— Kā jūs zināt? Es domāju, ka jūs nezināt neko, pat kas ir Baudu Pilsētas,
Grehems klusēja.
— Jūs pats neko nezināt, — večuks palika pie sava. — Kā jūs varat zināt? Ir tikai nedaudzi cilvēki .. .
— Es esmu Gulošais.
Grehemam vajadzēja' atkārtot šos vārdus. Kādu brīdi abi klusēja.
— Atvainojiet, ser, bet nav prātīgi runāt tādas lietas. Tik nemierīgā laikā jūs varat iekulties nepatikšanās, — teica večuks.
Mazliet samulsis, Grehems uzstājīgi atkārtoja:
— Es saku, ka esmu Gulošais. Pirms daudziem gadiem mani tiešām pārņēma letarģiskais miegs mazā ciematiņā, kur mājas bija celtas no akmeņiem vēl tajos laikos, kad pastāvēja dzīvžogi, ciematiņi un viesnīcas un visa zeme bija sadalīta nelielos gabalos, nelielos lauciņos. Vai esat dzirdējis par tiem laikiem? Un tas esmu es, kas atmodās pirms četrām dienām.
— Pirms četrām dienām! Gulošais! Bet viņi taču ir pievākuši Gulošo! Pievākuši un neparko nelaidīs vaļā. Blēņas! Līdz šim jūs runājāt diezgan prātīgi. Es zinu visu, lai gan pats neesmu tur bijis. Viņam līdzās pastāvīgi jābūt Linkolnam. Vienu viņi to nelaidīs ne soli, kā likts. Jūs esat savāds cilvēks. No tiem, kam patīk jokot. Tagad es saprotu, kādēļ jūs tā kropļojat vārdus, bet.. .
Viņš aprāvās un novicināja roku.
— It kā Ostrogs ļautu Gulošajam klaiņāt apkārt vienam! Nē, stāstiet to kādam citam, bet ne man. Kā tad, es jau nu ticēšu . .. Kādēļ jūs izliekaties? Vai es jūs nepavedināju uz to ar savām runām par Gulošo?
Grehems piecēlās un teica:
— Paklausieties, es esmu Gulošais.
— Jūs esat dīvains cilvēks, — atteica večuks. ••— Sēžat tumsā, runājat lauzītā valodā un pūšat pīlītes. Bet…
Grehems nomierinājās un iesmējās.
— Cik muļķīgi, — viņš iesaucās, — cik muļķīgi! Sapnim taču reiz jābeidzas. Tas kļūst aizvien nejēdzīgāks. Es, kas nekad agrāk neesmu sapņojis tumsā, divsimt gadu vecs anahronisms, sēžu šajā sasodītajā tumsā un mēģinu iestāstīt kaut kādam muļķa sakārnim, kas es tāds esmu, bet pa to laiku… Uh!
Aizkaitināts viņš strauji piecēlās un gāja projām. Večuks uz pēdām sekoja.
— Neejiet prom! — viņš lūdzās.—Lai esmu vecs muļķis, tikai neejiet prom! Nepametiet mani vienu šajā tumsā.
Grehems neziņā apstājās. Kā viņš tik vieglprātīgi bija izpaudis savu noslēpumu?
— Neticēdams jums, es negribēju jūs aizvainot, — nākdams tuvāk, teica večuks. — Es nedomāju neko ļaunu. Sauciet sevi par Gulošo, ja jums tīk. Tas ir muļķīgs joks .. .
Grehems vēl brīdi pastāvēja, tad apcirtās un gāja projām. Kādu laiku aiz muguras vēl bija dzirdami sirmgalvja šļūcošie soļi un aizsmakušie kliedzieni. Tad veco viszini aprija tumsa, un viņš nozuda Grehema skatienam.
12
OSTROGS
Tagad Grehems izprata savu stāvokli labāk. Viņš vēl ilgi klīda pa ielām, bet pēc sarunas ar veco vīru viņš bija stingri apņēmies uzmeklēt Ostrogu. Viens bija skaidrs: sacelšanās vadoņiem apbrīnojami veikli izdevies noslēpt viņa pazušanu. Taču kuru katru brīdi viņš varēja izdzirdēt ziņu par savu nāvi vai arī par to, ka Padome viņu sagūstījusi.
Piepeši kāds nostājās Grehemam priekšā.
— Vai dzirdējāt? — viņš jautāja.
— Nē, — Grehems atbildēja nodrebēdams.
— Gandrīz ducis, ducis cilvēku! — svešais nobēra un aizdrāzās.
Tumsā garām pagāja vairāki vīrieši un meitenes, uztraukti žestikulēdami un saukdami: «Kapitulējuši! Padevušies! Ducis cilvēku! Divi duči! Urā, Ostrog! Urā, Ostrog!» Balsis noklusa tālumā.
Tuvojās vēl viena grupa, kas skali kliedza. Šoreiz Grehems centās saprast atsevišķu frāžu jēgu. Viņš šaubījās, vai tā maz ir angļu valoda. Saraustītās frāzes vedināia domāt, ka tā ir izkropļota angļu valoda, tāds kā koloniju vai nē&eru žargons. Viņš neuzdrošinājās uzbāzties ar jautājumiem. Iespaids, ko radīja garāmgājēji, neapstiprināja vina bažas, toties apstip- rināia večuka vārdus par Ostrogu. Grehems uzreiz nespēja noticēt, ka šie ļaudis priecāias oar Padomes sakāvi un ka Padome, kas tik neatlaidīgi un nikni biia vinu vajājusi, šajā divu pušu konfliktā izrādījusies vāiākā. Bet, ia tas tā, kas notiks ar viņu? Vairākkārt viņš grasījās visu sīki izdibināt. Vienu reizi viņš pats pagriezās atpakaļ un ilgi gāja nopakaļ resnam labsirdīga izskata cilvēkam un tomēr neuzdrīkstējās uzrunāt viņu.
Beidzot Grehems apķērās, ka var pavaicāt, kur atrodas Vējdzinēju Pārvalde, kaut gan viņš nezināja, ko tas nozīmē. Pirmais uzrunātais deva padomu iet uz Vestminsteru. Otrs parādīja tuvāko ceļu, taču Grehems drīz vien apmaldījās. Nezinot citu ceļu, viņam ieteica atstāt to ceļu, pa kuru viņš gājis, un pa tumšam kāpnēm nokāpt pārejā. Tur viņam atgadījās piedzīvojumi: viņš sadūrās ar kādu aizdomīgu subjektu, kas runāja aizsmakušā balsī un tādā kā nedzirdētā valodā; tā bija nepārtraukta vārdu plūsma ar angļu vārdu piemaisījumu, droši vien pretīgs jauno laiku žargons. Tad tuvumā atskanēja meitenes balss: «Tra-la-la, tra-la-la . ..» Viņa uzrunāja Grehemu tajā pašā sakropļotajā angļu valodā, paziņoja,
ka viņa esot pazaudējusi savu māsu, tumsā uzskrēja Grehemam virsū un, saķērusi aiz rokas, iesmējās. Manīdama Grehema neapmierinātību, meitene nozuda.
Troksnis visapkārt pieņēmās spēkā. Garām aiz- klunkuroja uzbudināti cilvēki. «Viņi padevušies!», «Padome!», «Nevar būt, ka Padome ir kritusi!», «Tā runā uz ceļiem».
Eja kļuva platāka. Siena izbeidzās. Grehems bija iznācis atklātā vietā. Tālumā mudēia pūlis. Nonācis līdzās kādam stāvam, viņš jautāja, kurp jāiet.
— Visu laiku taisni, — atbildēja sievietes baļss.
Bet, tiklīdz viņš bija atgājis no sienas, viņš uzgrūdās virsū galdiņam ar stikla traukiem. Apradis ar tumsu, Grehems atšķīra veselu rindu tādu galdiņu. Viņš gāja gar šo rindu. Pie viena vai diviem galdiņiem šķindēja stikls un skanēja ēdampiederumi. Acīmredzot bija cilvēki, kam par spīti vispārējām jukām un tumsai netrūka aukstasinības pusdienot vai nekaunības nozagt kaut ko ēdamu. Tālu priekšā un augstu gaisā spīdēja vājas gaismas pusaplis. Kad Grehems tam tuvojās, gaismu aizsedza melns izcilnis. Uzdūries kāpnēm, viņš nonāca galerijā. Viņš izdzirdēja šņukstus un ieraudzīja divas nobijušās meitenītes, kas bija piespiedušās pie treliņiem. Saklausījuši solus, bērni apklusa. Grehems mēģināja mazās nomierināt, bet viņas klusēja kā ūdeni mutē ieņēmušas. Pagājis tālāk, viņš atkal dzirdēja meitenītes šņukstam.
Drīz Grehems attapās kāpņu pakājē tuvu platam caurumam. Aiz tā viņš ieraudzīja palsu miglu un, izgājis no tumsas, atkal atradās uz kustīgās ielas. Pa to nekārtībā soļoja laužu pūlis. Viņi dziedāja revolucionāru himnu, lielākā daļa nepareizi. Gan te,
gan tur, mētādamas nemierīgas ēnas, liesmoja lāpas. Grehems prasīja ceļu, un abas reizes viņam atbildēja tajā pašā neizprotamajā žargonā. Trešo reizi viņš saprata, ka atrodas Vestminsterā divas jūdzes no Vējdzinēju Pārvaldes. Sameklēt ceļu tālāk vairs nebija grūti.
Kad Grehems beidzot bija pavisam tuvu pie Vējdzinēju Pārvaldes, līksmās procesijas ielās, gaviles un iedegusies gaisma lika saprast, ka Padome ir tiešām gāzta. Bet par Gulošā nozušanu neviens nerunāja.