Tā bija pavasarīgi daudzsološa diena. Pūta silts vējš. Debesis bija spilgti zilas, un lejā nepārredzama pletās rīta saules apspīdētā Londona. Gaiss bija bez dūmiem un mākoņiem, tīrs kā kalnu ielejā.
Izņemot nepareizi ovālās formas, drupas ap Padomes namu un virs tā plīvojošo melno karogu, varenajā pilsētā nemanīja nekādas citas pēdas no revolūcijas, kas vienā diennaktī bija apgriezusi otrādi visu pasauli. Drupās aizvien vēl drūzmējās ļaudis, un milzīgie aerodromi, no kuriem miera laikā aero- plāni bija devušies uz dažādām lielām Eiropas un Amerikas pilsētām, arī bija nosēti melni ar uzvarētājiem. Pa šaurām sastatnēm, kas bija uzslietas uz skrāģiem, skraidelēja strādnieki, ar skubu atjaunodami sakarus starp pilsētu un Padomes namu, uz kurieni no Vējdzinēju Pārvaldes bija paredzēts pārcelt Ostroga rezidenci.
Citur saules apspīdētajā pilsētā nekur nemanīja nekādus postījumus. Šajā visu aptverošajā mierā Grehems gandrīz aizmirsa tūkstošiem cilvēku guļam mākslīgajā gaismā pazemes labirintā mirušus vai no dabūtajiem ievainojumiem mirstošus, aizmirsa improvizētos hospitāļus ar drudžaini strādājošiem ārstiem, žēlsirdīgajām māsām un sanitāriem, aizmirsa visus elektriskajā gaismā pieredzētos brīnumus, pārsteigumus un jaunumus. Viņš zināja, ka dziļi lejā ielu pūznī revolūcija svin uzvaru un visur triumfē melnā krāsa — melnas lentes, melni karogi, melnas sijas pāri ielām. Bet te, žilbinošajos saules staros, ārpus cīņas krātera, it kā pasaulē nekas nebūtu noticis, slējās vēj dzinēj i, kas pamazītēm vien bija izauguši Padomes valdīšanas laika un tagad miermīlīgi dūca, veikdami savu mūžseno pienākumu.
Tālu pamalē, izroboti un puslīdz vējdzinēju aizsegti, ziloja Serejas pakalni, mazliet tuvāk ziemeļpusē iezīmējās Haigeitas un Masvelas pakalnu kontūras. Droši vien visā zemē, uz katra paugura un pa- kalniņa, kur kādreiz aiz žogiem koku ielokā bija slēpušās mājiņas, baznīcas, viesnīcas un fermas, rēgojās tie paši reklāmu izraibinātie vējdzinēji, izdēdējušie un acīs krītošie jaunā laikmeta simboli, kas meta ērmīgas ēnas un bez mitas ražoja enerģiju, kura ieplūda pilsētas artērijās. Bet zemāk vientuļu ganu uzraudzībā klīst neskaitāmi Britu Pārtikas Tresta lopu bariņi un ganāmpulki.
Starp vienveidīgajām gigantiskajām celtnēm acs neatrada nevienu pazīstamu apveidu. Grehems zināja, ka Svētā Paula katedrāle ir palikusi neskarta, tāpat arī daudzas sirmās Vestminsteras būves, bet tās no visām pusēm aizseguši grandiozās celtniecības laikmeta milži. Pat Temzas sudraba lente neizjauca pilsētas vienmuļību; izslāpušās ūdensvada caurules izdzēra visu valgmi, iekams tā bija sasniegusi pilsētas sienas. Tās iztīrītā un padziļinātā gultne un grīva tagad bija kļuvušas par jūras kanālu, un īdzīgi laivinieki veda pa to smagas kravas no Pūlas. Austrumos miglā starp debesīm un zemi slējās biezs mastu mežs Pūlas ostā. Kravas, kam nekur nebija jāsteidzas, no visām pasaules malām veda šurp gigantiski buru kuģi, turpretī steidzamās kravas pārvadāja nelieli ātrgaitas mehāniskie kuģīši.
Uz dienvidiem pāri pakalniem aizstiepās akvedukti, pa kuriem kanalizācijas sistēmā ievadīja jūras ūdeni. Trīs dažādos virzienos aizlocījās gaišas līnijas — ceļi ar kustīgiem, pelēkiem plankumiņiem. Grehems nolēma apskatīt tos, tiklīdz radīsies izdevība. Bet pirmām kārtām viņš gribēja iepazīties ar lidaparātiem. Adjutants aprakstīja viņam šos ceļus kā apmēram simts jardu platas, viegli izliektas joslas, pie tam kustība notiek pa katru tikai vienā virzienā; ceļi taisīti no idemita — mākslīgas vielas, kura, kā Grehems noprata, līdzinās elastīgam stiklam. Ar ātrumu no vienas līdz sešām jūdzēm minūtē pa ceļu šurpu turpu drāzās šauras gumijotas mašīnas gan ar vienu lielu riteni, gan ar diviem vai četriem mazākiem riteņiem. Dzelzceļi bija pazuduši; vietumis bija saglabājušies uzbērumi ar rūsainām joslām. Daži no tiem bija izmantoti par pamatu idemita ceļiem.
Grehema uzmanību vispirms pievilka lielas reklāmas gaisa balonu flotiles abpus aerodromam. Neredzēja neviena aeroplāna. Tie vairs nemeta lokus, un tikai viens vienplāksnis kā gaisā uzrauts krislītis riņķoja zilajā tālienē virs Serejas kalniem.
Grehems jau bija dzirdējis — un viņam bija grūti tam ticēt —, ka gandrīz visas provinces pilsētas un ciemi ir nozuduši. Neizmērojamu druvu vidū stāvēja milzu hoteļi, kas vēl glabāja pilsētu nosaukumus, piemēram, Bucnmansa, Vorhema, Svanedža .. . Taču pavadonis ātri pierādīja viņam šādu pārmaiņu neiz- bēgamību. Vecās iekārtas pastāvēšanas laikā visa zeme bijusi kā nosēta ar fermeru mājiņām, ik pēc divām vai trim jūdzēm bijusi muiža, krogs, kurpnieka darbnīca, veikals un baznīca — vesels ciems. Ik pēc astoņām jūdzēm bijusi provinces pilsēta, kur dzīvojis advokāts, labības tirgotājs, vilnas uzpircējs, seglinieks, veterinārārsts, ārsts, tapsētājs, dzirnavnieks utt. Astoņas jūdzes bijis ļoti izdevīgs attālums fermerim, lai aizbrauktu uz tirgu un tajā pašā dienā tiktu atpakaļ. Bet tad parādījušies dzelzceļi, pēc tam aizvien jauni ātri automobiļi, kas izspieduši ratus un zirgus; kad lielos ceļus sākuši būvēt no koka, kaučuka, idemita un citiem elastīgiem materiāliem, atkritusi nepieciešamība pēc tik bieži izvietotām pilsētām. Lielās pilsētas vērsušās plašumā. Strādniekus tās pievilkušas ar šķietami daudzveidīgām iespējām atrast darbu, uzņēmējus ar it kā neizsmeļamām iespējām kļūt bagātiem.
Tā kā prasības pieaugušas un dzīves veids kļuvis sarežģītāks, dzīve laukos tapusi dienu no dienas dārgāka un grūtāka. Kad izzudis garīdznieks un pārvaldnieks, kuru vietā nākuši pilsētas speciālisti, ciemam laupītas pēdējās kultūras iezīmes. Kad telefoni, kinematogrāfi un fonogrāfi nomainījuši avīzes, grāmatas, skolotājus un pat vēstules, dzīvot ārpus elektrības kabeļa sfēras nozīmējis dzīvot kā mežoņiem. Provincē nav bijis iespējams ne kārtīgi apģērbties, ne paēst (saskaņā ar izsmalcinātajām laikmeta prasībām), nav bijis iespējams atrast ne labu ārstu, ne sabiedrību, ne peļņu.
Mehāniskās ierīces novedušas pie tā, ka lauksaimniecībā viens inženieris aizstājis trīsdesmit strādniekus. Tādējādi pretstatā tiem laikiem, kad Londonā bijis pavisam maz cilvēku, jo ierēdņi, pabeiguši darbu, steigušies projām no dūmiem un kvēpiem piesātinātās pilsētas, strādnieki tieši devušies uz pilsētu, lai atpūstos un izklaidētos, bet no rīta brauktu atpakaļ uz darbu. Pilsēta aprijusi cilvēci; cilvēks sasniedzis jaunu attīstības pakāpi. Vispirms viņš bijis nomads, mednieks, tad zemkopis attīstītas lauksaimniecības valstī, kur pilsētas un ostas nav bijis nekas cits kā provinces centri un tirgi. Un šī pašreizējā cilvēku koncentrēšanās bija izgudrojumu laikmeta loģiskas sekas.
Šie fakti uzbūra Grehema iztēlē ainu. Taču, kad viņš mēģināja iztēloties, kas notiek «otrā pusē», kontinentā, fantāzija viņam neklausīja.
Grehemam rādījās pilsēta aiz pilsētas, pilsētas līdzenumos, platu upju krastos, jūras malā, sniegotu kalnu ielokā. Vairums cilvēku runā angļu valodā vai tās spāņu-amerikāņu, indiešu, nēģeru un «pi- džina» [3] dialektos: divām trešdaļām cilvēces tā ir ikdienas valoda. Kontinentā, ja neskaita dažas gandrīz izmirušas valodas, pastāv trīs galvenās valodas: vācu, kas izplatīta līdz Salonikiem un Dženovai un atspiedusi spāņu-angļu dialektu līdz Kadišai, pār- franciskota' krievu valoda, kas sajaucas ar indiešu- angļu dialektu Persijā un Kurdistanā un ar «pidžinu» Pekinā, un joprojām tīrā, skanīgā un izsmalcinātā franču valoda, kas saglabājusies Vidusjūras krastos līdztekus indiešu-angļu un vācu valodām un iespiedusies āfrikāņu dialektos līdz pat Kongo.