Gaisma pilsētā atdzīvojās tik negaidīti, ka ne tikai Grehems, bet arī visi pārējie ap viņu apstājās, sa- mieguši acis. Visa pasaule šķita nokaitēta līdz baltkvēlei.
Iedegoties gaismai, Grehems jau bija ierauts virmojošajā masā, kas bija nosprostojusi visas ielas ap Vējdzinēju Pārvaldi, un te, kur visi varēja redzēt viņu kā uz delnas, Grehems sāka šaubīties, vai viņam iet pie Ostroga.
Viņu stumdīja, grūstīja un spaidīja tie paši ļaudis, kas aizsmakušās balsīs nemitīgi izkliedza viņa vārdu; daži bija asiņaini, acīmredzot cietuši, cīnīdamies par viņu. Uz Vējdzinēju Pārvaldes fasādes kustējās glezna, taču viņš nevarēja to saskatīt, jo, lai cik izmisīgi lauzās cauri pūlim, netika ne pēdu uz priekšu. No sarunu fragmentiem viņš noprata, ka glezna vēstī par notikumiem pie Padomes nama. Neziņa un šaubas saistīja Grehema kustības. Viņš pat nespēja izdomāt, kā lai iekļūst ēkā bez ieejām. Viņš ļāva, lai dzīvā straume viņu nes, līdz atradās pie kāpnēm, kas veda no centrālā ceļa ēkas iekšienē. Grehems izvēlējās kāpnes par savu mērķi, bet drūzma bija tik liela, ka viņš ilgi netika tām tuvumā. Pat pie ieejas
Grehemam vajadzēja zaudēt laiku, veselu stundu skaidrojoties ar sargiem, iekams tie bija ar mieru pieteikt Grehemu cilvēkam, kurš vairāk par visiem citiem vēlējās viņu redzēt. Vienā vietā par viņa stāstu mierīgi pasmējās, tā ka, ticis līdz otrām kāpnēm, viņš vienkārši paziņoja, ka grib darīt zināmu Ostrogam kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Ko, to viņš neatklāja. Sardze nelabprāt piekrita ziņot par viņu. Mazā istabelē pie lifta vajadzēja gaidīt, kamēr ieradās Linkoins. Kādu brīdi pastāvējis durvis, caururbjoši vērdamies Grehemā, viņš vētraini metās tam klāt.
— Tiešām, — viņš sauca, — tas esat jus! Un jūs neaizgājāt bojā? Mans brālis jau gaida. Pašreiz viņš Pārvaldē ir viens. Mēs bažījāmies, ka jūs teātrī nenogalina. Viņš tam neticēja. Lai ko mēs viņiem teiktu, stāvoklis tomēr ir ļoti nopietns, citādi viņš būtu ieradies jūs sagaidīt.
Uzbraukuši augšā ar liftu, viņi gāja pa šauru gaiteni, šķērsoja lielu, tukšu zāli, kur sastapa tikai divus kurjerus, un nonāca mazā istabiņā, kur vienīgās mēbeles bija garš dīvāns un liels, ovāls, sudrabaini mirgojošs disks ar vadiem. Te Linkoins atstāja Grehemu vienu. Viņš palika lauzām galvu, ko nozīmē miglainās aprises, kas lēni kustas uz diska.
Piepeši Grehema uzmanību piesaistīja kāda skaņa. Tās bija gaviles, milzīga pūļa neprātīgas gaviles, nevaldāmas līksmes izpausme. Tā aprāvās tikpat spēji, cik spēji bija sākusies, kā skaņa, ko dzird mirklī starp durvju atvēršanu un aizvēršanu. Blakus istabā bija dzirdami skubīgi soļi un melodiska žvadzoņa, it kā pa zobratu slīdētu vaļīga ķēde. Pēc tam viņš dzirdēja sievietes balsi un neredzamas kleitas čaukstoņu.
— Tas ir Ostrogs, — sacīja sieviete.
Saraustīti nošķindēja zvaniņš, un viss atkal apklusa.
Kļuva dzirdamas balsis un kņada. Starp citām skaņām izcēlās kāda soli, kas tvirti un vienmērīgi nāca aizvien tuvāk. Lēni pacēlās priekškars. Parādījās garš, sirms vīrietis krēmkrāsas zīda tērpā. Pacēlis roku, viņš caur pieri lūkojās Grehemā.
Brīdi cilvēks stāvēja nekustīgi, turēdams aizkaru, tad palaida to vaļā. Grehemam vispirms radās iespaids, ka šim cilvēkam ir ļoti augsta piere, dziļi iedubušas, gaiši zilas acis zem sirmām uzacīm, ērgļa deguns un stingri iezīmēta mutes līnija. Maisiņi zem acīm un zemu noslīgušie mutes kaktiņi bija pretrunā ar viņa stalto stāju un liecināja, ka viņš vairs nav nekāds jaunais. Grehems nevilšus piecēlās, un kādu laiku viņi stāvēja, vērodami viens otru.
— Vai jūs esat Ostrogs? — jautāja Grehems.
— Jā, es esmu Ostrogs.
— Vadonis?
— Tā mani sauc.
Grehems juta, cik neērti ir klusēt.
— Esmu jums pateicību parādā par savu izglābšanos, — viņš biedzot ierunājās.
— Mēs baidījāmies, ka tikai neesat nogalināts, — teica Ostrogs, — vai arī neesat atkal iemidzināts — šoreiz uz mūžīgiem laikiem. Mēs darījām visu iespējamo, lai neviens neuzzinātu par jūsu pazušanu. Kur jūs bijāt? Kā jūs nokļuvāt te?
Grehems īsos vārdos pastāstīja.
Ostrogs klausījās klusēdams. Tad viņš viegli pasmaidīja.
— Vai zināt, ko es domāju, kad viņi ieradās, lai paziņotu par jūsu atnākšanu?
— Kā es to varu zināt?
— Mēs gatavojām jums dubultnieku.
— Man dubultnieku?
— Jums līdzīgu cilvēku, ko mums izdevās atrast. Mēs jau gatavojāmies hipnotizēt viņu, lai viņam būtu vieglāk nospēlēt savu lomu. Tas bija nepieciešams. Sacelšanās izraisījās tādēļ, ka jūs bijāt pamodies, dzīvs un kopā ar mums. Arī tagad ļaudis ir sapulcējušies teātrī un pieprasa, lai jūs parādītos. Viņi vēl netic . .. Jūs droši vien šo to zināt par savu stāvokli?
— Ļoti maz, — Grehems atteica.
— Tad, lūk, ko es jums teikšu. — Ostrogs pagājās pa istabu. — Jūs esat absolūts Pasaules Valdnieks. Jūs esat Zemes Karalis. Jūsu vara daudzējādā ziņā gan ir ierobežota, un tomēr jūs esat valdības galva, tās simbols. Šī Baltā Padome, Aizbildnības Padome, kā to dēvē . . .
— Šis un tas man par to ir jau zināms.
— Ak tā …
— Es sastapu kādu pļāpīgu večuku.
— Saprotu .. . Mūsu masas — šis vārds ir palicis vēl no jūsu dienām, jūs, protams, zināt, ka arī mūsu dienās pastāv masas, — uzskata jūs par likumīgo valdnieku. Gluži tāpat kā jūsu laikos vairums atzina karaļa varu. Tautas masas uz visas zemeslodes ir neapmierinātas ar jūsu aizbildņiem. Daļēji tā ir parastā neapmierinātība, zemāko slāņu naids pret augstākajiem, kam par iemeslu ir smagais darbs, spaidi un trūkums. Vienlaikus nevar neatzīt, ka pie daudz kā vainojama Baltā Padome. Dažos gadījumos, kaut vai Strādnieku Sabiedrības pārvaldīšanā, tā nerīkojās saprātīgi. Tā deva daudz ieganstu neapmierinātībai. Tautas partija jau sen aģitēja, prasot reformas, kad pamodāties jūs. Tādu laimīgu sagadīšanos domādams neizdomāsi. — Ostrogs pasmaidīja. — Sabiedrībā, kas vairs neticēja jūsu atmodai no ilgās gujas, izskanēja prasība pamodināt jūs, apelēt pie jums un … Te uzreiz .. .
Ostrogs izteiksmīgi pamāja ar roku, un Grehems palocīja galvu par zīmi, ka ir sapratis.
— Padomes locekļi dzina intrigas, ķīvējās. Kā vienmēr. Viņi nevarēja izlemt, ko darīt ar jums! Vai atceraties, kā viņi jūs apcietināja?
— Atceros. Bet tagad . .. vai mēs esam uzvarējuši?
— Mēs esam uzvarējuši. Tik tiešām esam uzvarējuši. Vienā naktī, piecās stundās. Sacēlām kājās ļaudis it visur. Vējdzinēju Pārvaldes darbinieki, Strādnieku Sabiedrība ar miljoniem strādnieku — visi sacēlās. Mēs panācām, ka mūs atbalsta aeroplāni.
— Jā, — teica Grehems.
— Tas tiešām bija svarīgi, citādi tie varēja aizlidot. Visa pilsēta sacēlās, katrs trešais cilvēks ķērās pie ieročiem. Visi zilie, visi sabiedriskie kalpotāji, izņemot dažus aeronautus un apmēram pusi sarkano policistu. Jums izdevās izbēgt, viņu ceļu policija tika sakauta, atbruņota vai iznīcināta, mazāk nekā puse policistu patvērās Padomes namā. Tagad visa Londona ir mūsu rokās. Tikai Padomes nams vēl turas. Puse dzīvi palikušo sarkano policistu aizgāja bojā neprātīgajā mēģinājumā saņemt jūs gūstā otrreiz. Pazaudējuši jūs, viņi pazaudēja savas galvas. Mēs iznīcinājām visus, kas bija teātrī, nogriezdami viņiem atkāpšanās ceļu uz Padomes namu. Šī nakts bija īsta uzvaras nakts. Visur mirdz jūsu zvaigzne. Vēl vakar Baltā Padome valdīja, kā bija valdījusi gadu gro- siem ilgi, pusotra gadsimta ilgi, un tagad? Kas tai atlicis, ja neskaita saujiņu apbruņotu vīru? Beigas!