Svešais dzīrās atbildēt, bet, kaut ko izdzirdējis, atskatījās uz durvīm un pēkšņi metās pie tām, bērdams nesakarīgus vārdus. Viņam rokā pazibēja tērauda asmens, un viņš sāka raut nost durvju viras.
— Sargies! — kāds uzkliedza. Balss nāca no augšas.
Grehems ieraudzīja virs sevis divas pazoles, pieliecās, un kaut kas smags uzgāzās viņam uz pleca, notriecot viņu četrrāpus zemē. Smagums pārvēlās viņam pāri galvai. Grehems paslējās uz ceļiem un ieraudzīja pretī sēžam otru svešinieku.
— Es jūs neredzēju, ser, — tas izdvesa un piecēlies palīdzēja piecelties arī Grehemam. — Vai jūs nesasitāties, ser?
No ārpuses tika sists pa ventilatoru, un, gandrīz skarot Grehema seju, nokrita balts metāla gabals.
— Kas tas? — iesaucās pārsteigtais Grehems, raudzīdamies uz ventilatoru. — Kas jūs esat? Ko jūs darāt? Iegaumējiet, ka es neko nezinu.
— Paej iet nost, — teica svešais un atvilka Gre- / _
hemu tālāk no ventilatora, no kura atkal izkrita prāvs metāla gabals.
— Mēs gribam aizvest jūs projām, ser, — elsdams teica svešais. Viņam pierē sārtojās rēta, un no tās sūcās asinis. — Jūsu tauta jūs aicina.
— Kurp aizvest? Kāda mana tauta?
— Uz zāli pie tirgus. Te jūsu dzīvībai draud briesmas. Mums ir spiegi. Mēs laikus dabūjām zināt, ka Padome nolēmusi jau šodien pat noindēt vai nogalināt jūs. Viss ir jau sagatavots. Ļaudis ir apmācīti, vēj dzinēj u apsardze, inženieri un puse ielu mehāniķu ir ar mums. Visa pilsēta ir sacēlusies pret Padomi. Mums ir ieroči. — Viņš norausa ar plaukstu asinis. — Par jūsu dzīvību te nedod .. .
— Bet kādēļ vajadzīgi ieroči?
— Tauta ir sacēlusies, lai aizstāvētu jūs, ser. Nu?
Viņš apsviedās pret savu biedru, kas bija nolēcis pirmais un tagad vilka gaisu caur zobiem. Tas deva viņam zīmi paslēpties un pats nostājās tā, lai durvis atvērušās viņu aizsegtu.
Tajā brīdī, acis nodūris, ar paplāti rokās istabā ienāca Hovards. Viņš satrūkās, pacēla acis, durvis ar blākšķi aizcirtās ciet, paplāte viņam rokās sašūpojās, un Hovardam deniņos ieurbās tērauda asmens. Viņš nogāzās kā aizcirsts koks un palika - guļam šķērsām pāri istabai. Dūrējs noliecās, uzmanīgi aplūkoja nogalinātā seju un, pagriezies pret durvīm, darīja tālāk savu darāmo.
— Jūs gribēja noindēt, — kāds iečukstēja Grehemam ausī.
Piepeši viņus apņēma tumsa. Neskaitāmās gar dzegu degošās spuldzītes bija nodzisušās. Ventilatora caurumā spokaini virpuļoja pārslas un rosījās trīs tumši stāvi. No augšas tika nolaistas kāpnes, un kādam rokā uzzibēja raksturīgā dzeltenā gaisma.
Mirkli Grehems svārstījās. Taču šo cilvēku izturēšanās, drudžainā steiga un vārdi tik ļoti saskanēja ar viņa paša bailēm no Padomes, ar cerībām uz bēgšanu, ka Grehems pārāk ilgi neprātoja. Tauta taču gaida viņu!
— Es neko nesaprotu, — viņš teica, — bet ticu. Sakiet, kas man jādara.
Vīrs ar rētu pierē satvēra Grehemu aiz rokas.
— Kāpiet augšā, — viņš skubināja. — Veicīgi. Viņi laikam ir izdzirdējuši. . .
Izstiepis rokas, Grehems sataustīja kāpnes, uzcēla kāju uz zemākā pakāpiena un, pagriezis galvu, pār vistuvāk stāvošā cilvēka plecu kabatas baterijas dzeltenajā gaismā ieraudzīja, ka tas, kurš bija ieradies pirmais, pie durvīm vēl ņemas ar Hovardu, jāteniski uztupies viņam virsū. Svešajam un ventilatora caurumā stāvošajam piepalīdzot, Grehems kāpa augšā, līdz atradās uz cietas, aukstas un slidenas virsmas.
Viņš drebinājās. Temperatūra bija strauji mainījusies. Apkārt stāvēja savs pusducis kaut kādu cilvēku. Pārslas krita uz rokām, uz sejas un ātri kusa Brīdi bija tumšs, tad paspīdēja bāla, violeta gaisma, un pēc tam viss atkal ietinās tumsā.
Viņš saprata, ka atrodas uz milzum lielas pilsētas būves, kas aizstāj Viktorijas laika Londonas atsevišķos namus, ielas un laukumus. Jumts bija plakne, pār kuru kā čūskas krustām šķērsām uz visām pusēm aizlocījās resnas tauvas. Caur tumsu un pārslu biežņu rēgojās vējdzinēju riteņi, kas trokšņaini griezās, vējam te pieņemoties spēkā, te atslābstot. Izlauzušies kaut kur no apakšas, sniega vērpetes taustīja balta mirkšķinošas gaismas strēle. Dziļi lejā gan te, gan tur bija viedamas vēja darbinātu mehānismu aprises, gaisā ņirbēja zilganas dzirkstis.
Visu to Grehems paguva saskatīt dažās sekundēs, kamēr viņa glābēji stāvēja viņam apkārt. Kāds uzmeta Grehemam plecos biezu, mīkstu mēteli no ādai līdzīgas drānas un aizpogāja cilpiņas uz krūtīm un pleciem. Runāts tika īsām, aprautām frāzēm. Kāds stūma Grehemu uz priekšu.
— Šurp! — teica neredzamais pavadonis, skubinādams pasteigties un rādīdams uz neskaidru gaismas pusapli tālumā.
Grehems paklausīja.
— Uzmanīgāk! — brīdināja tā pati balss, kad Grehems paklupa uz tauvas. — Ejiet starp tauvām, nevis taisni. Mums maz laika.
— Kur ir ļaudis? — Grehems vaicāja. — Ļaudis, kuri mani gaidot.
Svešais neatbildēja. Viņš palaida vaļā Grehema roku, jo eja kļuva šaurāka, un gāja pa priekšu. Grehems paklausīgi sekoja. Drīz viņš jau skrēja.
— Vai pārējie arī nāk? — viņš jautāja, smagi elsodams, bet atbildes nebija.
Viņa pavadonis tikai atskatījās un skrēja tālāk. Viņi nonāca pie tādas kā no šķērsām saliktiem metāla stieņiem taisītas laipas un nogriezās uz tās. Grehems arī atskatījās, bet sniegputenī neviena neredzēja.
— Nāciet! — pavadonis steidzināja.
Viņi skriešus tuvojās mazam vēj dzinējam, kas griezās augstu gaisā.
— Stāt! — pavadonis uzsauca. Viņi bija uzdūru- šies vadam, kas aizstiepās uz ventilatora šahtu. — Pieliecieties. — Viņi līdz potītēm iestiga ar slapju sniegu pilnā notekā starp divām zemām sienām, kas sniedzās līdz jostas vietai.
— Es iešu pirmais, — sacīja pavadonis.
Ietinies mētelī, Grehems sekoja viņam. Viņu priekšā pavērās šaurs bezdibenis, kam pāri bija pārmesta tekne. Zagšus paskatījies lejā, Grehems redzēja tikai melnu aku. Mirkli viņš nožēloja, ka piekritis bēgt. Otrreiz paskatīties viņam bija bail, un, brienot tālāk pa kūstošo sniegu, sāka reibt galva.
Beidzot tikuši pāri bezdibenim, viņi izgāja pieputinātā, no iekšienes spīdošā laukumiņā. Grehems baidījās spert soli uz šā nedrošā pamata, bet viņa pavadonis gāja vien tālāk. Uzrāpušies pa slidenām kāpnēm, viņi atradās liela stikla kupola pakājē. Viņi a Pgāja apkārt kupolam. Tālu lejā rēgojās dejojošu ļaužu pūļi, kupolam cauri lauzās mūzika. Grehemam. izklausījās, ka vētras kaucieniem cauri skan kliedzieni, un pavadonis atkal jo sparīgi ņēmās viņu mudināt. Elsdami pūzdami viņi uzkāpa laukumiņā, kur slējās daudz vējdzinēju; viens no tiem bija tik liels, ka varēja redzēt tikai daļu tā spārna, kas ātri parādījās redzeslokā, lai tūlīt pagaistu sniegā un tumsā. Izkūlušies cauri metāla balstu biezoknim, viņi beidzot iznāca virs kustīgajām platformām, kas atgādināja Grehemam no balkona redzētās. Viņi rāpus līda pa caurspīdīgo jumtu, kas klāja platformu ielu un ko sniegs bija padarījis slidenu.
Stikli bija aizsvīduši, un lejā Grehemam viss rādījās kā dūmakā tīts, toties tuvāk caurspīdīgā jumola virsotnei stikli bija tīri un viņš varēja saskatīt vairāk. Pavadonis gan steidzās, taču Grehems juta reiboni un kā paralizēts pieplaka pie stikliem. Tālu apakšā, nepazīdama miega, mūžīgās dienas gaismā kā skudru pūznis čumēja pilsēta, nerimtīgi slīdēja platformas. Pa viegli nostieptajām virvēm šaudījās vēstneši un nezināmu profesiju cilvēki, gaisa tilti bija laužu pilni. Tas bija tikpat kā skatīties aizstik- lotā stropā, un no šaušalīga kritiena viņu sargāja tikai plāna stikla kārtiņa. Ielās šķita esam silts un gaišs, bet Grehems bija līdz ādai slapjš no kūstošā sniega, un kājas viņam bija aukstas kā ledus. Kādu laiku viņš pat nejaudāja pakustēties.