— Nāciet! — izbailēs sauca pavadonis. — Nāciet!
Grehems ar pūlēm aizkļuva līdz jumola virsotnei.
Darīdams tāpat kā viņa pavadonis, Grehems šļūca
lejā pa kori, raudams līdzi mazu sniega lavīnu. Šļūkdams viņš domāja, kas notiktu, ja ceļā pagadītos dziļa aiza. Malā, ar kājām smagi ietriecies sniega putrā, viņš tencināja dievu, ka ticis cauri sveikā. Viņa pavadonis pa plānu metāla sienu jau rāpās augšā uz līdzenas virsmas.
Šķidrajam pārslu autam cauri varēja saredzēt citas vējdzinēju rindas miglainos apveidus. Pēkšņi vienmērīgi rotējošo riteņu dūkoņā ielauzās apdullinošs kauciens, kas nāca no kāda mehānisma un bija dzirdams visās debess pusēs.
— Viņi dzenas mums pakaļ! — šausmās iekliedzās Grehema pavadonis, un šajā mirklī žilbinoša gaisma pārvērta nakti par dienu. Starp vējdzinēju stāviem no puteņa vērpetēm iznira augsti masti ar bumbām, kas izstaroja spilgtas gaismas kūļus. Tie skrēja uz visām pusēm, cik tālu vien sniedza skatiens.
— Šurp! — sauca pavadonis un uzgrūda Grehemu uz metāla restēm, kas kā gara lente aizstiepās starp divām apsnigušām virsmām. Grehema sastingušajām kājām pat kļuva silti, un no tām sāka celties viegls tvaiks^
— Ātrāk! — sauca pavadonis, kas gāja metrus desmit pa priekšu, un, negaidīdams Grehemu, cauri gaiši apspīdētai telpai skrēja pie nākamās vējdzinēju balstu rindas. Attapies no pārsteiguma, Grehems sekoja pārliecībā, ka bojā eja ir nenovēršama . . .
Dažas minūtes viņi gāja cauri gaismas un dziļu ēnu mudžeklim, ko veidoja briesmīgie mehānismi. Piepeši Grehema pavadonis nogriezās sāņus un nozuda kāda milzu balsta ēnā. Pēc mirkļa Grehems stāvēja viņam blakus.
Smagi elsodami, viņi skatījās apkārt.
Grehema acīm pavērās savāds skats. Vairs gandrīz nemaz nesniga, gaisā lidinājās retas novēlojušās pārslas. Plata, līdzena virsma spīdēja spokaini baltā gaismā, uz kuras fona kustējās kaut kādi stāvi un garas necaurredzamas tumsas sloksnes, kas atgādināja neveiklus ēnu titānus. Tam visam pāri pacēlās metāla konstrukcijas, dzelzs savijumi un vējdzinēju riteņi, kas lēni griezās pierimušajā vējā, mezdami plašus lokus spīgajā miglā. Kur vien vizošām pārslām piebārstītā gaismas josla paslīga zemāk, baļķi, sijas un nepārtraukti slīdošas lentes acumirklī savijās neatšķetināmā mudžeklī. Un kaut gan tas viss kustējās, kaut gan tam it kā bija jēga un gala mērķis, šis sniega klātais mehānismu tuksnesis šķita neapdzīvots, vientulīgs un visu aizmirsts kā nepieejams Alpu ledājs.
— Viņi mūs panāks, — sauca pavadonis, — bet mēs esam vēl tikai pusceļā. Lai būtu cik auksts būdams, mums kādu laiku jānogaida, lai sāk snigt vairāk.
Viņam klabēja zobi.
— Kur tad ir tirgi? — jautāja Grehems. — Kur ir ļaudis?
Otrs neatbildēja.
— Skatieties! — Grehems nočukstēja, pieplaka pie sniega un apklusa.
Pārslas bija sākušas krist biezāk, un no melnā debesu bezdibeņa strauji iznira kāda liela mašīna. Tā stāvus nāca lejā, tad, izpletuši platos spārnus un atstājusi aiz sevis baltu tvaiku strūkliņu, apsviedās apkārt un apbrīnojami ātri un viegli slīdēja pa gaisu, aprakstīja slaidu horizontālu loku, lai pēc tam pazustu sniegputenī. Cauri mašīnas ribām Grehems saskatīja divus sīkus, rosīgus cilvēciņus, kuri, kā viņam šķita, pētīja apkārtni ar binokli. īsu brīdi viņš tos redzēja skaidri jo skaidri, tad pārslu virpuļos tie kļuva blāvāki, līdz beidzot nozuda pavisam.
— Tagad var! — uzsauca pavadonis. — Iesim!
Viņš saķēra Grehemu aiz piedurknes, un abi skrēja
prom pa vējdzinēju dzelzs balstu mežu. Grehems, kas skrēja kā ar aizsietām acīm, uzdrāzās virsū savam pavadonim, kad tas negaidot pagriezās pret viņu. Divpadsmit metru attālumā priekšā vērās dziļa aiza. Tā aizstiepās ir pa labi, ir pa kreisi, cik tālu vien sniedza skatiens. Šķita, ka ceļš viņiem ir pilnīgi nogriezts.
— Dariet tāpat kā es, — čukstēja pavadonis. Viņš nogūlās zemē, pierāpoja pie malas, noliecās un pārkāra vienu kāju pāri. Viņš laikam mēģināja sataustīt kādu atbalstu, atrada arī un ieslīdēja bezdibenī. Tad parādījās viņa galva.
— Te ir kur atsperties, — viņš čukstēja. — Visu ceļu būs tumšs. Dariet tāpat kā es.
Grehems vilcinādamies nometās četrrāpus, pielīda pie malas un ielūkojās samtainajā melnumā. Kādu brīdi viņš nekustējās ne uz priekšu, ne atpakaļ, tad apsēdās, nolaida lejā kājas, sajuta pastiepjamies pavadoņa roku, sajuta, ka slīd bezdibenī, un attapās dubļainā iedobē, kur bija tik tumšs, ka vai acī durams.
— Uz šejieni, — atskanēja čuksti, un, piespiedies pie sienas, viņš rāpoja pa kūstoša sniega pildītu iedobi. Tā viņi rāpoja vairākas minūtes. Grehemam likās, ka viņš izbauda visu izmisuma dziļumu, ka šim aukstajam, slapjajam un nogurdinošajam ceļam nebūs gala. Vēl pēc kāda laika viņš vairs nejuta ne rokas, ne kājas.
Noteka gāja uz leju. Grehems ievēroja, ka ēkas jumtmala atrodas vairākus metrus virs viļņiem. Augstāk stiepās spokaini baltu plankumu rindas, tādi kā cieši aizslēģoti logi. Viņi nonāca pie tauvas; tā bija nostiprināta virs viena no šiem logiem un nozuda tumsā. Pavadonis sagrāba Grehemu aiz rokas.
— Klusu! — viņš nočukstēja.
Pacēlis acis, Grehems ar šausmām ieraudzīja lidaparāta platos spārnus lēni un klusi slīdam pa sniegotajām pelēkzilajām debesīm. Viens mirklis, un tā vairs nebija.
— Nekustieties! Viņi vēl atgriezīsies.
Abi sastinga. Tad Grehema ceļa biedrs piecēlās un, satvēris tauvu, mēģināja to kaut kur piestiprināt.
— Kas tas ir? — apjautājās Grehems.
Par atbildi atskanēja vārgs kliedziens. Pavadonis nekustējās. Grehems pagriezās un redzēja viņa izplūdušos vaibstus. Viņš vērās debesīs, un Grehems, sekodams sava pavadoņa skatienam, ieraudzīja tāluma dēļ vēl pavisam maziņo lidaparātu. Tā spārni pletās un pletās, mašīna ātri auga lielāka. Tā tuvojās viņu bezdibenim.
Pavadonis sāka drudžaini darboties. Viņš iespieda Grehemam rokā divas krustām saliktas kārtis. Grehems tumsā tikai sataustīja to formu. Ar tievām saitēm tās bija piestiprinātas pie tauvas. Saitēs karājās mīkstas cilpas, kur iebāzt rokas.
— Sēstieties krustam virsū, — satraukts čukstēja pavadonis, — un turieties pie cilpām. Stingrāk turieties, stingrāk!
Grehems darīja, kā likts.
— Leciet! — uzsauca pavadonis. — Dieva dēļ, Ieciet!
Grehems nespēja neko atbildēt. Vēlāk viņš priecājās, ka viņa seju slēpusi tumsa. Viņš klusēja un trīcēja kā drudzī. Viņš lūkojās uz ēnu, kas joņoja tieši virsū.
— Leciet! Leciet, dieva dēļ, citādi viņi dabūs mūs rokā, — pavadonis kliedza un pagrūda Grehemu.
Grehems sagrīļojās, nevilšus iekliedzās un brīdī, kad lidaparāts bija tieši virs galvas, gāzās lejup tumsas bezdibenī, sēdēdams uz kokiem un ar rokām konvulsīvi ieķēries virvēs. Kaut kas nobrīkšķēja, kaut kas spēcīgi atsitās pret sienu. Grehems dzirdēja, kā, slīdot pa virvi, dūc trīsis ar tajā iekārto šūpuli. Viņš dzirdēja kliedzam aeronautus. Viņš juta, ka viņam pret muguru atspiežas kāda ceļgali . . . Viņš kā akmens krita ar galvu uz priekšu. Savu vienīgo glābiņu viņš turēja rokās. Viņš gribēja kliegt, bet nejaudāja.