— Mēs esam iznīdējuši iekalšanu, — viņš teica,
— pilnīgi iznīdējuši. Eksāmeni vairs nav jākārto. Jūs esat apmierināts, vai ne?
— Kā jūs to panācāt? — Grehems jautāja.
— Mēs padarījām mācības aizraujošas, cik aizraujošas vien iespējamas. Ja skolēniem kaut kas nepatīk, mēs ļaujam visam iet savu gaitu. Mums jāapstrādā nepārredzams lauks.
Viņš sāka izklāstīt detaļas, un saruna ieilga. Grehems uzzināja, ka augstskolās vēl tiek lietota lekciju metode, tikai citādā formā.
— Ir, piemēram, tādas meitenes, — būdams liels sava pienākuma apziņā, teica galvenais, inspektors,
— kam ir zināma vēlēšanās mācīties, ja vien tas nav pārāk grūti. Tādu mums ir tūkstošiem. Šobrīd, —
• viņš teica ar Napoleona žestu, — turpat vai pieci simti fonogrāfu dažādās Londonas daļās lasa lekcijas par Platona un Svifta ietekmi uz Šellija, Hezlita un Bernsa intīmajiem piedzīvojumiem. Pēc tam viņi uz šo lekciju pamata raksta esejas un nopelniem bagātāko vārdi kļūst plaši pazīstami. Vai redzat, cik tālu mēs esam aizgājuši? Jūsu laika neizglītotās vidusšķiras ir palikušas pagātnē.
— Bet kā ir ar sabiedriskajām pamatskolām? — jautāja Grehems. — Vai jūs tās vadāt?
— Protams, — atbildēja galvenais inspektors.
Grehems, kas, būdams demokrāts, sen bija nodar^
bojies ar šo problēmu, ieinteresējās un sāka iztaujāt. Viņam nāca prātā atsevišķas nejaušas frāzes, ko bija izmetis tumsā uz ielas sastaptais večuks. Galvenais inspektors apstiprināja vecā vīra vārdus.
— Mēs cenšamies padarīt un arī padarām pamatskolu mazajiem interesantu. Viņiem taču pavisam drīz jāsāk strādāt. Tikai daži gaužām vienkārši likumi — paklausība, uzticība.
— Tātad sevišķi daudz jūs viņiem nemācāt?
— Kālab lai mēs mācītu? Tas noved pie nepatikšanām un nemiera. Mēs viņus uzjautrinām. Un pat tad vēl visur nemiers, aģitācija. Neviens nezina, kur strādnieki sagrābstījuši tās idejas. Droši vien cits no cita. It visur sociālistiski murgi, pat anarhija! Aģitatoriem būs plašs darba lauks strādnieku vidū. Esmu pārliecināts — es allaž esmu bijis pārliecināts —, ka mans visupirmais uzdevums ir cīnīties ar tautas neapmierinātību. Kādēļ lai tauta justos nelaimīga?
— Es brīnos, — domīgi noteica Grehems. — Es vēl daudz ko nesaprotu.
Linkoins, kas sarunas laikā bija vērojis Grehema sejas izteiksmi, iejaucās.
— Citi gaida, — viņš pusbalsī teica.
Galvenais skolu inspektors paklanījās.
— Varbūt, — uztvēris nejaušu Grehema skatienu, ierosināja Linkoins, — jūs gribat iepazīties ar kādu no šīm dāmām?
Eiropas Cūkaudzētavu pārvaldnieka meita bija maza, apburoša būtne ar ugunīgiem matiem un spridzīgām, zilām acīm. Linkoins pagāja sāņus, un meitene tūlīt paziņoja, ka esot «veco labo laiku» pielūdzēja — tā viņa devēja laiku, kad Grehems bija iegrimis letarģiskajā miegā. Runādama viņa smaidīja un koķeti miedza acis.
— Cik reižu esmu mēģinājusi, — viņa mēļoja, — iedomāties tos vecos romantiskos laikus. Jūs tos atceraties. Cik dīvaina un nemierpilna jums droši vien šķita šī pasaule! Esmu redzējusi tālaika fotogrāfijas un gleznas: nelielas mājiņas, kas celtas no apdedzinātu mālu ķieģeļiem un melnas no jūsu pavardu kvēpiem, dzelzceļa tilti, naivi sludinājumi, svarīgi, drūmi puritāņi jocīgos melnos svārkos un lielās cepurēs, dzelzs vilcieni uz dzelzs tiltiem, zirgi un ragulopi, pa ielām skrejoši pustraki suņi. Un te uzreiz jūs atrodaties mūsu pasaulē!
— Mūsu pasaulē, — atkārtoja Grehems.
— Atrauts no savas dzīves, no visa, kas jums tuvs un pazīstams.
— Vecā dzīve nebija nekāda laimīgā, — sacīja Grehems. — Man nav žēl tās.
Meitene uzmeta viņam ātru mirkli un pēc īsa brītiņa līdzjūtīgi nopūtās.
— Nav?
— Nē, — Grehems apstiprinaja — Ta bija sīka, nožēlojama dzīvīte. Turpretī tagad .. . Mēs uzskatījām, ka mūsu pasaule ir pietiekami sarežģīta, apdzī
vota un civilizēta. Tagad, kaut gan esmu nodzīvojis šajā pasaulē tikai četras dienas, paraugoties atpakaļ uz savu laiku, es redzu, ka tas bijis nejēdzīgs, barbarisks laiks, pats modernās pasaules sākums. Jā, tikai sākums. Jūs neticēsiet, cik maz es zinu.
— Jautājiet man, ko vien vēlaties, — smaidīdama sacīja meitene.
— Tad pasakiet man, kas ir šie cilvēki. Pagaidām vēl es nevienu nepazīstu. Tas ir grūti aptverams. Vai tie ir kādi ģenerāļi?
— Cepurēs un ar spalvām?
— Nē jel, nē. Droši vien tie ir svarīgas amatpersonas. Kas ir tas iespaidīga izskata cilvēks?
— Tas? Ļoti svarīga persona. Mordens, Pretžults Pilulu Sabiedrības galvenais direktors. Esmu dzirdējusi, ka reizumis viņa strādnieki diennaktī ražojot miriādu miriādu pilulu. Padomājiet — miriādu miri- ādu!
— Miriādu miriādu .. . Tas nav nekāds brīnums, ka viņš tik lepni nolūkojas uz visiem, — teica Grehems. — Pilulas! Apbrīnojams laikmets! Bet tas purpura tērpā?
— Ziniet, tas nepieder pie mūsu aprindām. Bet mums viņš patīk. Viņš tiešām ir gudrs un komisks. Viņš ir viens no Londonas universitātes medicīnas fakultātes vadītājiem. Visi mediķi, ziniet, valkā purpura tērpus. Bet ja jau nu cilvēkiem maksā par to, ka viņi kaut ko dara … — Un meitene iecietīgi pasmaidīja.
— Vai te ir arī kāds no jūsu izcilajiem māksliniekiem vai autoriem?
— Nav neviena autora. Tie pa lielākai daļai ir ērmoti cilvēki, kas iemīlējušies paši sevī. Un mūždien viņi strīdas! Daži no viņiem plēšas pat par vietu pie galda. Drausmīgi, vai ne? Bet Reisberijs, mūsu modē nākušais kapillotomists, jādomā, ir te. Viņš ir no Kapri.
— Kapillotomists? … — novilka Grehems. —Ār atceros! Mākslinieks! Un tad?
— Mums viņš ir jāsaudzē, — kā atvainodamās sacīja meitene. — Mūsu galvas taču ir viņa rokās. — Viņa pasmaidīja.
Grehems tikko atturējās no komplimenta, kuru viņa lūgti lūdza, taču viņa skatiens bija pietiekami daiļrunīgs.
— Vai mākslas attīstība ir gājusi kopsolī ar visas civilizācijas attīstību? — viņš jautāja. — Vai varat nosaukt savus izcilākos gleznotājus?
Meitene paraudzījās uz Grehemu neizpratnē. Tad iesmējās.
— Acumirkli, — viņa teica. — Jūs laikam domājat… — Meitene atkal iesmējās. — Jūs droši vien domājat tos lādzīgos savādniekus, kurus jūs augstu vērtējāt tādēļ, ka tie noklāja ar eļļas krāsām lielus audekla gabalus? Lielus taisnstūrus. Un laikabiedri lika šos audeklus apzeltītos rāmjos un kāra pie sienām savos kvadrātveida dzīvokļos. Mums tādu vairs nav. Cilvēkiem šīs mantas ir apnikušas līdz kaklam.
— Bet ko tad jūs nodomājāt?
Viņa zīmīgi pielika pirkstu pie vaiga, kas liesmoja nepārprotamā sārtumā, un pasmaidījusi šķelmīgi palūkojās Grehemā.