— Es maz ko zinu, — sacīja Grehems. — Es domāju .. . Man nav īsti skaidrs, kas noticis. Esiet tik laipns un pastāstiet. Kur ir Padome? Kur risinās cīņa?
Ostrogs piegāja pie sienas, kaut kas noknikšķēja, un viss, izņemot ovālo disku, iegrima tumsā. īsu brīdi Grehems stāvēja kā sālsstabs.
Tad miglainais disks kļuva dziļāks un krāsaināks, līdzīgs tādam kā ovālam logam, pa kuru pavērās neparasts skats.
Sākumā Grehems nesaģida, ko redz. Tā bija pelēkas un skaidras ziemas dienas ainava. Šķērsām pāri ainavai tālumā nokarājās no diviem baltiem vadiem savīta resna virve. Vējdzinēju milži, platās atstarpes un tumsas bezdibeņi bija radniecīgi, bēgot no Padomes nama, redzētajiem. Pa laukumu starp divām melnā ģērbtu cilvēku rindām gāja taisna sarkanā ģērbtu stāvu ķēdīte, un Grehems bez Ostroga paskaidrojumiem saprata, ka tas notiek uz jaunlaiku Londonas jumtiem. Pagājušās nakts sniegs jau bija nokusis. Grehems nosprieda, ka disks ir modernizēta camera obscura, taču neviens viņam to nepaskaidroja. Sarkanie stāvi kustējās no kreisās uz labo pusi, bet nozuda kreisajā pusē. Viņš bija pārsteigts, līdz ieraudzīja, ka visa ainava virzās kā panorāma pa ovālu.
— Tūliņ jūs redzēsiet cīņu, — teica Ostrogs, stāvēdams viņam aiz muguras. — Sarkanā ģērbtie zeļļi ir gūstekņi. Tas notiek uz Londonas jumtiem: visas mājas tagad praktiski veido vienu veselumu. Arī ielas un skvēri ir zem jumta. Jūsu laiku spraugas un aizas ir izzudušas.
Aizsedzot gandrīz pusi ekrāna, fokusā parādījās cilvēka stāvs. Nozibēja metāls, uzliesmoja uguns, pār ekrānu kā plakstiņš pār putna aci aizslīdēja ēna, un aina atkal tapa skaidra. Grehems ieraudzīja starp vējdzinējiem tekalējam cilvēkus ar ieročiem, no kuriem šāvās ārā dūmu māknlīši. Bars aizvien vairāk sabiezēja labajā pusē. plātījās rokām, klaigāja — ko, to nevarēja dzirdēt. Cilvēki un vējdzinēji lēni slīdēja pa ekrānu.
— Tas ir Padomes nams — paskaidroja Ostrogs, kad redzeslokā parādījās tumšs sienas stūris. Drīz tas pārauga platā bezdibenī, kam visapkārt slējās cita citai cieši pieklāvušās ēkas un no kura pret palsajām ziemas debesīm vijās dūmu strūkliņas. Tumsā drūmi rēgojās celtņu drupas, sakropļoti resni stabi un sijas. Un pa šo postažu, kas bija palikusi pāri no kādreiz dižajiem namiem, rāpās, lēkāja un ložņāja neskaitāmi cilvēki.
— Tas ir Padomes nams, — ierunājās Ostrogs. — Vinu pēdējais atbalsta punkts. lai uzspridzinātu apkārtējos namus, šie neprāši iztērēia tik daudz munīcijas, ka tās pietiktu aizsardzībai veselu mēnesi. Vini gribēja apturēt mūsu uzbrukumu. Vai jūs dzir- dēiāt sprādzienu? Tas izbirdināja pilsētā pusi stiklu.
Kamēr Ostrogs runāia, uz ekrāna augstu jo augstu pāri drupām pacēlās stipri sapostīta balta ēka. Apkārtējās ēkas bija uzspridzinātas. Pāreju vietās rēgojās melni caurumi; apgāztās sienas pavēra skatu uz lielām zālēm, kuru interiera rotājumi drūmi ba- loia ziemas nokrēslā; no izrobotajām sienām kā puķu vītnes nokarājās pārrautas troses un savijušās metāla siias. Pa šo postažu šaudījās sarkani punktiņi — sarkanās formās ģērbtie Padomes aizstāvji. Šad un tad drupu kaudzes apgaismoja bāli uzliesmojumi. Sākumā Grehemam šķita, ka uzbrukums baltajai ēkai rit pilnā sparā, bet tad viņš saprata, ka revolucionāri ne tikdaudz uzbrūk, cik cenšas patverties aiz drupām, lai no visām pusēm sīvi apšaudītu šo sarkanā ģērbto cilvēku pēdējo atbalsta punktu.
Un pirms nepilnām desmit stundām viņš bija stāvējis zem ventilatora vienā no šīs ēkas istabām, nesaprazdams, kas notiek pasaulē!
Ielūkojies vērīgāk šajā kauju epizodē, kas mēmi slīdēja pār ekrānu, Grehems pamanīja, ka balto ēku apjož drupas. Ostrogs īsi pastāstīja, ka ielenktie velti nodarījuši tādus postījumus, cerēdami apturēt uzbrukumu. Viņš rāmi runāja par neskaitāmiem upuriem. Viņš norādīja uz improvizētu kapsētu drupās, uz kādreizējo kustīgo ceļu gropēs iekārtotiem pārsiešanas punktiem, kur sīkas figūriņas mudēja kā parazīti sienā. Viņš sīki iepazīstināja ar Padomes nama plānu, ar pretinieka izvietojumu. īsā laikā Grehemam bija radies priekšstats par pilsoņu karu, kas bija satricinājis Londonu. Tas bija nevis vienkāršs dumpis, nejauša sašutuma izpausme, bet lieliski organizēts coup d'etat[2] . ostrogs zināja pārsteidzoši daudz sīkumu; šķita, ka viņš zina, ar ko nodarbojas katra melnā un sarkanā ģērbto ļaužu grupiņa, kas lodāja pa drupām.
Izstiepis roku, kas noklāja pār gaišo ekrānu milzīgu, melnu ēnu, Ostrogs rādīja Grehemam istabu, no kuras viņš izbēdzis, un viņa ceļu drupu laukos. Grehems pazina bezdibeni, kam pāri veda tekne, un vēj- dzinējus, aiz kuriem viņš bija slēpies no lidaparāta. Ceļa pārējo daļu bija sapostījis sprādziens. Viņš no jauna paskatījās uz Padomes namu, kas jau bija pa pusei nogājis no ekrāna; tā vietā parādījās pakalna nogāzē izvietojies staltu celtņu un torņu puduris.
— Un Padome ir tiešām gāzta? — Grehems jautāja.
— Ja, ir gazta, — Ostrogs atbildēja.
— Un es … Vai tiešām tas taisnība, ka es .. .?
— Jā, jūs esat Pasaules Valdnieks.
— Bet šis baltais karogs …
— Tas ir Padomes karogs, kas simbolizē varu pār visu pasauli. Tas drīz kritīs. Cīņa jau ir beigusies. Viņu uzbrukums teātrim bija pēdējais izmisīgais mēģinājums. Viņiem atlicis ne vairāk par tūkstoš cilvēkiem, un daudzi no tiem pārnāks mūsu pusē. Viņiem nepietiek munīcijas. Bet mēs esam atdzīvinājuši seno laiku karamākslu. Mēs laižam darbā lielgabalus.
— Bet pagaidiet. Vai tad šī pilsēta ir visa pasaule?
— Tas ir gandrīz viss, kas atlicis no viņu impērijas. Pārējās pilsētas ir vai nu sacēlušās, vai gaida, kāds būs cīņas iznākums. Jūsu atmoda ir apmulsinājusi, paralizējusi viņus.
— Vai Padomei nav lidaparātu? Kāpēc viņi nelaiž darbā tos?
— Viņiem ir gan. Taču lielākā dala aeronautu ir pārnākuši mūsu pusē. Tiesa, viņi baidās cīnīties kopā ar mums, bet viņi arī neuzdrošinās pacelt roku pret mums. Mēs viņus esam sašķēluši. Puse aeronautu ir ar mums, un pārējie to zina. Bez tam viņi zina, ka jūs esat izbēdzis vajātājiem. Pirms stundas mēs nošāvām cilvēku, kas mēģināja nogalināt jūs. Mēs ieņēmām aerodromus, kurā pilsētā vien varējām, un saņēmām visus lielos aeroplānus; kas attiecas uz mazajiem, kam laimējās aizbēgt — daži tādi bija —, mēs tos apšaudījām tik stipri, ka tie netika Padomes namam ne tuvumā. Ja kāds arī nolaidīsies, pacelties tas vairs nevarēs, jo tam nav kur ieskrieties. Daļu mēs iznīcinājām, daļa nolaidās un bija spiesti padoties, pārējie aizlidoja uz kontinentu cerībā sasniegt draudzīgu pilsētu, ja vien tiem pietiks degvielas. Daudzi aeronauti bija priecīgi, ka tiek saņemti gūstā un pasargāti no tālākām ciešanām. Nav sevišķi patīkami, ka tevi notriec. Šai zinā Padomei nav ko gaidīt palīdzību. Tās stunda ir situsi.
Ostrogs iesmējās un pagriezās pret ekrānu, lai parādītu Grehemam aerodromus. Pat četri tuvākie izskatījās loti tāli un vieglā rīta miglā tīti. Grehems tomēr saprata, ka tās ir loti plašas būves salīdzinājumā ar apkārtējām ēkām.
Kad neskaidrie apveidi no ekrāna nozuda, parādījās sarkanā ģērbtu atbruņotu policistu bars, kas šķērsoja kādu laukumu. Tad atkal melnas drupas un ielenktais baltais Padomes cietoksnis. Tas izskatījās nevis vairs pēc spokainas akmens grēdas, bet gan pēc saules apspīdēta dzintara gabala, jo mākoņi bija izklīduši. Ap to joprojām nerimās pundurīšu cīņa, bet sarkanā ģērbtie aizstāvji vairs nešāva.