Uz rietumu skrejceļa gaidīja kāds vienplāksnis ar dežurējošo aeronautu. Tuvumā mehānisms vairs nelikās mazs. Plašajā aerodromā uz kustīgās platformas gulošais alumīnija skelets bija divdesmitton- nīgas jahtas lielumā. No mākslīgā stikla izgatavotās sānu plāksnes, kas bija savienotas un nostiprinātas ar metāla nerviem un atgādināja dzīsloto bites spārnu, meta ēnu uz vairāku simtu kvadrātmetru lielu laukumu. Pilota un pasažiera sēdekļi bija iekārti trosēs vidū starp korpusa balstiem un aizmugurē nostiprināti. Pasažieru krēslam priekšā bija vējstikls, bet sānos — metāla maikstis ar caurspīdīgu audumu starp tām. Ja bija vēlēšanās, sēdekli varēja pilnīgi noslēgt, bet Grehems alka uzzināt kaut ko jaunu, tādēļ lika atstāt to neaizsegtu. Aeronauts sēdēja aiz stikla, kas aizsargāja tā seju. Pasažieris varēja nostiprināt savu sēdekli nekustīgi — nolaižoties tas bija pat nepieciešams — vai arī pārvietoties tajā pa mazām sliedītēm uz mašīnas priekšgalu, kur atradās skapītis ar viņa bagāžu, drēbēm un provīziju; sliedītes kopā ar sēdekļiem līdzsvaroja lidaparāta centrālo daļu ar propelleri, kas atradās pakaļgalā.
Asano un viņa svīta bija gādājuši, lai pacelšanās laukums būtu brīvs. Pēc aeronauta norādījuma Grehems ieņēma savu vietu. Asano izlīda caur fizelāžas šķēršļiem un palika laukumā vicinām roku. Viņš it kā slīdēja atpakaļ uz labo pusi un nozuda.
Motors rūca, propelleri ātri griezās, laukums un tuvējās ēkas strauji slīdēja garām Grehema acu augstumā. Piepeši tas viss šķita gāžamies. Viņš instinktīvi ieķērās maikstēs abās pusēs sēdeklim. Viņš juta, ka ceļas augšup, un dzirdēja, kā gaiss atsitas pret vējstiklu. Propelleris virpuļoja spēcīgiem, ritmiskiem grūdieniem: viens, divi, trīs — pauze, viens, divi, trīs. Pilots uzmanīgi regulēja mehānismu. Mašīna sāka sīki vibrēt, un tā turpinājās visu lidojuma laiku. Pilsētas jumti mežonīgā ātrumā joņoja atpakaļ, strauji sarukdami. Grehems paskatījās vispirms uz pilotu, tad caur fizelāžu. Nekā satraucoša nebija — ātrs brauciens ar funikuleru izraisīja tādas pašas sajūtas. Grehems pazina Padomes namu un Haigeitridžu. Tad viņš palūkojās tieši lejup starp savām pēdām.
Viņu pārņēma fiziskas bailes, šaušalīga briesmu apziņa. Viņš krampjaini ieķērās trosēs. Kādu brīdi viņš kā hipnotizēts lūkojās lejup. Simts vai pat vairāk metru zemāk atradās viens no lielākajiem Londonas dienvidrietumu daļas vēj dzinējiem, bet aiz tā — ar melniem punktiņiem nosētais dienvidu aerodroms. Tas viss gruva kaut kur bezdibenī. Kādu brīdi Grehems juta vēlēšanos mesties lejup. Viņš sakoda zobus, ar visiem spēkiem piespieda sevi atraut acis no bezdibeņa, un paniskās bailes bija garām.
Grehems palika sakostiem zobiem un raudzījās debesīs. «Tuk, tuk, tuk,» pukstēja motors, «tuk, tuk, tuk.» Grehems stingri satvēra troses, palūkojās uz aeronautu un ieraudzīja smaidu viņa iedegušajā sejā. Viņš arī pasmaidīja — varbūt mazliet samāksloti.
— Sākumā ir drusku neparasta sajūta, — viņš uzsauca un atkal ieņēma cienīgu pozu. Taču viņš vairs neuzdrošinājās nolaist acis un skatījās pāri aero- nauta galvai uz zilajām debesīm pie apvāršņa. Viņš nespēja atgainīt domu par iespējamo katastrofu. Tuk, tuk, tuk … Ja nu šajā mašīnā iziet no ierindas kāda mazītiņa skrūvīte? Ja nu . .. Viņš mēģināja atkratīties no drūmajām domām, aizmirst briesmas. Bet lidmašīna cēlās aizvien augstāk un augstāk dzidrajā zilgmē.
Satraukums, kam par iemeslu bija bijusi karāšanās gaisā, pārgāja, nelāgās sajūtas izgaisa, un lidojums sāka likties patīkams. Viņš jau bija brīdināts par gaisa slimību. Taču viņš sajuta tikai pulsējošu kustību, vienplāksnim paceļoties pretī vājajai dienvidrietumu brīzei; šī kustība atgādināja kuģīša garenisko šūpošanos spirgtā vējā, bet viņš nebija slikts jūrnieks. Dzedrais retinātais gaiss, kas apņēma viņus aizvien vairāk, darīja vieglu un līksmu. Grehems ieraudzīja dzidras debesis virs spalvu mākoņiem. Piesardzīgi paraudzījies caur trosēm lejup, viņš redzēja baltvizošu putnu virteni. Iedrošināts paskatījies vēl zemāk, viņš pamanīja saules staros zeltaini mirdzošo vējdzinēju uzrauga Vārnu Ligzdu, kas kļuva mazāka un mazāka. Aizvēja pusē aiz zil- gās pakalnu līnijas pletās Londonas jumtu jūra. Tās tuvākā mala izdalījās pārsteidzoši kontrastaini un izgaisināja Grehema pēdējās bažas. Londonas robeža bija kā siena, kā trīs vai četrus simtus pēdu augsta krauja, ko vietvietām veidoja terases, kā fasāde ar sarežģītu rotājumu. Plašais priekšpilsētu loks, kas veidoja pakāpenisku pāreju no pilsētas uz laukiem un bija raksturīgs visām lielajām deviņpadsmitā gadsimta pilsētām, vairs neeksistēja. No tām pāri bija palikušas drupas, kurās kuploja vecie, kādreiz krāšņie dārzi, pa vidu brūnēja aramzemes ielāpi un stiepās mūžzaļo augu joslas. Tās bija ie- spraukušās pat starp māju atliekām. Lielākoties piepilsētas villu atliekas kā drupu rifi stāvēja ielu un ceļu malās; zaļajā un brūnajā līdzenumā tās izskatījās pēc salām, ko iedzīvotāji sen jau atstājuši un kas tomēr bijušas pārāk stipras, lai lauksaimniecības mašīnu masa nolīdzinātu tās ar zemi.
Augi nevaldāmi viļņoja ap neskaitāmām sagruvušām mājām un trieca pret pilsētas sienām kazenāju, aslapaino palmu, efeju, dipsaku un nezāļu bangas. Gan te, gan tur no Viktorijas laika grausta izslējās pa bezgaumīgam restorānam, ko ar pilsētu savienoja kabeļu ceļi. Šajā ziemas dienā tie šķita tukši. Tukši bija arī dārzi starp drupām. Pilsētas robeža izdalījās tikpat krasi kā tajos laikos, kad pilsētas vārtus vakarā aizslēdza un gar sienām ložņāja laupītāju bandas. No pusapaļas arkas apakšas pa idemita gultni tecēja ārā varena straume — tirdzniecības kanāls. Šī panorāma, kas pirmo reizi bija pavērusies Grehemam, ātri gaisa. Kad viņš beidzot atkal palūkojās lejup, viņš ieraudzīja Temzas ieleju ar dārzeņu, laukiem — neskaitāmiem īsiem, sarkanbrūniem taisnstūriem, kurus šķērsoja spožie kanalizācijas cauruļu pavedieni.
Satraukums pieauga un pārvērtās tādā kā ekstāzē. Grehems dziļi elpoja un skaļi smējās. Viņam gribējās kliegt. Šī vēlēšanās kļuva tik stipra, ka viņš vairs nespēja valdīties. Lidaparāts pagriezās uz dienvidiem. Viņi lidoja, gan strauji paceldamies augstāk, gan slīdēdami lejup. §ī slīdēšana bija patīkama. Propelleris pilnīgi apstājās. Ceļoties augstāk, Grehemu pārņēma lepnums, ka ir uzveikta stihija, laižoties zemāk cauri retinātajam gaisam, — ne ar ko nesalīdzināmas izjūtas. Viņam gribējās atstāt atmosfēras augšējos slāņus.
Kādu laiku Grehems uzmanīgi nolūkojās ainavā, kas zibenīgi drāzās uz ziemeļiem. Viņu gaužām priecēja detaļu skaidrība. Viņu pārsteidza nebeidzamās krāsmatas, kas bija palikušas pāri no agrāk bieži izvietotajām mājām, lauki bez viena koka, sagruvušās fermas un ciemi. Viņš gan bija par to jau dzirdējis, taču redzēt to bija kas cits. Viņš mēģināja atšķirt pazīstamas vietas šajā tukšajā bezdibenī, bet tagad, kad Temzas ieleja bija aiz muguras, tas bija grūti. Drīz viņi tomēr sasniedza smailus krīta uzkalnus, un pēc aizas kontūrām uzkalnu rietumgalā un pilsētiņas drupām abpus tās Grehems pazina Gildfordu-Hogsbeku. Orientējoties pēc tās, varēja atrast Leithilu, Olderšotas smilšaino līdzenumu un citas vietas. Apvidu šķērsoja Portsmu- tas idemita ceļš, pa kuru traucās sīksīki punktiņi. Tas gāja tieši pa kādreizējo dzelzceļa trasi. Vejas krasti bija noauguši ar biezāju.