Dziesma, palikusi bez mūzikas pavadījuma, skanēja aizsmakusi un asi, un kāju izsistais raksts — tiam, tram, tram, tram! — sajaucās ar nekārtīgi soļojošā pūļa kāju dipoņu pa augšējiem ceļiem.
Grehemu pārsteidza kontrasts. Nami ielas pretējā pusē šķita tukši, pār sānejām nostieptās troses un tilti tāpat bija tukši un neapgaismoti. Pazibēja doma, ka ari tiem jābūt laužu pārpildītiem.
Drīz viņš pamanīja kaut kādu neizprotamu pulsē- šanu un apstājās. Pa priekšu ejošā svīta soļoja tikai tālāk, bet apkārtējie apstājās līdz ar viņu. Viņu sejās jautās bažas un izbailes. Acīmredzot pulsēja elektriskā gaisma. Viņš arī pacēla galvu.
Sākumā Grehemam likās, ka šī pulsēšana ir nejauša un tai nav nekāda sakara ar notikumiem te apakšā. Katra žilbinoši spožā bumba pulsēja, te sarāvās, te izpletās, te atkal sarāvās kā milža ķetnā saspiesta: tumsu ātri nomainīja gaisma, gaismu — tumsa.
Grehems noģida, ka šai parādībai ir sakars ar cilvēkiem te apakšā. Nami, ielas un blīvās laužu masas pārvērtās brīnumainā gaismas un ēnu rotaļā. Ēnas zibenīgi lēkāja, stiepās garumā, pletās platumā, tad piepeši noplaka un uzradās no jauna. Dziesmu un soļu dimdoņu vairs nedzirdēja. Tūkstošu vienotais maršs bija aprāvies, pūlis šķēlās. Malu malās atskanēja saucieni: «Gaisma! Gaisma!» Grehems raudzījās lejup. Neprātīgajā gaismas dejā iela izskatījās fantastiska. Desmit sekundēs gaisma pilnīgi nodzisa, un piķa nielna tumsa aprija ļaužu miriādes.
Izcēlās juceklis, kāds sagrāba- Grehemu aiz rokas. Kaut kas sāpīgi iebelza viņam pa liela kaulu. Kāds ierēca viņam tieši ausī:
— Viss kārtībā!
Grehems atbrīvojās no sākotnējā apmulsuma. Viņš atdūrās ar pieri pret Linkolna pieri un skaļi jautāja:
— Ko nozīmē šī tumsa?
— Padome pārgriezusi vadus, pa kuriem pilsētai pienāk elektrība. Mums būs jāpagaida. Ļaudis neapstāsies. Viņi grib . . .
Viņa balss noslīka kliedzienu uzplūdos:
— Glābiet Gulošo! Sargājiet Gulošo!
Kāds no apsardzes uzgrūdās virsū Grehemam un nevilšus iesita viņam pa roku ar ieroci. Ap Grehemu sagriezās dzīvs virpulis, kas mutuļoja ar katru brīdi trokšņaināk un trakāk. Viņš dzirdēja atsevišķas frāzes, bet nepaguva uztvert to jēgu. Vieni deva pretrunīgas pavēles, citi atbildēja. Piepeši tuvumā atskanēja griezīgi kliedzieni.
— Sarkanā policijā! — kāds nokliedza Grehemam pie pašas auss un aizsteidzās.
Tālumā kaut kas nobrikšķēja, un acumirklī gar ceļa malu uzmirgoja sīki zibšņi. To gaisma izrāva no apkārtējās tumsas milzumu cilvēku, kas bija apbruņoti tāpat kā Grehema apsardze. Visur sāka sprakšķēt un šaudīties ašas gaismas svītras, un tumsa nokrita kā parauts priekškars. Acis apžilbināja spoža gaisma, un pārsteigtais Grehems ieraudzīja cilvēku ķermeņu kamolu. Ielas otrā pusē atskanēja uzmundrinoši saucieni. Grehems gribēja izdibināt, no kurienes nāk gaisma. Augstu gaisā trosē karājās cilvēks, turēdams rokā spožu jo spožu laternu, kas bija izkliedējusi tumsu.
Grehems atkal paskatījās uz kustīgajiem ceļiem. Acīs dūrās sarkans plankums tālumā. Tā bija sarkanās formās ģērbtu cilvēku gūzma, ko, aizsprostojot augšējo eju, bija ielencis un spieda atpakaļ pret nejūtīgo mūri paprāvs pretinieku pūlis. Tur notika cīņa. Cēlās un krita ieroči, dažas galvas šajā cīkstiņā pagaisa, un to vietā uzradās citas; mazās liesmiņas, ko izspļāva zaļi ieroči, gaismā izskatījās pēc pelēkām dūmu strūkliņām.
Piepeši gaisma nodzisa, un ielas no jauna ietina piķa melna tumsa un verdošs haoss.
Kāds uzgrūdās Grehemam virsū. Viņu stūrna pa galeriju. Kāds kaut ko kliedza, acīmredzot viņam, taču Grehems bija pārāk satraukts, lai saprastu. Viņu piespieda pie sienas, un garām aizklunkuroja vairāki cilvēki. Šķita, ka viņa sargi cīnās cits ar citu.
Negaidot atkal parādījās trosē iekārtais cilvēks ar laternu un pār notikuma vietu nolija žilbinoša gaisma. Sarkansvārču bars aizvien vairāk tuvojās, tā priekšējās nodaļas jau bija pusceļā uz ēkas centrālo daļu. Paskatījies uz augšu, Grehems ieraudzīja, ka tie jau ielauzušies pretējās puses zemajās, tumšajās galerijās un pāri savu biedru galvām šauj uz apakšā murdošo pūli. Grehems saprata, kas notiek. Sacēlušies jau pašā sākumā uzdūrušies slēpnim. Sarkanie policisti izmantoja apjukumu, kas bija izcēlies, nodziestot gaismai, un uzbruka viņiem. Tad Grehems attapās, ka ir viens, ka viņa sargi un Linkoins ir palikuši iepakaļ. Steigdamies palīgā, viņi izmisīgi māja tam. Cilvēki uz ielas kaut ko pilnā kaklā kliedza. Pretējās puses ēkas fasāde bija sētin nosēta ar sarkanā ģērbtiem cilvēkiem, kas rādīja uz viņu ar pirkstiem un auroja.
— Gulošo! Glābiet Gulošo! — kliedza pūlis.
Kaut kas ietriecās sienā Grehemam virs galvas. Metāla sienas sudrabainajā virsmā viņš ieraudzīja zvaigžņveida caurumu. Linkoins bija pavisam tuvu. Grehems juta, ka tiek satverta viņa roka. Garām aiz- spindza divas lodes.
Pirmajā mirklī Grehems neaptvēra, ka šauts uz viņu. Viss bija iegrimis tumsā.
Sagrābis Grehemu aiz rokas, Linkoins veda viņu pa galeriju.
— Ātrāk, iekams no jauna nav iedegusies gaisma! — viņš steidzināja.
Viņa satraukums pielipa ari Grehemam. Pašsaglabāšanās instinkts uzveica pārsteiguma stingumu. Kādu bridi Grehems bija aklu nāves baiļu varā. Viņš skrēja, tumsā neredzēdams, kur liek kāju, un uzgrūz- damies līdzās skrejošajiem sargiem. Viņa vienīgā vēlēšanās bija izbēgt no šīs bīstamās galerijas, kur viņš ir tik labi saskatāms. Trešo reizi gaisma noplaik- snījās pavisam tuvu. No ielas atskanēja satraukti kliedzieni, sākās neiedomājams sajukums. Sarkan- svārči gandrīz bija sasnieguši centrālo eju. Neskaitāmas acis bija vērstas pret. Grehemu, un arī viņi kliedza. Pretējā fasāde bija nosēta ar cilvēkiem sarkanos tērpos. Un viņš bija visu šo apbrīnojamo notikumu ass. Tā bija Padomes policija, kas mēģināja viņu sagūstīt.
Viņam par laimi šauts tika steigā no simts piecdesmit metru attāluma. Pāri galvai aizdžinkstēja lodes, ausi apsvilināja izkusušā metāla strūkla, un Grehems bez skatīšanās zināja, ka visa pretējā fasāde ir aplipuši ar sarkanās formās ģērbtiem policistiem, kas iznākuši no slēpņa un šauj uz viņu.
Priekšā nokrita viens no viņa sargiem, un Grehems, nespēdams apstāties, pārlēca pāri konvulsiju raustītajam ķermenim.
Pēc īsa brīža viņš neskarts ienira tumšā ejā, un kāds pilnā sparā uzdrāzās viņam virsū. Aklā tumsā Grehems vēlās lejup pa kāpnēm. Ripodams viņš ar kādu sadūrās, tad ar rokām ieskrēja sienā. Kautiņā saķērušies stāvi apgrieza viņu apkārt un atstūma nost. Grehemu spieda no visām pusēm. Viņam jau trūka elpas, likās, ka brīkšķ ribas. Tad viņš jutās brīvāk, pūlis rāva viņu līdzi, un drīz Grehems atra- dēs tajā pašā lielajā teātri, no kura nesen bija izgājis. Brīžiem kājas pat neskāra grīdu. Viņš klupa un darbojās ar elkoņiem. Atskanēja saucieni: «Viņi tuvojas!» un apslāpēti kliedzieni. Grehema kāja atsitās pret kaut ko, un viņš izdzirdēja aizsmakušu vaidu. Skanēja ari saucieni: «Gulošais!» — bet Grehems bija pārāk apdullis, lai varētu atbildēt. Sāka tarkšķēt zaļie ieroči. Grehems bija zaudējis pats savu gribu, akli, bez domāšanas, automātiski kā atoms ļāvās panikā bēgošajam pūlim. Viņu stumdīja, grūstīja, maidzīja, viņš atsitās pret pakāpienu un attapās uz no- gāzenas virsmas. Piepeši no tumsas iznira krīta bālas un pārsteigtas, izbiedētas un sviedriem noplūdušas sejas. Kāda jaunekļa seja bija Grehemam pavisam tuvu, nepilnas divdesmit collas atstatu. Tobrīd Grehems nepievērsa šim faktam nekādu uzmanību, turpretī vēlāk tas viņam bieži rādījās sapņos. Šis pūļa saspiestais jauneklis bija nošauts un jau beigts.