Grehems drāzās pretī žilbinošai gaismai, un tas lika viņam vēl stiprāk ieķerties virvē. Jau bija saskatāmas kustīgās ielas, gaismas bumbas un saaudušās sijas. Tas viss zibēja viņam garām. Radās iespaids, ka ir atvērusies liela rīkle, lai aprītu viņu.
Viņš atkal bija tumsā, krita un krita, ar sāpošām rokām turēdamies pie virves, tad kaut kas noskanēja, acīs iecirtās gaisma, un viņš bija spilgti apgaismotā, ļaužu pilnā zālē. Tauta! Viņa tauta! Pretī skrēja skatuve, un viņš pa tauvu nolaidās apaļā caurumā pa labi no skatuves. Grehems matīja, ka ātrums aizvien vairāk samazinās, un drīz viņš kustējās pavisam lēni. Atskanēja līksmi saucieni: «Glābts! Mūsu valdnieks! Viņš ir izglābies!» Skatuve lēni tuvojās. Tad . ..
Grehems izdzirdēja, ka viņam aizmugurē sēdošais pavadonis izbailēs iekliedzas, un viņa kliedzienu atkārtoja pūlis apakšā. Viņš nevis vairs slīdēja pa trosi, bet gan krita kopā ar to. Sacēlās klaigas, vaimanas un spiedzieni. Viņa izstieptās rokas atdūrās pret kaut ko mīkstu.
Grehemu pacēla uz rokām. Drošs par to viņš nebija, bet vēlāk šķita, ka viņš pārvests uz platformu. Viņš neredzēja, kas noticis ar pavadoni. Atguvies viņš jau bija uz kājām; viņu balstīja palīdzīgas rokas. Viņš atradās dziļā nišā, kas, spriežot pēc agrākās pieredzes, varēja būt teātra loža. Varbūt tas patiešām bija teātris.
Ausīs dunēja nepārredzamā pūļa pērkonīgie auri:
— Tas ir Gulošais! Gulošais ir ar mums!
Gulošais ir ar mums! Mūsu Valdnieks! Valdnieks ir ar mums! Viņš ir glābts!
Lielā zāle bija ļaužu pilna. Atsevišķas sejas nebija atšķiramas: tikai sārtas putas šajā dzīvajā jūrā, roku un lakatiņu vēcienus; Grehems juta, ka šis pūlis iedarbojas uz viņu hipnotizējoši, ka tas uzmundrina viņu. Aiz balkoniem, galerijām un lielām arkām pavērās tālas perspektīvas, un viss bija bāztin piebāzts ar gavilējošiem cilvēkiem. Netālu, saplakusi kā beigta čūska, gulēja trose. Ļaudis no lidaparāta bija to augšgalā pārgriezuši pušu, un tā bija nokritusi zālē. Laikam tā tika jau vākta nost no ceļa. Iespaids bija satricinošs, visa ēka drebēja 110 pūļa rēkoņas.
Grehems ielūkojās apkārtstāvošajos. Kāds balstīja viņu zem rokas.
— Vediet mani uz mazo istabiņu, — viņš lūdza, —i uz mazo istabiņu.
Vairāk neko viņš nevarēja izteikt.
Kāds melnā ģērbies vīrietis panācās uz priekšu un saņēma viņa vaļā palaisto roku. Citi pakalpīgi atvēra durvis. Kāds pieveda viņu pie krēsla. Viņš saļodzījās, smagi apsēdās un aizklāja seju ar rokām. Nespēdams vairs valdīt pār sevi, Grehems drebēja pie visām miesām. Kāds bija noņēmis viņam no pleciem mēteli, bet viņš to pat nebija pamanījis, purpura zeķes izskatījās melnas no slapjuma. Apkārt rosījās cilvēki, risinājās svarīgi notikumi, taču viņš to neievēroja.
Viņš bija glābts. Tūkstošiem balsu to apstiprināja. Viņš bija drošībā. Šie ļaudis visi bija viņa pusē. Atvilcis elpu, Grehems sēdēja, neatņemdams rokas no sejas. Gaisu tricināja nepārredzamā pūļa kliedzieni.
9
TAUTA IZGĀJUSI IELĀS
Grehems pamanīja, ka viņam piedāvā glāzi bezkrāsaina šķidruma, pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā melnīgsnēju jaunu cilvēku dzeltenā apģērbā. Grehems tūlīt izdzēra un uzreiz atžirga. Blakus stāvēja garš cilvēks melnā apģērbā un rādīja uz pusatvērtajām zāles durvīm. Šis cilvēks kliedza viņam kaut ko ausī, bet cauri šausmīgajai rēkoņai neko nevarēja sadzirdēt. Aiz vīrieša stāvēja meitene sudrabaini pelēkā kleitā, un Grehems par spīti apjukumam saprata, ka viņa ir skaista. Viņas tumšās acis, pilnas izbrīna un ziņkāres, bija pievērstas Grehemam, lūpas vieglītiņām kustējās. Pa puspavērtajām durvīm varēja redzēt pārpildīto zāli, no kurienes ieplūda nevienmērīgs troksnis, klaudzoņa, aplausi un kliedzieni, kas gan pierima, gan atsākās no jauna, lai pāraugtu pērkonīgā grandoņā, bet nemitējās visu laiku, kamēr Grehems uzturējās mazajā istabiņā. Viņš vēroja melni ģērbtā vīrieša lūpas un noprata, ka tas mēģina viņam kaut ko ieskaidrot.
Truli paraudzījies visapkārt, Grehems pietrūkās kājās un sagrāba kliedzošā cilvēka roku.
— Sakiet man, kas es esmu, — viņš iesaucās, — kas es esmu!
Pārējie pienāca tuvāk, lai dzirdētu, ko viņš saka.
— Kas es esmu?
Viņš mēģināja rast atbildi apkārtējo sejās.
— Viņi nav neko tam paskaidrojuši! — iesaucās meitene.
— Sakiet man, jel sakiet! — Grehems lūdzās.
— Jūs esat Pasaules Valdnieks. Jums pieder pasaule.
Grehems neticēja savām ausīm. Viņš atsacījās ticēt. Viņš izlikās nesaprotam un nedzirdam un atkal ierunājās:
— Es atmodos pirms trim dienām, trīs dienas biju cietumnieks. Cik noprotu, starp cilvēkiem šajā pilsētā risinās cīņa. Vai šī ir Londona?
— Jā, — atbildēja jauneklis.
— Un tie, kas sapulcējušies lielajā zālē ar balto Atlantu? Kāds tiem sakars ar mani? Es neko nesaprotu. Un šī inde? Šķiet, pasaule pa to laiku, kamēr es gulēju, zaudējusi prātu. Bet varbūt es pats esmu zaudējis prātu . . . Kas tie par padomniekiem pie Atlanta kājām? Kādēļ viņi gribēja mani noindēt?
Lai jūs atkal iemigtu, — paskaidroja cilvēks dzeltenā. — Lai novērstu jūsu iejaukšanos.
— Bet kādēļ?
— Tādēļ, ka jūs esat Atlants, ser, — sacīja cilvēks dzeltenā. — Jūs turat uz saviem pleciem pasauli. Viņi valda pār to jūsu vārdā.
Dūkoņa zālē bija apklususi, un kāds runāja. Izskanot pēdējiem vārdiem, izlauzās apdullinošs troksnis, tādi pērkondimdoši kliedzieni, aizsmakušu un griezīgu balsu piekrišanas saucieni un aplausi, ka cilvēki mazajā istabiņā nevarēja cits citu sadzirdēt.
Grehems stāvēja, velti pūlēdamies saprast tikko dzirdēto.
— Padome … — viņš vienaldzīgi atkārtoja, tad atgādājās vārdu, kas bija viņu pārsteidzis.
— Bet kas ir Ostrogs? — viņš jautāja.
— Ostrogs ir organizators . . . sacelšanās organizators. Mūsu vadonis jūsu vārdā.
— Manā vārdā? Un jūs? Bet kāpēc viņš nav te?
— Viņš . .. atsūtīja mūs. Es esmu viņa brālis . . . pusbrālis Linkolns. Viņš grib, lai jūs parādītos šiem ļaudīm un pēc tam satiktos ar viņu. Tāpēc viņš atsūtīja mūs. Viņš ir Vējdzinēju Pārvaldē. Tauta izgājusi ielās.
— Jūsu vārdā, — iesaucās jauneklis, — viņi. valdīja, apspieda, tiranizēja. Beidzot. . .
— Manā vārdā! Mans vārds ir Zemes Valdnieks?
Pauzē starp dunoņas uzplūdiem kļuva dzirdama
nikna, skanīga un caururbjoša balss; runāja jauns vīrietis ar sarkanu ērgļa degunu un kuplām ūsām.
— Neviens negaidīja, ka jūs atmodīsieties. Neviens to negaidīja. Viņi ir viltīgi. Nolādētie tirāni! Bet viņi tika pārsteigti. Viņi nezināja, ko iesākt — noindēt, nohipnotizēt vai nogalināt jūs. Pūļa kliedzieni atkal pārspēja viņu.
— Ostrogs atrodas Vējdzinēju Pārvaldē, viņš ir sagatavojies … Ir ziņas, ka cīņa jau sākusies.
Grehemam pienāca klāt cilvēks, kas bija nosaucis sevi par Linkolnu.