Tā deviņpadsmitā gadsimta cilvēks krēslainā klusumā vēroja lielas sacelšanās, iespaidīga valsts apvērsuma noslēguma ainu. Sirdij pamirstot, viņš atskārta, ka tā ir viņa pasaule un nevis tā, ko viņš atstājis pagātnē, ka tā nav nekāda teātra izrāde ar kulmināciju un atrisinājumu, ka šajā pasaulē viņam būs jādzīvo un ka tā sola viņam pienākumus, briesmas un atbildību. Viņš pagriezās, lai atkal jautātu. Ostrogs jau grasījās atbildēt, tad teica:
— Visu to sīkāk paskaidrošu vēlāk. Pirmajā vietā — darbs. Ļaudis pa kustīgajiem cejiem steidzas šurp no visām pilsētas daļām, tirgi un teātri jau ir pārpildīti._Jūs esat ieradies īstajā laikā. Tauta grib jūs redzēt. Ārzemēs arī grib jūs redzēt. Parīze, Ņujorka, Čikāga, Denvera, Kapri, tūkstošiem citu pilsētu ir satrauktas un vēlas jūs redzēt. Tik ilgus gadus ir gaidīta jūsu atmoda, un tagad viņi gandrīz nespēj ticēt…
— Bet es taču nevaru būt visur!
Ostrogs atbildēja no istabas otra gala. Iedegās gaisma, un attēls uz ovālā diska nobālēja un izdzisa.
— Mums ir kinetotelefotogrāfi, — viņš sacīja.
— Kad jūs parādīsieties te, jūs visā pasaulē ieraudzīs miriādu miriādes laužu, kas sapulcējušies tumšās zālēs. Protams, ne tā kā te, bet melnā un baltā attēlā. Jūs dzirdēsiet viņu saucienus, ko pastiprinās kliedzieni šajā zālē. Un te ir optiska ierīce, ko lieto aktieri un dejotājas. Jums tas droši vien ir jaunums. Jūs stāvat spilgtā gaismā, un skatītāji redz nevis jūs, bet jūsu palielinātu attēlu uz ekrāna. Katrs skatītājs vistālākajā galerijā, ja vēlas, var saskaitīt jūsu skropstas.
— Cik Londonā iedzīvotāju? — Grehems jautāja pēkšņā ziņkāres uzplūdā.
— Divdesmit astoņas miriādes.
— Cik tas iznāk?
— Vairāk nekā trīsdesmit trīs miljoni.
Tādu skaitli Grehems nebija gaidījis.
— Jums būs kaut kas jāsaka — teica Ostrogs.
— Nevis runa, kā to mēdza saukt jūsu laikos, bet tas, ko mēs saucam par vārdu — kāda frāze, seši septiņi vārdi. To prasa ceremoniāls. Kaut vai, teiksim: «Esmu atmodies, un mana sirds ir ar jums.» Lūk, ko viņi gaida no jums.
— Kā jūs teicāt? — Grehems jautāja.
— Esmu atmodies, un mana sirds ir ar jums. Un jums jāpaklanās, karaliski jāpaklanās. Bet pirmām kārtām mums jādabū melna mantija — tā ir jūsu krāsa. Vai piekrītat? Un pēc tam viņi izklīdīs.
Grehems svārstījās.
— Esmu jūsu rokās, — viņš teica.
Nebija ne mazāko šaubu, ka Ostrogs ir tādās pašās domās. Brīdi pagudrojis, viņš pagriezās pret priekškaru un pateica dažus vārdus neredzamiem apkalpotājiem. Gandrīz tajā pašā brīdī tika pasniegta tāda pati melna mantija, kādu Grehems bija uzvilcis teātrī. Kad viņš uzmeta to plecos, blakus istabā skarbi notrinkšķēja zvans. Ostrogs jau dzīrās jautāt apkalpotājam, tad pārdomājis atsvieda sāņus priekškaru un izgāja.
Grehems stāvēja blakus godbijīgā pozā sastingušam apkalpotājam, klausīdamies Ostroga noklustošajos soļos. Kāds kaut ko ātri pajautāja, tam atbildēja, un kāds skrēja. Priekškars sašūpojās, un atkal parādījās Ostrogs: viņa platā seja dega satraukumā. Piegājis pie sienas, viņš nodzēsa gaismu, satvēra Grehemu aiz rokas un norādīja uz ekrānu.
— Viņi ir pieveikti, — viņš sacīja.
Grehems redzēja Ostroga melno, kolosālo rādītājpirkstu virs Padomes nama. Sākumā viņš neko nesaprata, tad ievēroja, ka karogkātā vairs neplīvo baltais karogs.
— Tas nozīmē, ka? … — viņš sāka.
— Padome ir padevusies. Tās valdīšanai gals uz laiku laikiem. Skatieties! — Ostrogs iesaucās, rādīdams uz melnu karogu, kas lēnām, rāvieniem slīdēja augšup pa karogkātu.
Ekrāns kļuva bālāks, jo, atmetis sāņus priekškaru, istabā ienāca Linkoins.
— Ļaudis izsaka neapmierinātību, — viņš pavēstīja.
Ostrogs nelaida vaļa Grehema roku.
— Mēs sacēlām kājās tautu, — viņš teica. — Mēs devām tai ieročus. Vismaz šodien tās gribai jābūt likumam.
Linkoins pieturēja priekškaru, lai izlaistu ārā Grehemu un Ostrogu . ..
Ceļā uz tirgiem Grehems uzmeta īsu mirkli garai, zemai telpai ar baltām sienām, kurā ar tādām kā pārsegtām nestuvēm staigāja zilā ģērbti cilvēki un skraidīja purpurā ģērbti ārsti. No ēkas skanēja vaidi un vaimanas. Acīs dūrās kāda tukša, asinīm nošķiesta gulta un citās gultās guloši ievainotie ar asiņainiem pārsējiem. To visu viņš uztvēra īsā brīdī no tiltiņa ar margām, tad aina nozuda kolonās un viņš devās tālāk …
Pūla auri tuvojās aizvien vairāk; tagad tie atgādināja pērkona dimdoņu. Tad viņu priekšā netālu no tirgus izauga melnu karogu mežs, zilu apģērbu un brūnu skrandu jūra. Tas bija tas pats teātris, kur viņš gaismas uzliesmojumos un tumsā bija slēpies no sarkanās policijas. Šoreiz viņš iegāja teātrī pa galeriju augstu virs skatuves. Ēka atkal bija spoži apgaismota. Grehems ar acīm meklēja celiņu, kurā toreiz bēgdams bija iegriezies, taču nevarēja to atrast, jo celiņu bija pārāk daudz. Nebija saskatāmi arī sadauzītie sēdekli, cauršautie spilveni un citas kaujas pēdas, jo laužu bija ka biezs. Visa zāle, izņemot skatuvi, bija pārpildīta. Lejā viļņojās dzīva jūra, katrs sārtais punkts tajā bija pret Grehemu pavērsta seja. Kad parādījās viņš un Ostrogs, kņa- doņa un dziedāšana norima, visus apklusināja un nomierināja gluži parasta ziņkāre. Ļaužu miriādes vēroja katru viņa kustību.
13 VECĀS IEKĀRTAS GALS
Cik Grehems varēja spriest bija ap pusdienlaiku, kad tika nolaists Padomes baltais karogs. Tomēr bija jāpaiet vēl pāris stundām, iekams tika izstrādāti kapitulācijas noteikumi. Noturējis «runu», Grehems atgriezās jaunajos apartamentos Vējdzinēju Pārvaldē. Pēdējo divpadsmit stundu nepārtrauktie pārdzīvojumi bija viņu galīgi salauzuši, bet interese bija pagaisusi. Viņš stingi un vienaldzīgi sēdēja, līdz iemiga. Viņu uzmodināja divi ārsti, kas bija ieradušies ar spēcinošiem dzērieniem. Ieņēmis atnestās zāles un, paklausot ārstu padomam, nomazgājies aukstā vannā, Grehems manīja, ka strauji atgūst interesi un enerģiju, un tūlīt bija ar mieru pievienoties Ostrogam vairākas jūdzes (kā viņam šķita) tālā pastaigā pa pārejām, liftiem un lejupceļiem, lai būtu klāt, kad kapitulēs Baltā Padome.
Ceļš nepārtraukti līkumoja pa namu labirintu. Iedami pa līkloču eju, viņi pa iegarenu caurumu ieraudzīja saulrieta apspīdētus mākoņus un nopostītā Padomes nama robainās kontūras. Līdz viņiem atvēlās pūla dūkoņa. Pēc brīža viņi bija nonākuši līdz sagrautas ēkas malai, kas izcēlās pāri gruvešu kaudzei. Pavēries skats bija ne mazāk dīvains par nesen ovālajā spogulī redzēto.
Viņu priekšā pletās gandrīz jūdzi plats nepareizs amfiteātris. Kreisā puse bija rieta apzeltīta, labais spārns un apakšējā daļa tinās vēsā un dzidrā ēnā. Virs pelnu pelēkā Padomes nama uz liesmojošā saulrieta fona joprojām līgani plandīja lielais, melnais uzvarētāju karogs. Pretī ņirdza tukšas istabas, zāles un ejas, no drupām, biedīgi izspraukušās, rēgojās sakropļotas metāla sijas, kā jūraszāļu mudžekļi karājās sapinušies vadi. No lejas nāca neskaitāmu balsu dunoņa, pērkonīgi dārdi un trompešu skaņas. Ap šīm lielajām, baltajām drupām visur bija postaža: bezveidīgas, nomelnējušas akmeņu kaudzes, pēc Padomes pavēles uzspridzinātu fabriku pamati un eksplozijas spēka saliektas sijas, ēku skeleti, titāniskas sienu masas un smagnēju kolonu mežs. Lejā cauri drūmīgajai postažai mirguļodams tecēja ūdens, un tālumā starp ēku milzeņiem no vītnē sagrieztas ūdensvada caurules gala divsimt pēdu augstumā krākdama šlācās ārā dzirkstoša kaskāde. Un ļaužu, ļaužu bez sava gala.