Ķermeni bija ielijis nogurums. Reizēm viņš nogriezās sāņus, lai atpūstos uz kāda augšējo ceļu soliņa. Taču urdošais nemiers un doma par aktīvo līdzdalību šajā cīņā nekur nedeva miera. Vai tiešām cīnījās tikai viņa dēl?
Tad pa kādu izmirušu ielu atvēlās zemestrīces dārdiem līdzīgs troksnis: pilsētai cauri brāzās salta gaisa strāva, šķindēja stikli, kā krampjos raustījās, šķobījās un bruka sienas. Nepilnu simts metru attālumā no vidējās galerijas jumta nobira stikli un dzelzs, vēl tālāk bija dzirdami kliedzieni un šāvieni. Grehems metās skriet, pats nezinādams, kurp.
Kāds skrēja viņam pretī. Grehems atguva savaldību.
— Ko viņi uzspridzināja? — aizelsies jautāja cilvēks. — Tas taču bija sprādziens. — Grehems nepaguva atbildēt, kad cilvēks jau bija projām.
Priekšā slējās krēslā tītas ēkas, lai gan debesis jau apgaismoja ausma. Grehema acīm atklājās daudz svešāda un nesaprotama; dažus uzrakstus viņš izburtoja. Ar lielu acu un prāta piepūli viņam no svešajiem burtiem izdevās salikt vārdus «Te ir Idemits» un «Darba Birojs — Sānmalā». Ērmoti tā iedomāties, ka visi šie klintīm līdzīgie nami pieder tev!
Gadījums bija palīdzējis viņam atgriezties dzīvē. Grehemam tiešām bija izdevies tāds lēciens laikā, par kādu bija fantazējuši romānu autori. Viņš bija gatavs vērot jauno pasauli. Bet izrādes vietā Grehemu pārsteidza nāves briesmas, biedinošas ēnas un tumsība. Varbūt kādā melnā labirintā viņu gaida nāve. Varbūt viņu nogalina, iekams viņš kaut ko uzzinājis. Ej nu sazini, vai slepkava neglūn aiz šī paša stūra . .. Grehemā modās kaisla vēlēšanās visu redzēt., kaislas ilgas visu uzzināt.
Viņš centās izvairīties no tumšiem nostūriem. Tā vien gribējās paslēpties. Bet kur tverties, lai neliktos uzkrītoši, kad atkal iedegsies gaisma? Beidzot viņš apsēdās uz kāda soliņa, pārliecināts, ka ir viens.
Viņš aizsedza nogurušās acis ar rokām. Ja nu, atvēris acis, viņš vairs neierauga šīs tumsas klātās paralēlo ceļu siles un neskaitāmās ēkas? Ja nu atklājas, ka pēdējo dienu notikumi, viņa atmoda, satrauktais pūlis, tumsa un cīņas — tas viss ir tikai māņu tēls, kāds jauna veida sapnis? Jā, tam jābūt sapnim, ne velti tas ir tik nesakarīgs, tik neloģisks. Kāpēc ļaudis cīnījās par viņu? Kāpēc šī jaunā, pilnīgākā pasaule turēja viņu par savu kungu un pavēlnieku?
Tā Grehems prātoja, sēdēdams ar aizvērtām acīm. Un tad, neticēdams ausīm, viņš atvēra acis cerībā ieraudzīt pazīstamo deviņpadsmitā gadsimta dzīves ainu, mazo Boskāslas ostu, Pentargenas klintis vai savu guļamistabu. Taču īstenībai nav nekādas daļas par cilvēku cerībām. No tumsas iznira cilvēku grupa ar melnu karogu, lai iesaistītos cīņā, bet aizmugurē slējās reibinoši augsta fasāde ar grūti saburtojamiem, izplūdušiem uzrakstiem.
— Tas nav sapnis, — Grehems sacīja, — nē, tas nav sapnis.
Un viņš atkal aizsedza seju ar rokām.
11
VECAIS VISZINIS
Grehems satrūkās, izdzirdēdams turpat blakus kādu nokāsējamies.
Viņš strauji pagriezās un ieraudzīja dažus metrus tālāk iežogojuma paēnā sēžam sīciņu, kuprainu stāvu.
— Vai jums ir kādi jaunumi? — cilvēks jautāja sevišķi drebošā balsi.
Grehems uzreiz neattapa, ko atbildēt.
— Nav gan, — viņš teica.
— Es nogaidu te, lai atkal iedegas gaisma, — sacīja večuks. — Šie zilie nelieši ir visur . .. visur.
Grehems kaut ko atmurmināja. Veltīgi viņš centās saskatīt tumsā sirmgalvja seju. Viņš gribēja runāt, bet nezināja, kā iesākt.
— Tumšs un nemīlīgs, — piepeši ierunājās večuks. — Tumšs un nemīlīgs. Vajadzēja man līst ārā no mājām tādā briesmu laikā!
— Viegli nav, — piebalsoja Grehems. — Jums ir grūti.
— Tik tumšs! Vecam tādā tumsā itin viegli pazust. Visi kā prātu zaudējuši. Karo un plēšas. Policija tos izklīdināja, un tagad visur vazājas klaidoņi. Kādēļ viņi neatved nēģerus, lai tie gādā par kārtību? Man šīs tumšās ejas ir līdz kaklam. Es uzkritu virsū kādam līķim. Drošāk tomēr ir kompānijā, — večuks turpināja, — ja vien tā ir kārtīgu cilvēku kompānija.
Tad večuks piecēlās un pienāca tuvāk Grehemam. Acīmredzot viņš bija atstājis patīkamu iespaidu. Vecais apsēdās, nopriecādamies, ka vairs nav viens.
— Jā, — viņš sacīja, — ir gan briesmīgi laiki. Karo un plēšas, visur vāļājās līķi. Tumšos kaktos mirst vīrieši, stipri, veseli vīrieši. Dēli! Man ir trīs dēli. Dievs zina, kur viņi ir patlaban!
Večukam aizlūza balss, tad viņš atkārtoja:
— Dievs zina, kur viņi ir patlaban.
Grehems gudroja, ko atbildēt, lai nenodotu sevi.
— Šis Ostrogs uzvarēs, — večuks atsāka. — Viņš
noteikti uzvarēs. Neviens lāgā nezina, kas viņam padomā. Mani dēli ir pie vēj dzinējiem, visi trīs. Viena no manām vedeklām kādu joni bija viņa mīļākā. Viņa mīļākā! Mēs neesam nekādi vienkāršie cilvēki, lai gan šonakt man jāklimst tumsā … Es zinu, kas notiek. Paredzēju ātrāk par visiem. Bet šī tumsa! Padomājiet, tumsā uzkrist virsū līķim!
Večukam no krūtīm lauzās gārdzoša elpa.
— Ostrogs … — ierunājās Grehems.
— Dižākais vadonis, ko pasaule jebkad redzējusi, — večuks viņu pārtrauca.
Grehems koncentrēja domas.
— Padomei tautā ir maz draugu, — viņš nedroši iebilda.
— ļoti maz. īpaši starp trūcīgajiem. Viņu laiks ir pagājis. Jā! Viņiem vajadzēja rīkoties gudrāk. Vēlēšanas bija divreiz. Un Ostrogs . .. Bet tagad ir jau sācies, un nekas vairs nelīdzēs, nekas vairs nelīdzēs. Divreiz viņi noraidījuši Ostrogu, Ostrogu vadoni! Es dzirdēju, cik nikns viņš toreiz kļuvis, briesmīgi nikns. Lai dievs viņam stāv klāt! Nekas zemes virsū viņam nelīdzēs, ja viņš sakūdījis pret tiem Strādnieku Sabiedrības. Neviens cits to nebūtu iedrošinājies. Visi zilie apbruņoti un izgājuši ielās. Gan viņš uzvarēs. Viņš uzvarēs. .
Brīdi večuks klusēja.
— Šis Gulošais … — viņš sāka un aprāvās.
— Jā, nu? — jautāja Grehems.
Vecišķā balss sāka konfidenciāli čukstēt, bālā seja pieliecās tuvāk.
— īstais Gulošais . ..
— Nu?
— Pirms daudz gadiem miris.
— Kā tā? — Grehems asi noprasīja.
— Pirms daudz gadiem. Miris. Pirms daudz gadiem.
— Kā jūs tā varat runāt? — Grehems nenoturējās.
— Varu. Varu tā runāt. Viņš ir miris. Gulošo, kas pamodās tagad . .. viņi naktī apmainīja. Kāds līdz nemaņai piedzirdīts nabags. Bet es nedrīkstu stāstīt jums visu, ko zinu. Es nedrīkstu stāstīt jums visu, ko zinu.
Kādu laiku viņš kaut ko murmināja pie sevis. Noslēpums viņam acīmredzot nedeva mieru.
— Es nepazīstu tos, kas viņu iemidzināja, — tas notika vēl pirms manis, — bet es pazīstu cilvēku, kas viņam iešļircinājis uzbudinošu līdzekli un atmodinājis viņu. Izredzes bija desmit pret vienu, — vai nu atmodināt, vai nogalināt. Atmodināt vai nogalināt. Tur savu roku pielicis Ostrogs.
Grehems bija tik pārsteigts, ka vairākkārt pārtrauca sirmgalvi, likdams viņam atkārtot stāstīto un kāri iztaujādams, lai spētu ticēt savām ausīm. Tātad viņa atmoda nav bijusi dabiska! Vai tie būtu vecā vīra murgi, vai arī visā tajā ir kripatiņa patiesības? Kādā atmiņas apcirknī viņam bija aizķēries, ka tādi gadījumi ir iespējami, ja pastāv stimulējoši līdzekli. Ienāca prātā, ka viņam laimējies, sastopot šo sirmgalvi: taču viņš uzzinās kaut ko vairāk par jauno pasauli. Vecais vīrs ilgi šņākuļoja un krekšķināja, tad ierunājās augstā, aizsmakušā balsī: