— Ostrogs to paredzēja. Paļaujieties uz viņu. Mūsu organizācijas ir gatavas. Mēs sagrābsim aerodromus .. . Varbūt tas jau ir izdarīts. Tad . . .
— Tie, kas sapulcējušies še, teātrī, — skaļi kliedza cilvēks dzeltenā, — ir tikai daļa no mūsu spēkiem. Mums ir piecas miriādes apmācītu cilvēku!
— Mums ir ieroči! — papildināja Linkolns. — Mums ir plāns un vadītājs. Viņu policija padzīta no ielām un salasījusies . . . (Tālākais nebija sadzirdams.) Tagad vai nekad! Padome ir izmesta uz sēkļa … Tā neuzticas pat savam regulārajam karaspēkam .. .
— Paklausieties, tauta sauc jūs!
Grehema apziņa līdzinājās mākoņainai mēness naktij — te bija tumša un bezcerīga, te gaiša un nāves bālumā. Viņš bija Zemes Valdnieks, kūstošajā sniegā līdz pēdējai vīlītei izmircis cilvēks. No visas iespaidu ņirboņas visvairāk pārsteidza antagonisms: vienā pusē — nelielā, bet stiprā un disciplinētā Baltā Padome, no kuras viņš bija izbēdzis, otrā pusē — šausmīgie pūļi, nepārredzamās un blīvās laužu masas, kas izkliedza viņa vārdu, godājot viņu par Valdnieku. Viena partija bija ieslodzījusi viņu cietumā un notiesājusi uz nāvi. Šie kliedzošie tūkstoši aiz durvīm bija viņu atbrīvojuši. Bet kādēļ tas viss notika, to Grehems nesaprata.
Atvērās durvis, un Linkolna balss noslīka pūļa dunoņā. Mētādami rokas, ienācēji tuvojās Grehemam un Linkolnam. Lūpas viņiem kustējās, bet balsis nebija dzirdamas. «Parādiet mums Gulošo! Parādiet mums Gulošo!» skandēja pūlis. «Esiet mierīgi! Klusu!» aicināja citi.
Paskatījies pa atvērtajām durvīm, Grehems ieraudzīja lielu, ovālu zāli ar satraukti kliedzošu cilvēku sejām un izstieptām rokām, vīriešus un sievietes, kas vēcināja gaiši zilus lakatiņus. Daudzi stāvēja. Kāds izdēdējis cilvēks saplēstā brūnā apģērbā bija uzkāpis uz sēdekļa un vēcināja melnu apmetni. Meitenes acīs Grehems izlasīja gaidas. Ko šie cilvēki grib no viņa? Troksnis ārpusē bija kļuvis citāds, vienmērīgāks, ritmiskāks. Grehems arī jutās citādi. No gandrīz paniskajām bailēm nebija vairs ne vēsts, Viņš sāka iztaujāt, ko no viņa vēlas.
Linkoins kliedza kaut ko viņam ausī, bet Grehems bija kā ar kurlumu sists. Pārējie, izņemot meiteni, rādīja uz zāles pusi. Viņš sāka apjaust, kādēļ troksnis kļuvis citāds. Visa šī masa dziedāja. Tā nebija vienkārši dziesma: saplūdušas kopā, balsis cēlās vēl augstāk uz instrumentālās mūzikas, laikam ērģeļu mūzikas, viļņa, kurā varēja saklausīt trompešu pūtienus, plīvojošu karogu šalkas, stingro marša ritmu un pieteikta kara parādes svinīgumu. Cilvēku kājas sita takti: tram, tram!
Grehemu vilka uz durvju pusi. Viņš automātiski paklausīja. Šīs dziesmas spēks viņu aizrāva, iedvesmoja un iedrosmināja. Priekšā pavērās zāle, kas mūzikas taktī bangoja kā krāsu jūra.
— Pamājiet viņiem ar roku! — sauca Linkoins. — Pamājiet viņiem ar roku!
— Pagaidiet, — kāds teica otrā pusē, — viņam jāuzvelk šis.
Kāda roka pieskārās Grehemam pie kakla, aizturot viņu pie durvīm, un uz pleciem viņam tika
uzlikta mantija. Atbrīvojis roku, viņš sekoja Linkol- nam. Blakus ar satraukumā kvēlojošiem vaigiem gāja meitene pelēkā. Uz brīdi viņa pietvīkusi un saviļņota kļuva Grehemam par dziesmas iemiesojumu. Viņš atkal stāvēja nišā. Viņam parādoties, skaņu vilnis aprāvās un sajuka apsveikuma saucienu putās. Lin- kolna vadīts, Grehems šķērsoja skatuvi un paskatījās pūlī.
Zāle bija kolosāla, sarežģīta celtne — galerijas, balkoni, amfiteātri, kāpnes un platas arkas. Tālu augšā rēgojās ieeja plašā galerijā, kas bija laužu pārpilna. Viss milzums kustējās kā vienota masa, no kuras izcēlās atsevišķas figūras, mirkli piesaistīja viņa uzmanību un atkal izzuda. Gandrīz pie pašas platformas trīs vīrieši balstīja skaistu sievieti ar izjukušiem matiem, kura vicināja zaļu zizli. Mazliet tālāk no šīs grupas izmocīts sirmgalvis zilā audekla uzvalkā visiem spēkiem centās drūzmā saglabāt savu vietu, bet vēl tālāk bija redzams pliks pauris un kliedzienā atvērta bezzobaina mute. Kāds sauca mīklaino vārdu: «Ostrogs!» Taču par visiem iespaidiem spēcīgākais bija šī dziesma. Pūlis sita ar kājām takti: tram, tram, tram, tram! Slīpi šķeļot gaisu, zibēja zaļi ieroči. Pavisam tuvu pāri platam, līdzenam laukumiņam skatuves priekšā uz lielās arkas pusi aizmar- šēja nodala, kliedzot: «Uz Padomi!» Tram, tram, tram, tram! Grehems pacēla roku, un rēkoņa pieņēmās spēkā divtik. Viņš uzsauca:
— Uz priekšu!
Viņa lūpas veidoja varonīgus vārdus, kurus neviens nedzirdēja. Viņš atkal pamāja ar roku, norādīdams "uz, arku, un atkārtoja:
— Uz priekšu!
Ļaudis vairs nesita ar kājām takti, viņi maršēja: tram, tram, tram, tram! Šajā karapulkā bija redzami bārdaini vīrieši, sirmgalvji, jaunieši, sievietes ar kailām rokām, plīvojošās kleitās, meitenes. Jaunā laikmeta vīrieši un sievietes! Grezni tērpi un pelēkas skrandas pazuda zilu apģērbu straumē. Uz labo pusi rāvieniem virzījās varens, melns karogs. Pavīdēja nēģeris zilā apģērbā, krunkaina veča dzeltenā kleitā, tad garām teatrāli nodefilēja grupa zili ģērbtu garu, gaišmatainu vīriešu ar baltām sejām. Grehems pamanīja divus ķīniešus. Garš, dzeltenādains jauneklis ar tumšiem matiem un dzirkstošām acīm, no galvas līdz kājām ģērbies baltā, jūsmīgi kliegdams, uzsvem- pās uz platformas malas, nolēca zemē un atskatīdamies joza tālāk. Galvas, pleci, rokas, kuras bija satvērušas ieročus, — viss šūpojās marša ritmā.
Cita pēc citas parādījās un attālinājās sejas, tūkstošiem acu ieskatījās viņa acīs un pazuda. Cilvēki māja viņam ar rokām un kliedza kaut ko nesaprotamu. Lielākā dala seju bija sārtas, bet daudzas slimīgi bālas. Arī šie cilvēki pazina slimības, un ne viena vien sveicienam pacelta roka bija izdēdējusi un vāja. Jaunā laikmeta vīrieši un sievietes! Cik dīvains un pārsteidzošs skats!
Gājiens kā plata straume aizlīgoja garām uz labo pusi; zāles sānceliņi bez mitas izvirda aizvien jaunas un jaunas masas: tram, tram, tram, tram! Atbalss zem arkām un velvēs padarīja vienoti skandēto dziesmu daudzkārt stiprāku. Vīriešu un sieviešu rindas sajaucās: tram, tram, tram, tram! Šķita, ka solo visa cilvēce. «Tram, tram, tram, tram!» dimdēja Grehema smadzenēs. Plivinājās apģērbi, ņirbēja vienā ņirbēšanā sejas.
Tram, tram, tram, tram! Linkolna vadīts, viņš pagriezās pret arku un neapzināti, pats gandrīz to nemanīdams, mūzikas taktī gāja uz priekšu, Žestikulējošais un dziedošais pūlis virzījās uz vienu pusi, cilvēku straume plūda uz leju, līdz pret Grehemu pagrieztās sejas bija nonākušas viņa kāju līmenī. Priekšā viņš redzēja ceļu, apkārt — svītu, pa labi — apsardzi, augstmaņus un Linkolnu. Pavadoņu saradās aizvien vairāk, un tie reizi pa reizei aizsedza skatu uz pūli kreisajā pusē. Pa priekšu soļoja apsardzes vīri melnos tērpos, pa trīs rindā. Pa šauru, treliņiem ierobežotu pāreju Grehems izgāja cauri arkai, pa kuru iebruka ļaužu masas. Viņš nezināja un arī negribēja zināt, kurp iet. Viņš atskatījās uz gaismas pielieto zāli. Tram, tram, tram, tram!
10
CĪŅA TUMSĀ
Viņš vairs neatradās zālē. Viņš gāja pa galeriju, kas bija pārmesta pār vienu no kustīgajām platformām, kuras šķērsoja pilsētu. Pa priekšu un aiz muguras soļoja svīta. Visa kustīgo ceļu ieleja bija pilna ar cilvēkiem, kas, soļodami no labās uz kreiso pusi, kliedza un vicināja rokas un ieročus, kliedza, parādīdamies redzeslokā, kliedza, iedami garām, un kliedza attālinādamies, kad elektriskās gaismas bumbas sakusa ar apvārsni un paslēpa neapsegto galvu mežu. Tram, tram, tram, tram!