Arī ceturto spožo zvaigzni laikam bija iededzinājis cilvēks troses galā. Caur platajiem logiem un arkām plūstošā gaisma atklāja Grehemam, ka viņš atrodas bēgošo vidū pašā lielā teātra apakšā. Melnās ēnas vērta šo ainu drūmu. Netālu no Grehema policijas nodaļa lauzās cauri pūlim. Grehems nezināja, vai viņš ir pamanīts vai nav. Viņš meklēja Linkolnu un savu apsardzi. Linkoins stāvēja pie pašas skatuves melnā ģērbtu revolucionāru lokā, slējās pirkstgalos un raudzījās uz visām pusēm, savukārt meklēdams Grehemu. Viņam aiz muguras bija tukšu krēslu rindas, no kurām viņu šķīra ne visai augsta barjera. Grehemam kaut kas ienāca prātā, un viņš sāka lauzt sev ceļu uz barjeru. Kad viņš bija to sasniedzis, gaisma nodzisa.
Grehems veicīgi atbrīvojās no garās mantijas, kura ne tikai traucēja kustēties, bet arī piesaistīja uzmanību. Kāds sapinās mantijas krokās. Grehems pārrāpās pāri barjerai un nolēca otrā pusē tumsā. Taustīdamies viņš devās uz eju, kas veda augšup. Tumsā šaušana mitējās, soļu dipoņa un kliedzieni pierima. Piepeši Grehemam kāja aizķērās aiz kāda pakāpiena, viņš paklupa un pakrita. Tumsā atkal uzliesmoja spožas saliņas, no jauna uzbangoja kņada, un pa platiem atvērumiem teātra sienā iespīdēja piektās žilbinoši baltās zvaigznes gaisma.
Veldamies pāri krēsliem, Grehems izdzirdēja komandas un šāvienu blīkšķus, uzrausās kājās un pieliecās, pamanījis, ka grupiņa melnā ģērbtu cilvēku ap viņu šauj uz sarkanajiem apakšā, lēkdami no krēsla uz krēslu un slēpdamies aiz tiem, lai pārlādētu ieročus. Viņš instinktīvi parāvās aiz krēsliem, redzēdams, ka nomaldījušās lodes uzšķērž gaisa spilvenus un sakapā to mīkstos metāla ietvarus. Instinktīvi viņš apsvēra celiņu izvietojumu un drošāko ceļu, lai bēgtu, kad visu atkal klās tumsas plīvurs.
Uz krēsla uzlēca jauns cilvēks izbalējušā zilā apģērbā.
— Hallo! — viņš izkliedza. Viņa kājas bija collas sešas no Gulošā galvas.
Viņš paskatījās uz Grehemu, taču nepazina to, tad pagriezās, izšāva un iesaucās: «Pie velna Padomi!» — un atkal notēmēja. Grehemam šķita, ka jaunekļa kakls kļuvis uz pusi mazāks. Kaut kas uzpilēja Grehemam uz vaiga. Zaļais ierocis sastinga puspacelts. Mirkli jaunais cilvēks stāvēja ar trulu izteiksmi sejā, tad sāka svērties uz priekšu. Viņam ieliecās ceļi. Viņš nogāzās zemē, un to pašu brīdi kļuva tumšs. Izdzirdējis nokrītam ķermeni, Grehems pielēca kājās un, dzīvību glābdams, skrēja uz celiņu. Viņš nostiepās garšļaukus, uzrausās kājās un metās skriet pa celiņu uz augšu.
Kad gaisma iedegās sesto reizi, Grehems jau bija tuvu pie izejas. Ko nagi nes viņš metās turp, kamēr gaisma nav nodzisusi. Kad viņš pagriezās ap stūri, viss atkal iegrima absolūtā tumsā. Zemē notriekts, viņš veicīgi uzrausās kājās. Viņš bija iekļuvis neredzamu bēgļu pūlī, kas drāzās vienā virzienā. Viņš domāja to pašu, ko visi, — kā tikt tālāk no kaujas vietas. Viņš grūstījās, lauzās uz priekšu, klupa, skrēja, tika saspiests tā, ka zaudēja pamatu zem kājām, līdz izkļuva brīvībā.
Dažas minūtes viņš skrēja pa tumšu, līkumotu gaiteni, tad šķērsoja platu atklātu vietu, aiz kuras sākās gara nogāze, un beidzot nokāpa līdzenā laukumiņā. Visapkārt kliedza: «Viņi tuvojas! Policija drīz būs klāt! Viņi šauj! Ejiet tālāk no sadursmes vietas!
Policisti šauj! Uz Septītā Ceļa būs droši. Prom uz Septīto Ceļu!»
Pūlī bija ne tikvien sievietes un bērni, bet arī vīrieši.
Pūlis cauri arkai izspraucās vāji apgaismotā atklātā vietā. Melni stāvi lēca un rāpās augšā pa gigantiskiem pakāpieniem. Ļaudis izklīda pa labi un pa kreisi . . . Drīz Grehems bija palicis viens. Viņš apstājās pie pēdējā pakāpiena, priekšā bija sēdvietas un neliels kiosks. Izgājis laukumiņā, viņš apstājās kioska dzegas ēnā un, smagi elsodams, apskatījās apkārt.
Visu slēpa pelēka pustumsa, un tomēr Grehems saskatīja, ka tie ir tagad nekustīgo «ceļu» platformu augstie pakāpieni. Platformas aizlocījās katra uz savu pusi, pāri tām slējās varenas celtnes ar nesalasāmiem uzrakstiem un sludinājumiem, un cauri sijām un
\partrosēm balsnīja saraustīta debesu josliņa. Garām aiz- trauca vairāki cilvēki. Cik varēja noprast no sarunām un izsaucieniem, viņi steidzās iesaistīties cīņā. Citi slapstījās pa tumšiem kaktiem.
No tālienes nāca cīnās troksnis. Skaidrs bija viens — šī nebija tā iela, uz kuras atradās teātris. Kaujas iespaidi pamazām gaisa. Viņi taču cīnījās par viņu!
Grehems līdzinājās cilvēkam, kas atlicis sāņus aizraujošu grāmatu, un viņu pārņēma šaubas, vai notiekošais bijis realitāte. Detaļas viņš vairs neatcerējās, pārāk spēcīgs bija kopiespaids. Atmiņā bija iespiedusies bēgšana no Padomes gūsta, ļaužu pārpildītā zāle un sarkano policistu uzbrukums, toties ar pūlēm Grehems atcerējās savu atmodu un mokošās gaidas Klusajās Istabās. Pirmo reizi atmiņā atausa Pentargenas ūdenskritums, kas šķieda vējā šļakatas, un saules apspīdētā drūmīgā Kornišas piekraste. Kontrasts bija pārsteidzošs, tad aiza aizbruka ciet un viņš sāka apjaust savu stāvokli.
Noslēpumainība, kas viņu bija apņēmusi Klusajās Istabās, bija zudusi, un Grehems sāka atšķirt īstenības kontūras. Nesaprotamā kārtā viņš ir kļuvis par pasaules saimnieku, un lielās politiskās partijas cīnās viņa dēļ. Vienā pusē — Padome ar savu sarkano policiju, kas piesavinājusies viņa īpašumu un dzīrās viņu nonāvēt, otrā pusē — revolūcija ar tās noslēpumaino vadoni Ostrogu, kas bija viņu atbrīvojis. Un visa gigantiskā pilsēta raustās abu partiju cīņas konvulsijās. Šī viņa pasaule nudien ir zaudējusi prātu!
— Es nesaprotu! — Grehems iesaucās. — Es nesaprotu!
Starp karojošajām partijām viņš bija izslīdējis brīvībā. Kas būs tālāk? Kas notiek patlaban? Viņš iztēlojās, kā sarkanā ģērbtie vīri meklē viņu rokā, klīdinādami melnā ģērbtos revolucionārus.
Lai nu kā, viņš bija guvis atelpu. Nemanīts viņš vēroja notikumu norisi. Saspringti ielūkodamies celtņu tumsā, viņš atcerējās, ka augšā aust saule, ka visu pasauli joprojām apspīd dienas gaisma. Drīz Grehems jutās spēcināts. Caurcaurēm izmirkušās drānas bija gandrīz izžuvušas. Viņš nogāja pa šiem krēslainajiem ceļiem vairākas jūdzes, ne ar vienu nepārmīdams vārdu, neviena neuzbilsts, tumšs rēgs starp citiem tumšiem rēgiem — iekārots atnācējs no pagātnes, nejaušs pasaules valdnieks. Baidīdamies, ka viņu varētu pazīt, Grehems vairījās no vietām, kas bija apgaismotas vai kur pulcējās cilvēki; tādos gadījumos viņš vai nu pavēroja un griezās atpakaļ, vai arī gāja pa citām kāpnēm. Kaut gan tuvumā nekur cīņas nenotika, visa pilsēta bija satraukta. Reiz viņam pat vajadzēja bēgt, lai nesastaptos ar nodaļu, kas soļoja pa ielu un savāca visus pretimnācējus. Likās, ka nav neviena neitrālā.
Nodaļa sastāvēja galvenokārt no vīriešiem, un tiem visiem bija ieroči. Cīņas degpunkts acīmredzot bija tajā pilsētas daļā, no kuras Grehems nāca. No tās puses laiku pa laikam atlidoja attāla dunoņa. Gre- hemā uzliesmoja cīņa starp piesardzību un ziņkāri. Virsroku guva piesardzība, un viņš aizvien vairāk attālinājās no sadursmes vietas. Viņš gāja neviena netraucēts un nepamanīts. Drīz noklusa pat cīņas atbalsis, ceļā pagadījās mazāk un mazāk cilvēku, līdz beidzot ielas kļuva pavisam tukšas. Namu fasādes te bija vienkāršākas un rupjākas; Grehemam likās, ka viņš iemaldījies tukšu noliktavu rajonā. Vientulības apņemts, viņš palēnināja soli.