— Un te, — viņa piebilda, norādīdama uz savām skropstām.
Kādu brīdi Grehems bija neizpratnē. Tad atmiņā
piepeši atdzīvojās kaut kad redzētā glezna «Tēvocis Toms un atraitne». Viņam -kļuva neērti. Grehems juta, ka tūkstošiem acu pāru ziņkāri veras viņā.
— Redzu, — viņš nevietā atbildēja un apmulsis novērsās no pievilcīgās kārdinātājas. Viņš paskati- " jās apkārt un pamanīja, ka visi izliekas neko neredzam. Viņš laikam pat pietvīka.
— Kas sarunājas ar dāmu safrāna krāsas kleitā? — viņš jautāja, vairīdamies skatīties acīs meitenei.
Izrādījās, ka cilvēks, kas ieinteresējis Grehemu, ir viens no Amerikas teātru direktoriem un nule atgriezies no Meksikas. Viņa seja atgādināja Grehemam Kaligulas bisti. Otrs vīrietis, kas piesaistīja Grehema uzmanību, bija Melnā Darba priekšnieks. Šī nosaukuma jēga uzreiz nenogāja līdz Grehema apziņai, bet vēlāk viņš atkārtoja:
— Melnā Darba priekšnieks?
Ne mazākā mērā nesamulsdama, meitene norādīja uz apburošu miniatūru sievieti un nosauca to par Londonas anglikāņu bīskapa blakus sievu. Viņa pat uzslavēja bīskapa drosmi, jo līdz šim garīdzniekiem vajadzējis ievērot monogāmiju.
— Tas nav nedz dabiski, nedz pieklājīgi. Vai viņam būtu jāapspiež savas dabiskās vēlēšanās tādēļ vien, ka viņš ir garīdznieks? Starp citu, — meitene piemetināja, — vai jūs piederat pie anglikāņu baznīcas?
Grehemam jau bija uz mēles jautājums, ko nozīmē «blakus sieva», — acīmredzot tā bija eifemis- tiska frāze —, kad rosinošajā un saistošajā sarunā iejaucās Linkoins. šķērsojuši zāli, viņi piegāja pie gara auguma cilvēka aveņkrāsas apģērbā un divām valdzinošām būtnēm birmiešu (kā likās Grehemam)
tērpos. Sasveicinājies ar šīm kautrajam sievietem, viņš devās tālāk.
Iespaidu gūzma ieguva noteiktāku formu. Sākumā skats uz šo spožo sanāksmi bija pamodinājis Gre- hemā demokrātu, viņš izturējās pret visu naidīgi un izsmējīgi. Bet cilvēka dabā nav ilgi pretoties glaimiem. Drīz vien Grehems bija mūzikas, gaismas, krāsu rotaļas, vizošu roku un plecu, rokasspiedienu, smaidošu seju, tukšu pļāpu, komplimentu atmosfēras, uzmanības un godbijības varā. Uz laiku viņš aizmirsa pārdomas tur augšā. Viņš ļāva, lai iemantotās varas inde viņu pamazītēm apreibina; viņa izturēšanās kļuva brīva un karaliska, gaita drošāka, melnā mantija krita lejup cēlās krokās, balss skanēja skaļāk un tvirtāk. Galu galā šī pasaule bija interesanta un skaista.
Uz porcelāna tiltiņa pavīdēja un tūlīt arī pazuda pēc bēgšanas no Padomes nama mazajā istabiņā aiz teātra skatuves redzētās meitenes seja. Viņa nolūkojās Grehemā.
Sākumā Grehems neaptvēra, kur redzējis šo meiteni, tad atcerējās viņu saviļņojošo tikšanos. Bet apkārt virmojošā balles mūzika nomāca revolucionārā marša skaņas.
Sieviete, ar kuru viņš sarunājās, atkārtoja savu piezīmi, un tikai tad Grehems atsāka pārtraukto šķietami valdniecisko flirtu.
Viņu pārņēma nemiers, sajūta, kas pārauga neapmierinātībā. It kā viņam būtu izkritis no prāta kāds pienākums, kas paslīdējis garām šajā mirdzumā un spožumā. Apkārtējo sieviešu valdzinājums zuda. Grehems vairs mīklaini un neskaidri neatbildēja uz maskētajiem mīlestības apliecinājumiem, un viņa skatiens klīda pulī, cenšoties uzmeklēt meiteni, kas viņu bija tā satraukusi.
Kur viņš bija to redzejis?
Vienā no augšējām galerijām Grehems sarunājās ar kādu gaišacainu dāmu par idemitu; sarunas tematu bija izvēlējies Grehems. Viņš bija pārtraucis dāmas dedzīgos uzticības apliecinājumus ar lietišķu jautājumu. Viņš konstatēja, ka šai, tāpat kā daudzām citām jaunāko laiku sievietēm, šajā jautājumā ir mazāk sajēgas nekā valdzināšanas mākslā. Piepeši cauri tuvajai līganajai melodijai viņš it kā saklausīja revolucionāro dziesmu, vareno pacilājošo himnu, ko bija dzirdējis teātrī.
Tā, tagad viņš atcerējās!
Pacēlis galvu, Grehems ieraudzīja tādu kā iluminatoru, no kura bija nākusi skaņa, kabeļu mudžekli, gabaliņu zilas debess un ielās ņirbošas ugunis. Dziedāšana negaidot pārvērtās balsu dūkoņā. Tagad viņš izšķīra kustīgo platformu čīkstoņu un ļaužu čalas. Viņš neskaidri nojauta, ka ārpusē pie ēkas, kur uzjautrinās valdnieks, salasījies milzīgs pūlis.
Dziesma gan bija aprāvusies, atsākās balles mūzika, bet maršveida dziesmas motīvs joprojām skanēja Grehemam ausīs.
Gaišacainā dāma vēl juceklīgi klāstīja par idemitu, kad viņš atkal ieraudzīja teātrī redzēto meiteni. Viņa nāca tam pretī pa galeriju; Grehems ieraudzīja meiteni pirmais. Mugurā viņai bija spīdīga, pelēka kleita, mati ieskāva pieri kā tumšs mākonis. No apaļā cauruma krītošā aukstā gaisma apspīdēja skumīgus vaibstus.
Sieviete, kas nopūlējās ar idemitu, ievēroja, ka Grehema sejas izteiksme ir mainījusies, un izmantoja izdevību, lai pārtrauktu šo sarunu.
— Vai nevēlaties iepazīties ar šo meiteni, ser? — viņa droši jautāja. — Tā ir Elena Votone, Ostroga radiniece. Viņa daudz ko zina. Viņa ir viens no nopietnākajiem cilvēkiem. Esmu pārliecināta, ka meitene jums patiks.
Drīz Grehems jau runāja ar meiteni, bet gaiš- acainā dāma bija aizspurgusi.
— Es jūs atceros, — teica Grehems. — Jūs bijāt tai mazajā istabiņā. Kad visi dziedāja un sita ar kāju takti. Pirms es vēl nebiju izgājis zālē.
Meitenes sākotnējais mulsums bija pāri, un viņa mierīgi paskatījās uz Grehemu.
— Tas bija brīnišķīgi, — viņa sacīja un pēc brītiņa piebilda: — Visa tauta bija gatava mirt par jums, ser. Cik daudz ļaužu tonakt aizgāja bojā jūsu dēļ!
Viņas vaigs staroja. Viņa ātri paraudzījās apkārt, vai kāds nedzird.
Galerijā parādījās Linkoins, viņš lēnām lauzās caur biezo pūli. Ieraudzījusi viņu, meitene pagriezās pret Grehemu un dedzīgi un paļāvīgi teica:
— Ser, patlaban es nevaru izstāstīt jums visu. Vienkārši tauta ir ļoti nelaimīga. To apspiež, tai dara pāri.. . Neaizmirstiet cilvēkus, kas gāja nāvē, lai jūs varētu dzīvot.
— Es nekā nezinu … — Grehems sāka.
— Es nevaru tagad runāt.
Linkoins pienāca un paklanījās meitenei.
— Kā jums patika jaunā pasaule, ser? — Linkoins smaidīdams jautāja, ar daudznozīmīgu žestu norādīdams uz spožo zāli. — Katrā ziņā jūs redzat, ka tā ir mainījusies.
— Jā, — Grehems atbildēja, — ir mainījušies. Bet ne tik stipri.
— Pagaidiet, kad tiksiet gaisā, — teica Linkoins.
— Vējš ir rimies, un aeroplāns jau gaida jūs. Varēja redzēt, ka meitene iet projām. Grehems paskatījās uz viņu un jau grasījās kaut
ko jautāt, bet, pamanījis viņas sejā brīdinošu izteiksmi, paklanījās un piebiedrojās Linkolnam.
16
VIENPLĀKSNIS
Londonas aerodromi bija koncentrēti upes dienvidu krastā un izvietoti nepareizā puslokā. Tie bija sadalīti trijās grupās, pa divi katrā, un nosaukti seno piepilsētu vai ciemu vārdos: Rohemptona, Vimbldonas parks, Strīthema, Norvuda, Blekhīza vai Šūtershila. Aerodromi bija ierīkoti augstu pār pilsētas jumtiem. Katrs bija ap četri tūkstoši jardu garš un tūkstoš jardu plats, taisīts no alumīnija un dzelzs sakausējuma, kas arhitektūrā aizstāja dzelzi. To augšējos stāvus veidoja metāla fermas ar liftiem un kāpnēm. Pašā augšā atradās plašas platformas, kas bija paceļamas un pārvietojās pa slīpām sliedēm.
Grehems devās uz aerodromiem pa pilsētas ceļiem. Viņu pavadīja japānis Asano. Linkolnu bija aizsaucis Ostrogs, kam bija veicami administratīvi pienākumi. Pastiprināta vējdzinēju apsardzes nodaļa gaidīja valdnieku pie Pārvaldes ēkas un bija atbrīvojusi viņam vietu uz augšējās kustīgās platformas. Kaut gan Grehema brauciens uz aerodromiem bija negaidīts, viņam sekoja paprāvs pūlītis. Viņš dzirdēja, ka izkliedz viņa vārdu, redzēja, ka neskaitāmi vīrieši, sievietes un zilās drēbītēs ģērbti bērni žestikulēdami un klaigādami kāpj augšā uz centrālo ceļu. Grehems nesaprata, ko viņi kliedz. Viņu pārsteidza, ka pilsētas vienkāršie iedzīvotāji runā žargonā. Kad viņš beidzot bija augšā, sargi atradās sa- satraukta pūļa ielenkumā. Grehems manīja, ka daži mēģina piekļūt viņam klāt ar lūgumiem. Sargi lauza ceļu ar lielām grūtībām.