— Pirmoreiz viņi to noraidīja. Es to visu zinu.
— Ko noraidīja? — Grehems jautāja. — Gulošo?
— Gulošo? Nē jel. Ostrogu. Viņš bija briesmīgs, briesmīgs! Viņam toreiz tika apsolīts, apsolīts nākamreiz. Muļķi viņi bija, noniecinādami tādu cilvēku. Tagad visa pilsēta lej ūdeni uz viņa dzirnavām un viņš samaļ tādus kā mēs abi. Samaļ miltos. Iekams viņš atjaunos kārtību, strādnieki būs paguvuši pārkost cits citam rīkli un apkaut visādus ķīniešus un strādnieku policiju, bet mūs, pārējos, liks mierā. Līķi! Laupīšanas! Tumsa! Nekas tamlīdzīgs pēdējā gadu grosā nav noticis. Eh, plāni klājas mazajiem ļautiņiem, kad lielie saiet matos! Plāni gan!
— Kā jūs teicāt? Kas nav noticis pēdējā gadu grosā?
— Ko? — pārjautāja večuks.
Rūkdams, ka Grehems neskaidri izrunā vārdus, viņš lika tam atkārtot jautājumu vairākas reizes.
— Nebija kautiņu, asinsizliešanas, ieroču žvadzi- nāšanas, un muļķi nekladzināja par brīvību un tamlīdzīgām blēņām, — vecais paskaidroja. — Visā savā mūžā neesmu pieredzējis kaut ko tādu. Tagad atkārtojas tas pats, kas vecos laikos, kad Parīzē sacēlās tauta. Tas bija pirms trīs gadu grosiem. Es saku, nekā tāda nav bijis. Bet tāda jau tā pasaule radīta. Viss atkārtojas. Es zinu. Es zinu. Ostrogs ir strādājis piecus gadus, un visur ir rūguši nemieri, ir piedzīvots bads, draudi, augstas runas un ieroču šķinda. Zilais audekls un kurnēšana. Neviens nevar justies drošs. Katrs cenšas nemanīts nozust un ielīst kādā spraugā. Un, lūk, kur mēs esam! Sacelšanās, cīņa — un Padomei beigas.
— Jūs jau esat labi informēts par visiem notikumiem, — sacīja Grehems.
— Es atstāstu to, ko esmu dzirdējis. Manī nav Pļāpu Mašīnas.
— Nē, — noteica Grehems, gudrodams, kas tā par mašīnu. — Un jūs droši zināt, ka Ostrogs … ka tieši Ostrogs noorganizējis šo dumpi un sarīkojis Gulošā atmodu? Tādēļ vien, ka nav uzņemts Padomē?
— Manuprāt, visi to zina, — atbildēja sirmgalvis.
— Izņemot galīgus muļķus. Viņš nodomājis pats pārvaldīt valsti. Vai nu Padomē, vai bez tās. Katrs to zina. Un te nu mēs sēžam tumsā starp līķiem! Bet kur tad jūs esat bijis, ka nezināt par cīņu starp Ostrogu un Verneju? Un kāds, pēc jūsu domām, ir šo nemieru cēlonis? Gulošais, jā? Jūs domājat, ka Gulošais tiešām eksistē un ir atmodies pats?
— Es maz zinu un esmu vecāks, nekā izskatos, — Grehems atbildēja. — Bez tam man ir vāja atmiņa. Daudz ko, kas noticis … it īpaši pēdējos gados .. . Taisnību sakot, diez vai es zinu vairāk par pašu Gulošo.
— Ak tā? — nobrīnījās večuks. — Jūs sakāt, ka esat vecs? Starp citu, jūs nemaz neizskatāties vecs. Tiesa, ne visi saglabā atmiņu tik ilgi kā es. Bet tie taču ir svarīgi notikumi! Un jūs neesat tik vecs, cik es, nebūt ne. Bet lai nu paliek. Negribu spriest par citiem pēc sevis. Es liekos jaunāks, nekā patiesībā esmu. Varbūt jūs izskatāties vecāks par saviem gadiem?
— Tā tas ir, — atteica Grehems. — Pie tam ar mani notika dīvainas lietas. Es zinu gaužām maz. Piemēram, vēsture. Vēsturi es nezinu gandrīz nemaz. Gulošais un Jūlijs Cēzars man ir viens un tas pats. Interesanti, ko jūs par visu to teiksiet.
— Es nezinu pārāk daudz, — sacīja večuks. — Šo to zinu, bet… Tss!
Abi apklusa un ieklausījās. No tālienes atvēlās smaga duna, zem sēdošo kājām nodrebēja zeme. Garāmgājēji piestāja un sāka sasaukties. Ziņkāres tirdīts, sirmgalvis uzrunāja kādu, kas steidzās garām. Grehems, viņa piemēra iedrosmināts, piecēlās un izvaicāja citus. Neviens nezināja, kas noticis.
Atgriezies vecajā vietā, Grehems izdzirdēja sirmgalvi pusbalsī kaut ko purpinām. Pāris minūtes abi klusēja.
Grehemu mocīja doma par tik tuvu un vienlaikus tomēr tik tālu gigantisku cīņu. Vai patiesi šim večukam ir taisnība, vai var ticēt garāmgājēju ziņām, ka revolucionāri uzvarēs? Bet varbūt viņi maldās un sarkanā policija attīra ielas? Kuru katru brīdi kauja var pārsviesties uz šo kluso pilsētas daļu un atkal ieraut viņus notikumu virpulī. Vajadzēja izmantot iespēju un, kamēr vēl laiks, izdibināt no vecā visu, ko var.
Grehems pagriezās pret sirmgalvi, bet jautājums palika viņam uz mēles. Večuks ierunājās pats:
— Re, kā tas viss satrāpījies! Tas Gulošais, kam tic visi muļķi! Es zinu par viņu visu, vēsture man allažiņ ir padevusies. Kad es biju puika, es lasīju iespiestas grāmatas. Jūs man neticēsiet. Iespējams, ka jūs nevienu no tām neesat pat redzējis. Tās visas ir sabirzušas putekļos, un Sanitārā Sabiedrība tās sadedzina, lai taisītu no šīm grāmatām flīzes. Tomēr savs labums no tām bija. Šo to no tām varēja iemācīties. Šīs jaunmodīgās Pļāpu Mašīnas — jums tās vairs nešķiet jaunmodīgas, vai ne? — ir viegli klausīties, bet tikpat viegli arī aizmirst. Es tomēr esmu izpētījis visu, kas attiecas uz Gulošo.
— Tas izklausīsies neticami, — nedroši teica Grehems, — bet es zinu tik maz . .. esmu bijis tik aizņemts ar savām sīkajām personiskajām darīšanām .. . apstākļi tā sagadījušies, ka es neko nezinu par Gulošo. Kas viņš bija?
— Es zinu, — teica večuks, — es zinu. Viņš bija nenozīmīga persona un sapinās, nabadziņš, ar vieglprātīgu sievieti. Tad viņš iegrima letarģiskajā miegā. Vēl ir saglabājušās tādas nobrūnējušas fotogrāfijas,
kurās viņš redzams gulošs pirms pusotra simta grosu gadu, pirms pusotra simta grosu gadu.
— Sapinās, nabadziņš, ar vieglprātīgu sievieti … — Grehems atkārtoja pie sevis, tad skaļi piebilda: — Labi, turpiniet.
— Redziet, viņam bija brālēns, vārdā Vormings, neprecējies cilvēks, bez bērniem. Tolaik parādījās idemita ceļi, un, izmantojot to, Vormings ar spekulā-
1 cijām kļuva stāvus bagāts. Jūs, protams, esat dzirdējis? Neesat? Viņš nopirka visus patentus un izveidoja lielu sabiedrību. Tais laikos vēl pastāvēja grosu grosi individuālu uzņēmumu un sīku sabiedrību. Grosu grosi! Viņa ceļi nonāvēja dzelzceļus pārdesmit gados. Viņš uzpirka tos un pārvērta par idemita ceļiem. Negribēdams savu lielo īpašumu Sadrumstalot vai atstāt akcionāriem, viņš novēlēja visu Gulošajam un iecēla īpašu Aizbildnības Padomi. Viņš domāja, ka Gulošais nekad neatmodīsies, ka viņš gulēs tik ilgi, kamēr miegs kļūs par nāvi. Viņš to zināja pārlieku labi, un še tev — iekrita! Kāds amerikānis, kam abi dēli bija gājuši bojā kuģa katastrofā, arī novēlēja savu lielo īpašumu Gulošajam. Tādā kārtā Aizbildnības Padomes rīcībā jau pašā sākumā bija aptuveni divpadsmit miriādu lauvu, ja ne vairāk.
— Kā viņu sauca?
— Grehems.
— Nē, es domāju to amerikāni.
— Izbisters.
— Izbisters! — Grehems iesaucās. — Es taču nezināju pat viņa vārdu!
— Kāds tur brīnums, — atteica večuks, — kāds tur brīnums. Mūsdienās cilvēki skolās sevišķi daudz vis neiemācās. Bet es par viņu zinu visu. Viņš bija bagāts amerikānis, ieceļojis no Anglijas, un atstāja
Gulošajam pat vairāk nekā Vormings. Kā viņš tika pie īpašuma? Ko nezinu, to nezinu. Laikam taisīja gleznas ar mašīnām. Vārdu sakot, viņš kļuva bagāts, novēlēja visu savu īpašumu, un tā radās Padome. Sākumā tā bija Aizbildnības Padome.