvēja kā sālsstabs, pacēlis dūres. Tad rokas bezspēcīgi nolaidās.
— Cik muļķīgi es izturējos! — viņš nopukojās un, ļaudams vaļu dusmām, sāka staigāt pa istabu un murmināt lāstus. Ilgi, ilgi viņš nespēja rimties, lādēja savu likteni, pats savu ģeķību un neliešus, kas bija viņu ieslodzījuši. Viņš nespēja rāmā garā apsvērt situāciju. Viņš kļuva nikns, jo baidījās par nākotni.
Beidzot viņš nomierinājās. Protams, viņa apcietinājumam nebija iemesla, tomēr tam neapšaubāmi bija likumīgs pamats, ko devis jaunais laiks. Tam noteikti bija likumīgs pamats. Šie cilvēki aizsoļojuši pa progresa ceļu divsimt gadu tālāk nekā Viktorijas laika paaudze. Vairāk kā skaidrs, ka viņi bija kļuvuši mazāk humāni. Tiesa, viņi ir atraisījušies no aizspriedumiem. Bet vai tad humānisms ir tāds pats aizspriedums kā šķīstība?
Grehems lauzīja galvu, ko ar viņu darīs. Visi viņa minējumi, lai cik loģiski tie bija, neko nedeva.
— Ko viņi var man izdarīt? — izprātojies Grehems teica pats sev. — Pat visļaunākajā gadījumā es varu piekrist viņu prasībām. Bet ko viņi grib? Un kāpēc viņi nevis uzstāda savas prasības, bet tur mani ieslodzījumā?
Viņš vēlreiz mēģināja atminēt Padomes nolūkus. Viņš gribēja tikt skaidrībā, ko nozīmē Hovarda izturēšanās atsevišķas detaļas — greizie skatieni un neizprotamā svārstīšanās. Kādu laiku viņš apsvēra bēgšanas plānu. Bet kur lai paslēpjas šajā biezi apdzīvotajā pasaulē? Viņš būtu sliktākā situācijā nekā sakšu brīvzemnieks, kas pēkšņi izmests deviņpadsmitā gadsimta Londonā. Bez tam kā lai tiek ārā no šīm istabām?
«Kam no tā būs labums, ja man notiks nelaime?»
Viņš iedomājās nemierus, dumpi, kura ass viņš acīmredzot bija. No atmiņas dzīlēm uzpeldēja vārdi, kam šķietami nebija sakara ar notiekošo, bet kas skanēja diezgan pārliecinoši. Tie bija Padomē dzirdētie vārdi:
«Mums ir izdevīgāk, ja mirst viens cilvēks, nevis vesela tauta.»
8 JUMTI
No otrā istabā rotējošā ventilatora pa caurumu, kurā vīdēja naksnīgās debesis, kļuva dzirdamas neskaidras skaņas. Apakšā stāvošo Grehemu izbiedēja kāda balss.
Pavēries augšup, viņš aiz ventilatora ieraudzīja izplūdušus sejas un plecu apveidus. Kāds cilvēks skatījās uz viņu. Tad pastiepās tumša roka, strauji joņojošie spārni atsitās pret to, un uz to plānajām malām parādījās brūngani plankumiņi; no turienes kaut kas sāka pilēt uz grīdas.
Grehems paskatījās uz leju un ieraudzīja pie savām kājām asinis. Izbailēs viņš atkal pacēla galvu. Siluets bija nozudis.
Grehems stāvēja nekustīgi, ar acīm urbdamies nemierīgajā tumsas ielāpā. Viņam likās, ka pa gaisu spurdz attāli, bālgani plankumiņi. Tie svaidīdamies un riņķodami traucās pretī viņam, bet, uzdūrušies ventilatora gaisa strāvai, aizdrāza garām. Iekļuvuši gaismas joslā, plankumiņi balti uzzibsnīja un izdzisa tumsā. Grehems saprata, ka aiz šīs siltās un gaišās telpas sienām, dažas pēdas no viņa, krīt sniegs.
Grehems pārgāja pāri istabai un atgriezās pie ventilatora. Pavisam tuvu viņš pamanīja cilvēka galvu. Bija dzirdami čuksti, tad piesardzīgs sitiens ar kādu metāla priekšmetu, brīkšķis, balsis, un spārni apstājās. Istabā ielidoja pārslas un, nesasniegušas grīdu, izkusa.
— Nebaidieties, — kāds sacīja.
Grehems stāvēja zem ventilatora.
— Kas jūs tāds esat? — viņš nočukstēja.
Kādu bridi nebija dzirdams nekas cits kā tikai ventilatora čīkstoņa, tad kāds uzmanīgi pabāza pa caurumu galvu. Seja bija pagriezta pret Grehemu, lumšie mati slapji no sniega. Cilvēks pieķērās pie kaut kā ar roku. Viņam bija jauneklīga seja, spriganas acis un uz pieres pietūkušas vēnas. Viņš bija sasprindzinājis visus spēkus, lai noturētu līdzsvaru.
Brīdi abi klusēja.
— Jūs esat Gulošais? — beidzot svešais iejautājās.
— Jā, — Grehems atbildēja. — Ko jūs gribat no
manis?
— Es nāku no Ostroga, ser.
— No Ostroga?
Cilvēks ventilatorā pagrieza galvu, un Grehems ieraudzīja viņa seju profilā. Šķita, ka viņš ieklausās. Piepeši svešais īsi iekliedzās un parāvās atpakaļ, tikko izvairīdamies no ventilatora, kas bija sācis griezties. Kad Grehems pacēla acis, ventilatorā bija saskatāmas tikai pārslas, nekas vairāk.
Apmēram pēc stundas ceturkšņa kļuva dzirdams pazīstamais metāliskais troksnis, ventilatora spārni apstājās un caurumā no jauna parādījās galva. Gaidošais un satraukumā drebošais Grehems pa šo laiku nebija izkustējies no vietas.
— Kas jūs esat? Ko jūs vēlaties? — viņš jautāja.
— Mēs gribam parunāt ar jums, ser, — atbildēja svešais. — Mēs gribam … es nevaru noturēt riteni. Jau trīs dienas mēs mēģinām tikt jums klāt.
— Vai tas ir glābiņš? — čukstus jautāja Grehems. — Bēgšana?
— Jā, ser, ja jūs piekrītat.
— Vai jūs esat no manas partijas, no Gulošā partijas?
— Jā, ser,
— Ko tad lai es daru? — vaicāja Grehems.
Kaut kas nobrīkšķēja, un caurumā parādījās svešinieka roka ar asiņojošu delnu, bet pēc tam arī ceļi.
— Paej iet nost, — svešais nosēca un, sasizdams rokas un plecu, smagi nolēca uz grīdas, Vaļā palaistais ventilators šņākdams sāka griezties. Svešais apvēlās, žigli pielēca kājās un elsodams ņēmās berzēt apdauzīto plecu. Viņa mirdzošās acis vērās Grehemā.
— Jūs patiešām esat Gulošais! — viņš sacīja. — Es jūs redzēju guļam. Toreiz katrs varēja redzēt jūs.
— Es esmu tas, ku*š gulēja letarģiskajā miegā, — Grehems paskaidroja. — Viņi mani ieslēguši te. Es atrodos te jau kopš savas atmodas brīža, vismaz trīs dienas.