Un visur uz zemes, kas no vienas vietas apbūvēta ar pilsētām, izņemot «melno tropu joslu», valda tā pati kosmopolītiskā sabiedriskā sistēma, un visur, no poliem līdz ekvatoram, plešas viņa īpašumi- Visa pasaule ir civilizēta, visi cilvēki dzīvo pilsētās, visa pasaule pieder viņam . ..
Dienvidaustrumos cauri dūmakai mirdzošas vīdēja savā ziņā biedinošās Baudu Pilsētas, par kurām Grehems bija uzzinājis no kinematogrāfa-fonogrāfa un vecā vīra uz ielas. Dīvainas vietas, kas atgādināja leģendāro Sibarisu, mākslas un dailes pilsētas, pērkamas mākslas un dailes pilsētas, kur valda rosme un mūzika un kurp traucas visi, kuriem uzsmaidījusi laime apkaunojošajā, mežonīgajā ekonomiskajā cīņā elektriskās gaismas pielietajā labirintā tur apakšā.
Grehems zināja, ka šī cīņa ir nežēlīga. Par to liecināja fakts, ka dzīve deviņpadsmitā gadsimta Anglijā tagad likās idiliska, ja ne ideāla. Skatīdamies uz leju, Grehems centās stādīties priekšā šīs sarežģītās pilsētas lielās rūpnīcas …
15
PROMINENTI ĻAUDIS
Vējdzinēju Pārvaldes priekšnieka apartamenti būtu pārsteiguši Grehemu, ja viņš būtu iegājis tajos ar gluži svaigām atmiņām par deviņpadsmitā gadsimta dzīvi, taču viņš bija apradis ar jaunā laikmeta vērienu. Pa jau pazīstamajām slīdošajām durvīm Grehems izgāja laukumiņā, no kura uz leju veda platas un skaistas kāpnes; pa tām staigāja līdz šim neredzēti grezni ģērbušies vīrieši un sievietes. No šīs vietas bija redzami daždažādi smalki arhitektūras rotājumi matēti baltā, viegli violetā un purpura krāsā; tos savienoja tilti, kas likās darināti no porcelāna un filigrāni apstrādāta sudraba; zāles dziļumā stāvēja miglaini, sacaurumoti ekrāni.
Augstāk Grehems ieraudzīja citu virs citas sēdekļu rindas, no kurām uz viņu skatījās ļaudis. Gaisu drebināja neskaitāmu balsu murdoņa un līksma, bravurīga militārā mūzika. Tā nāca no augšas, bet no kurienes īsti — Grehems nevarēja saprast.
Centrālā aile bija pilna ar cilvēkiem, bet nelikās, ka tā būtu pārpildīta; te bija sapulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku. Visi bija ģērbušies grezni, pat fantastiski, vīrieši ne mazāk neparasti kā sievietes, jo vīriešu apģērba puritāniskās atturības iespaids jau sen piederēja pagātnei. Reti kādam vīrietim nebija īsi un rūpīgi sasprogoti mati, plikpauru nebija nemaz. īsie, iecirtotie mati būtu sajūsminājuši Roseti, bet vienam no džentlmeņiem, kas bija norīkots līdzi Grehemam ar noslēpumainu titulu «amorists», tīri labi piestāvēja divas bizītes ā la Margarita. Vairumam bija bizes; acīmredzot ķīnieši vairs nekaunējās savas izcelsmes. Apģērbu bija vislielākā dažādība. Slaidie vīrieši dižojās biksēs līdz ceļiem; bija redzami uzpūši un šķēlumi, īsi apmetņi un garas mantijas. Valdošais bija Leona X laiku stils, bet varēja manīt arī Austrumu estētisko uzskatu iespaidu. Vīriešu tuklumu, ko Viktorijas laikos būtu slēpis no galvas līdz kājām cieši aizpogāts apģērbs, tagad sedza cēlas, brīvi krītošas krokas. Pārsvarā bija graciozs slaidums. Grehemam, tipiski atturīga laikmeta tipiski atturīgam cilvēkam, visi šie vīrieši, spriežot pēc viņu sejām, šķita ne vien pārsmalcināti, bet arī pārāk ekspansīvi. Viņi žestikulēja, pauda savu izbrīnu, interesi, sajūsmu, bet par visu vairāk pārsteidzoši atklāti izteica jūtas, kuras viņos izraisīja dāmas. Jau no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka sievietes te ir vairākumā.
Dāmas atšķīrās no kungiem ar apģērbiem, gaitu un .izturēšanos, kas nebija tik izteiksmīga, toties bija mākslotāka. Dažām mugurā bija klasiski vienkāršie un daiļi sakrokotie ampīra stila tērpi, valdzinoši vizēja roku un plecu baltums. Bija arī tādi tērpi, kas cieši apkļāva augumu, bez vīlēm un jostām, un tērpi, kas krita no pleciem garās krokās. Vakartērpu tīkamā pārdrošība divu gadsimtu gaitā nebija zudusi.
Visu kustības pārsteidza ar savu grāciju. Grehems ieminējās Linkolnam, ka šie cilvēki atgādina viņam Rafaela zīmējumus. Linkoins atbildēja, ka bagātās ģimenēs graciozu žestu apgūšana ir audzināšanas neatņemama sastāvdaļa.
Grehemu saņēma ar atturīgiem aplausiem. Šie cilvēki pierādīja, cik labi viņi ir audzināti, — nedrūz- mējās ap Grehemu un neuzbāzās ar jautājumiem, kad viņš pa kāpnēm devās lejā uz zāli.
Linkoins jau bija informējis Grehemu, ka te sapulcējusies Londonas augstākā sabiedrība; gandrīz visi klātesošie bija ietekmīgas amatpersonas vai cilvēki, kam ar tādām cieši sakari. Daudzi bija atgriezušies no Eiropas Baudu Pilsētām, vienīgi lai apsveiktu viņu. Te bija gaisa flotiļu komandieri, kuru pārnākšana Grehema pusē bija palīdzējusi gāzt Padomi, Vējdzinēju Pārvaldes vadošie darbinieki un daži Pārtikas Tresta augstākie ierēdņi. Eiropas Cūkaudzē- tavu kontrolieri izcēlās ar melanholisku ārieni, interesantiem vaibstiem un izsmalcināti ciniskām manierēm. Ģērbies saskaņā ar baznīcas likumiem, garām aizgāja bīskaps, sarunādamies ar džentlmeni, kas bija ģērbies tradicionālajā Čosera uzvalkā un ar lauru vainagu galvā.
— Kas tas par cilvēku? — Grehems iejautājās gandrīz neviļus.
— Londonas bīskaps, — atteica Linkoins.
— Nē, tas otrs.
— Dzejnieks laureāts.
— Vai tiešām vēl līdz šim …
— Nē, dzejoļus viņš neraksta. Viņš ir Votona, kāda padomnieka, attāls radinieks. Bet viņš pieder pie «Sarkanās Rozes» rojālistiem — ir tāds labs klubs, kuri turas pie vecām tradīcijām.
— Asano teica, ka te esot karalis.
— Karaļa vairs nav. Viņš ir izraidīts. Runa droši vien bija par kādu no Stjuartiem, bet. . .
— Vai viņu ir daudz?
— Pārāk daudz.
Grehems to lāgā neizprata, bet nojauta, ka tā piederas jaunajam laikmetam. Grehems laipni paklanījās pirmajam cilvēkam, ar kuru viņu iepazīstināja. Acīmredzot pat šajā sabiedrībā pastāvēja sava hierarhija un Linkoins stādīs priekšā viņam tikai vissvarīgākās personas. Pirmais bija gaisa flotes pavēlnieks, kura iedegusi seja krasi izcēlās izmeklētās publikas vidū. Atkrišana no Padomes bija padarījusi viņu par loti svarīgu personu.
Grehems nosprieda, ka šis cilvēks ar savu vienkāršo izturēšanos stipri atšķiras no klātesošo vairuma. Viņš izteica dažas vispārējas piezīmes, apliecināja savu lojalitāti un apvaicājās par valdnieka veselību. Viņš kustējās strauji un nerunāja tik aprauti kā pārējie. Viņš pārsteidza Grehemu, nosaukdams sevi par vienkāršu «gaisa suni» — tieši tā viņš teica —, bet Grehemam tas neizklausījās pēc nejēdzības, jo aeronauts bija vecā kaluma cilvēks, kas nepretendēja uz pārmērīgi lielām zināšanām un zināja tikai nepieciešamo. Viņš strupi, bez mazākās pieglaimības paklanījās un aizgāja.
— Prieks redzēt, ka tādi cilvēki vēl ir dzīvi, — sacīja Grehems.
— Fonogrāfi un kinematogrāfi, — mazliet nicīgi noteica Linkoins. — Viņš ir izgājis dzīves skolu.
Grehems vēlreiz paskatījās uz drukno stāvu. Tas atgādināja viņam pagājību.
— Fakts ir tāds, ka mēs viņu uzpirkām, — teica Linkoins. — Pa daļai uzpirkām, pa daļai viņš baidījās no Ostroga. Kad viņš pārnāca mūsu pusē, viss risinājās ātrāk.
Linkoins strauji pagriezās, lai stādītu priekšā Skolu Tresta galveno inspektoru. Tas bija smuidrs vīrietis zili pelēkā akadēmiska piegriezuma apģērbā; viņš skatījās uz Grehemu caur vecmodīgu pensneju un katru savu piezīmi pavadīja ar rūpīgi koptās rokas žestu. Grehems tūlīt painteresējās par viņa pienākumiem un uzdeva dažus elementārus jautājumus. Likās, ka galveno inspektoru uzjautrina valdnieka absolūtā nezināšana. Viņš īsumā pastāstīja par tresta monopolu audzināšanā; monopols bija izveidojies, trestam noslēdzot līgumu ar neskaitāmajām Londonas municipalitātēm. Inspektors jūsmīgi stāstīja par progresu, kas noticis izglītības laukā kopš Viktorijas laikiem.