— Un kā tā izauga?
— Ak, kā jūs nesaprotat! Kur nauda ir, tur nauda rodas, un divpadsmit galvas ir gudrākas par vienu. To viņi nostrādāja veikli. Ar naudu viņi ietekmēja politiku un palielināja kapitālu, laižot to apgrozībā un nosakot tarifus. Kapitāls auga un auga. Sie aizbildņi gadiem ilgi darbojās ar Gulošā firmas nosaukumu, zem sabiedrību maskas un tamlīdzīgiem paņēmieniem. Padome kārtoja juridiskus darījumus, hipotēku un akciju lietas, uzpirka jebkuru politisko partiju, jebkuru avīzi. Ja jūs paklausīsieties tolaiku vēsturi, jūs redzēsiet, ka Padome auga vienā augšanā. Tās rokās koncentrējās biljoniem lauvu — viss Gulošā īpašums. Un sākums tam visam bija nejaušība — Vorminga testaments un negadījums ar Iz- bistera dēliem.
Ir gan tas cilvēks dīvains radījums, — večuks turpināja. — Es nekādi netieku gudrs, kā Padome tik ilgi varēja sastrādāt. Divpadsmit cilvēku — tas ir daudz. Jau no pašas pirmās dienas viņi darbojās uz vienu roku. Un tomēr viņi krita. Manās jaunības dienās Padome nozīmēja to pašu, ko muļķim dievs. Mēs nedrīkstējām pat domās pieļaut, ka Padome varētu rīkoties aplami. Par viņu sievietēm mēs nedrīkstējām ne sapņot! Tagad esmu kļuvis gudrāks.
Ir gan cilvēks dīvains radījums. Te mēs esam, jūs — jauns un neko nezināt, bet es — septiņdesmit- gadīgs vecis. Man būtu piedodams, ka es aizmirstu, — es jums visu to skaidroju septiņdesmit, septiņdesmit… Un tomēr es vēl dzirdu un redzu, dzirdu labāk, nekā redzu. Galva man ir skaidra, un es par visu esmu lietas kursā. Septiņdesmit! … Dzīve ir savāda. Man bija divdesmit, kad Ostrogs bija mazs puiķelis. Es pazinu viņu vēl pirms tam, kad viņš bija izsities līdz Vējdzinēju Pārvaldes vadītāja postenim. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Es arī kādreiz staigāju zilā. Un, lūk, esmu nodzīvojis līdz šai dienai, lai redzētu šo dumpi, tumsu, jucekli un līķu kaudzes uz ielām. Un tas viss ir viņa roku darbs! Tas viss ir viņa roku darbs!
Un večuks sāka klusi murmināt, laikam cildināja Ostrogu.
Grehems domāja.
— Atļaujiet, — viņš ierunājās un izstiepa roku, it kā grasītos skaitīt pirkstus. — Tātad Gulošais bija aizmidzis …
— Viņš tika apmainīts, — iestarpināja sirmgalvis.
— Pieņemsim. Bet Gulošā īpašums pa to laiku divpadsmit aizbildņu rokās auga un auga, līdz beidzot aprija gandrīz visu pasauli. Pateicoties šim īpašumam, divpadsmit aizbildņi kļuva par pasaules valdniekiem, tāpēc ka viņiem bija cenzs, gluži kā vecos laikos Anglijas parlamentā . ..
— Jā, — atsaucās večuks, — tas ir trāpīgs salīdzinājums. Jūs nemaz neesat tik …
— Un tagad šis Ostrogs uzkurinājis pasauli ar negaidītu Gulošā atmodu, kam neticēja neviens, izņemot māņticīgos vienkāršos ļautiņus. Gulošais pieprasīja no Padomes savu īpašumu.
Večuks apstiprināja teikto nokāsēdamies.
— Savādi, — viņš teica, — sastapt cilvēku, kas dzird šīs lietas pirmo reizi.
— Kā tad, ka savādi, — Grehems piebalsoja.
— Vai jūs esat bijis Baudu Pilsētā? — večuks jautāja. — Visu mūžu esmu ilgojies. .. — Viņš iesmējās. — Vēl tagadīt es mlļuprāt papriecātos. Kaut vai paskatītos, arī tad būtu labi.
Viņš nomurmināja vēl vienu frāzi, ko Grehems nesaprata.
— Kad Gulošais pamodās? — negaidot iejautājās Grehems.
— Pirms trim dienām.
— Kur viņš ir patlaban?
— Viņš ir Ostroga rokās. Viņš izbēga Padomei pirms kādām četrām stundām. Manu dārgo ser, kur jūs visu laiku esat bijis? Viņš ir bijis tirgu zālē, kur notikusi cīņa. Visa pilsēta par to klaigā. Visas Pļāpu Mašīnas. Par to dzirdams malu malās. Muļķi, kas aizstāv Padomi, — pat tie runā tā. Visi joza turp, lai redzētu viņu, un katrs dabūja ieroci. Vai tad jūs bijāt pilnā vai gulējāt? Tādā reizē! Nē, jūs dzenat jokus! Izliekaties, ka neko nezināt. Arī elektrību nodzēsa tādēļ, lai apklusinātu Pļāpu Mašīnas un neļautu cilvēkiem pulcēties. Varbūt jūs gribat teikt…
— Esmu dzirdējis, ka Gulošais izbēdzis, — Grehems sacīja. — Taču drīz būšot rokā. Bet vai jūs' esat pārliecināts, ka viņš ir pie Ostroga?
— Ostrogs nelaidīs viņu vaļā, — sirmgalvis atteica.
— Bet Gulošais? Vai jūs esat pārliecināts, ka viņš nav īsts? Es neesmu dzirdējis …
— Tā domā visi muļķi. Jā, tā viņi domā. It kā nebūtu dzirdējuši tūkstošiem visdažādāko lietu. Es pārāk labi pazīstu Ostrogu. Vai es jums nestāstīju? Savā ziņā mēs ar viņu esam radi. Jā gan, radi. Ar manas vedeklas starpniecību.
— Es domāju . ..
— Ko?
— Es domāju, diezin vai Gulošajam izdosies tikt pie varas. Es domāju, ka viņš būs lelle vai nu Ostroga, vai Padomes rokās, līdzko cīņa būs beigusies.
— Ostroga rokās katrā ziņā. Kādēļ lai viņš nebūtu lelle? Iedomājieties sevi viņa vietā. Viņa labā tiek darīts viss, viņam pieejamas visas baudas. Kādēļ lai viņš tiektos pēc varas?
— Kas tās par Baudu Pilsētām? — jautāja Grehems.
Večuks lika atkārtot jautājumu. Beidzot pārliecinājies, ka saklausījis pareizi, viņš pikti iebukņīja Grehemu ar elkoni.
— Tas nu ir par traku! — viņš teica. — Jūs ņirgājaties par vecu vīru. Man jau sen ir aizdomas, ka jūs zināt vairāk nekā izliekaties.
— Varbūt, — atbildēja Grehems. — Bet kādēļ lai es izliktos? Es patiesi nezinu, kas ir Baudu Pilsēta.
Večuks noķiķināja.
— Vēl vairāk — es neprotu lasīt jūsu uzrakstus, es nezinu, kāda nauda patlaban ir apgrozībā, es nezinu, kādas ārvalstis ir pasaulē. Es nezinu, kur es atrodos. Es neprotu skaitīt. Es nezinu, kur dabūt ēdienu, dzērienu un pajumti.
— Gana, gana! — sacīja večuks. — Ja jums tagad pasniegtu glāzi ar dzērienu, ko jūs ar to darītu — liktu pie auss vai pie acīm?
— Es lūgšu jūs pastāstīt man par visu.
— Kā tad, zīdā tērpies džentlmenis var atļauties sev joku. — Grehema piedurknei uz brīdi pieskārās krunkaina roka. — Zīds. Tā, tā… Lai nu kā, es tomēr gribētu būt Gulošā vietā. Viņam ies augsti. Greznība un visādi prieki. Viņam ir tāda savāda seja. Kad varēja brīvi piekļūt viņam klāt, es nopirku biļetes un gāju skatīties. Seja uz mata kā īstajam, spriežot pēc fotogrāfijām, tikai tāda dzeltenīga. Bet viņš drīz atlabs. Ir gan tā pasaule dīvaina! Padomājiet, tāda laime! Tāda laime! Es domāju, ka viņu sūtīs uz Kapri. Sākumam neko labāku nevar vēlēties.
Večukam atkal uznāca kāss. Pēc tam viņš sāka skaudīgi runāt par visādiem priekiem un labumiem.
— Tavu laimi, tavu laimi! Visu mūžu esmu nodzīvojas Londonā, cerēdams, ka arī man kaut kas kritīs.
— Bet jūs taču teicāt, ka īstais Gulošais esot miris, — Grehems viņu pārtrauca.
Večuks lika viņam atkārtot šos vārdus.
— Cilvēks nedzīvo ilgāk par duci gadu desmitu. Tas nav iespējams, — teica večuks. — Es neesmu no dumjām mājām. Lai muļķi tic tam, ja grib.
Vecā vīra ietiepība Grehemu sadusmoja.
— Vai jūs esat muļķis vai neesat, — viņš teica, — bet par Gulošo jūs samelojāties.
— Kā tā?
— Par Gulošo jūs samelojāties. Sākumā es neko neiebildu, bet tagad es jums pateikšu. Jums nav taisnība par Gulošo.