Visur, kur vien varēja nostāties, drūzmējās sīki, rieta zelta aplieti cilvēciņi. Viņi rāpās pa grūstošajām sienām, vītnēm un grupiņām lipa ap augstajām kolonām, mudēja amfiteātra drupu lokā. Gaisu tricināja kliedzieni, visi spiedās tuvāk centram.
Padomes nama augšējie stāvi šķita esam tukši, nemanīja ne dzīvas dvēseles. Vienīgi uzvarētāju karogs melnoja pret debesīm. Beigtie bija vai nu Padomes namā, vai aiznesti, vai arī tos aizsedza pūlis. Daži aizmirsti bija iestrēguši spraugās un gulēja ūdenī.
— Vai jūs viņiem neparādītos, ser? — ievaicājās Ostrogs. — Viņi deg nepacietībā jūs redzēt.
Brīdi vilcinājies, Grehems piegāja pie pašas pussagrautās sienas malas. Viņa vientuļais, slaidais stāvs asi izcēlās pret debesīm.
Tie, kas čumēja un kustēja tur lejā, drupās, uzreiz nepamanīja viņu. Nelielas melnos formas tēr
pos ģērbtu cilvēku nodaļas ar pūlēm lauza sev ceļu uz Padomes namu. Grehems redzēja mazās, melnās galviņas pārvēršamies gaišos plankumos, un pūlim pāri aizvēlās tāda kā šalka, liecinot, ka viņu ir pazinuši. Grehemam iešāvās prātā, ka viņam jādod kāda zīme. Viņš pacēla roku, norādīja uz Padomes namu, tad nolaida roku. Kliedzieni saplūda vienbalsīgā rēkoņā, un līdz viņam atšļāca gaviļu viļņi.
Jau pirms Padomes galīgās kapitulācijas debesis rietumos bija nokrāsotas palsos zilganzaļos toņos un dienvidpusē spīdēja Jupiters. Debesis nemanāmi satumsa, pār pilsētu nolaidās rāma, skaista nakts; lejā ļaudis steidzās, uztraucās, drudžaini deva pavēles, stājās rindās un pajuka kur kurais. Noguruši, nosvīduši vīri, kliedzienu pavadīti, nesa ārā tos, kas bija krituši tuvcīņā garajos gaiteņos un zālēs . . .
Abpus ceļam, pa kuru vajadzēja nākt Baltās Padomes locekļiem, izvietojās melnā ģērbta apsardze; cik tālu drupu zilgajā krēslainībā vien iesniedzās skatiens, visur — ieņemtajā Padomes namā un uz apkārtējo namu gruvešiem — ņudzēja ļaužu tūkstoši; pat pieklususi, balsu dunoņa izklausījās pēc viļņu čalas oļainā piekrastē. Ostrogs bija izvēlējies vietu uz sagruvuša mūra, un tur uz ātru roku no baļķiem un metāla sijām bija uzbūvēts paaugstinājums. Tas bija gandrīz gatavs, bet šīs pagaidu būves paēnā dūkdamas un šķindēdamas vēl kustējās mašīnas.
. Uz nelielā paaugstinājuma nostājās Grehems, cieši blakus viņam — Ostrogs un Linkoins, bet mazliet attālāk — grupa zemāku ierēdņu. Lejāk uz platākas platformas bija novietojusies revolucionārā apsardze melnos formas tērpos ar maziem, zaļiem ieročiem, kuru nosaukumu Grehems vēl
nezināja. Apkārt stāvošie redzēja, ka Grehema skatiens nepārtraukti klīst no pūļa krēslainajās drupās uz tumšo Baltās Padomes namu, no kurienes drīz vajadzēja nākt ārā aizbildņiem, uz tuvāko drupu sablīvējumu un atpakaļ uz pūli. Dobjā dunoņa pārauga apdullinošā rēkoņā.
Tad melnajā arkā, gaismas apspīdēti, parādījās Padomes locekļu baltie stāvi. Padomes namā viņi bija sēdējuši tumsā. Viņi tuvojās pa elektrisko zvaigžņu iezīmēto ceļu; pūlis, pār kuru viņi bija valdījuši simts piecdesmit gadu, nepārtraukti draudoši rēca. Jo tuvāk viņi nāca, jo skaidrāk saredzamas kļuva viņu nogurušās, bālās un raižpilnās sejas. Nācēji uzlūkoja viņu un Ostrogu. Šie skatieni bija pilnīgs pretstats stingajiem skatieniem tur, Atlanta zālē .. . Dažus no viņiem Grehems pazina: to, kas, sarunādamies ar Hovardu, bija bliezis pa galdu, druknu vīrieti ar rudu cekulu, un vēl kādu ar smalkiem sejas pantiem, tumšiem matiem un īpatnēju iegarenu galvu. Grehems pamanīja, ka divi no viņiem sačukstas, skatīdamies uz Ostrogu. Nopakaļ nāca garš, tumšmatains, patīkama izskata vīrietis. Piepeši viņš pacēla galvu un, pārlaidis acis Grehemam, pievērsās Ostrogam. Ceļš bija iekārtots tā, ka Padomes locekļiem, metot plašu loku, bija jānodefilē garām pūlim, iekams viņi sasniedza slīpu dēļu laipu, kas veda uz skatuvi, kur vajadzēja notikt kapitulācijai.
— Valdnieks, valdnieks! Dievs un valdnieks! — auroja tauta. — Pie velna Padomi!
Grehems paraudzījās vispirms uz kliedzošo melno masu, tad uz Ostrogu, kas stāvēja bāls, nekustīgs un nesatricināmi mierīgs. Tad viņš pievērsa skatienu Baltās Padomes locekļiem. Pacēlis galvu, Grehems
ieraudzīja pazīstamās vienaldzīgās zvaigznes. Cik neparasts bija viņa liktenis! Vai tiešām tā dzīve pirms divsimt gadiem, no kuras viņa atmiņā saglabājies tik maz, un šī dzīve ir viena un tā pati?
14
SKATS NO VĀRNU LIGZDAS
Un tā, pārvarējis visdažādākos šķēršļus un nogājis šaubu un cīņas ceļu, deviņpadsmitā gadsimta cilvēks beidzot bija nostājies šīs sarežģītās pasaules priekšgalā.
Pamodies no ilgā un dziļā miega pēc izglābšanās un Padomes gāšanas, Grehems neapjēdza, kas ap viņu notiek. Viņš ar lielām pūlēm noķēra kādu atmiņu pavedienu un tad atcerējās visu, bet tas likās tik nereāls, it kā būtu dzirdēts no kāda cita vai izlasīts grāmatā. Un, iekams atmiņa bija tapusi skaidra, Grehems sajuta brāzmainu prieku, ka ir izbēdzis un ieņem tik augstu posteni. Viņam piederēja zemeslode, viņš bija Pasaules Valdnieks. Šis jaunais, lielais laikmets vārda pilnā nozīmē bija viņa laikmets. Tagad viņš vairs nevēlējās, kaut tas būtu sapnis vien; viņš centās sev iegalvot, ka viss notiekošais ir īstenība.
Iztapīgs sulainis palīdzēja viņam apģērbties; šo procedūru novēroja cienīgs virsadjutants, pamaza auguma cilvēks, kas izskatījās pēc japāņa, kaut gan runāja angliski kā anglis. No viņa Grehems uzzināja šādus tādus sīkumus. Revolūcija bija beigusies, dzīve pilsētā iegriezusies parastajā gultnē. Vairums
ārvalstu vēsti par Padomes krišanu uzņēmušas ar sajūsmu. Padome nekur nav bijusi populāra, un tūkstošiem Rietumamerikas pilsētu, kas pat pēc divsimt gadiem vēl apskaudušas Ņujorku un Londonu, un Austrumi vienoti sacēlušies, uzzinot par Grehema apcietināšanu. Parīzē rit cīņa. Pārējā pasaule nogaida.
Kad Grehems brokastoja, istabas stūrī ietrinkšķē- jās telefons un viņa virsadjutants laipni ziņoja, ka Ostrogs vaicājot, kā Grehemam klājas. Viņš pārtrauca brokastis, lai atbildētu. Drīz ieradās Linkoins, un Grehems izteica vēlēšanos runāt ar tautu un iepazīties ar jauno dzīvi, kas viņam pavērusies. Linkoins informēja, ka pēc trim stundām Vējdzinēju Pārvaldē notiks sēde, kurā piedalīsies augstākās amatpersonas ar savām sievām. Grehema vēlēšanās pabraukāt pa pilsētas ielām gan vēl nav izpildāma, tādēļ ka ļaudis ir augstākā mērā satraukti. Toties var izmantot vējdzinēju uzrauga Vārnu Ligzdu, lai. aplūkotu pilsētu no putna lidojuma. Grehemu pavadīs viņa adjutants. Linkoins, izteicis adjutantam komplimentus, atvainojās, ka nevarēs piedalīties pastaigā sakarā ar steidzamajiem administratīvajiem pienākumiem.
Šī diskam līdzīgā Vārnu Ligzda, nostiprināta ar trosēm, rēgojās daudzšķautņainas metāla smailes galā augstāk par visaugstāko vējdzinēju, ap tūkstoš pēdu virs jumtiem. Grehems nokļuva līdz turienei ar nelielu trosēs iekārtu liftu. Šķietami trauslajam stiebram ap vidu bija iekārtota viegla galerija ar daudzām caurulēm — no augšas tās izskatījās tik mazas —, kas uz ritentiņiem lēni griezās pa ārējo sliedi. Tie bija objektīvi, kas bija saistīti ar spoguļiem, vienā no kuriem Ostrogs tika rādījis Grehe- mam savu nākšanu pie varas. Adjutants japānis izkāpa pirmais, un viņi nostāvēja gandrīz stundu jautādami un atbildēdami.