Pa visu Dounsas augstieni, cik tālu cauri pelēcīgajai dūmakai vien varēja saredzēt, bija izkaisīti tik lieli vēj dzinēj i, ka grandiozākā pilsēta tiem līdzās izskatītos kā jaunākais brālis. Tie cēli griezās dienvidrietumu vējā. Šur un tur bija manāmi Britu Pārtikas Tresta aitu ganāmpulki, šur un tur kā melni plaiskumi kustējās gani zirgos. Tad zem vienplākšņa deguna iznira Vīldenheita, Haindheda, Pičhila un Leithila ar jaunu vējdzinēju rindu, kas šķita cenšamies atņemt vēju saviem līdzbrāļiem. Purpura viršus nomainīja dzeltenās irbulenes, tālāk divi jātnieki dzinās pakal melnu vēršu baram. Tas viss palika aiz muguras, saruka, zaudēja krāsu un pārvērtās par kustīgu plankumu, kas nozuda dūmakā.
Pie pašas auss iekliedzās ķīvīte. Tagad viņi lidoja pāri Dienviddaunsai, un Grehems pār plecu ieraudzīja virs Portsdaunhilas korēm Portsmutas ostas nocietinājumu robotos mūrus. Parādījās pietauvojušos kuģu kopa, kas atgādināja peldošu pilsētu, saules apspīdētās baltās, pundurīgās Nīdlas klintis un līča dzirkstošie ūdeņi. Viņi viens divi šķērsoja Solentas jūras šaurumu un atstāja aiz sevis Vaita salu; tad lejā izpletās jūra, vietām purpuraina no mākoņu ēnām, vietām pelēka, vietām spīdoša kā pulēts spogulis, bet vietām zilganzaļi ņirboša. Vaita sala kļuva mazāka un mazāka. Pēc dažām minūtēm no mākoņu grēdām atdalījās pelēka, miglaina josla; nolīkusi zemāk, tā kļuva par krasta līniju: tā bija saules apspīdētā, jaukā Ziemeļfrancijas piekraste. Josla kļuva platāka, krāsaināka un skaidrāk iezīmēta, bet Anglijas piekraste pretējā pusē izkusa tālē.
Pēc samērā neilga laika pie apvāršņa izauga Parīze, bet tā drīz nozuda, jo vienplāksnis pagriezās uz ziemeļiem. Grehems paguva saskatīt, ka Eifeļa tornis joprojām ir vecajā vietā un ka netālu no tā paceļas stalta celtne ar adatai līdzīgu smaili galā. Un, kaut gan sākumā Grehems nesaprata, ko tas nozīmē, viņš pamanīja arī dūmu seģeni. Aeronauts ieminējās kaut ko par «nemieriem uz apakšzemes ceļiem», bet Grehems nepievērsa uzmanību viņa vārdiem. Augstāk par vēj dzinējiem debesīs ietiecās minaretiem līdzīgi torņi un tievas smailes, un viņš saprata, ka Parīze pārspēj savu sāncensi vismaz skaistumā, kaut arī atpaliek no tās ar saviem izmēriem. Kaut kas bāli zils pacēlās no pilsētas un, pagrozījies kā vētras nesta sausa lapa, tuvojās viņiem, ātri kļūdams aizvien lielāks. Aeronauts kaut ko noteica.
— Ko? — jautāja Grehems, negribīgi novērsdams acis no šī skata;
— Aeroplāns, ser, — skaļi kliedza pilots, rādīdams ar pirkstu.
Vienplāksnis pacēlās augstāk un devās uz ziemeļiem. Aeroplāns ātri tuvojās. Vienplākšņa «tuk, tuk, tuk», kas iepriekš bija izklausījies tik spēcīgs, piepeši kļuva nožēlojams salīdzinājumā ar aeroplāna vareno rēkoņu. Cik liels izlikās šis briesmonis, cik ātrs un dižens! Tas palidoja garām tieši virs vienplākšņa, gluži kā dzīvs, ar plati izplestiem caurspīdīgiem plēves spārniem. Aizzibēja ievīstītu pasažieru rindas sēdekļos aiz stikla, baltā ģērbies pilots, kas pa kāpnēm rāpās pret vēju, milzīgā ātrumā darbojošies mehānismi, virpuļojošs propelleris un gigantiski spārni. Skats bija satriecošs. Pēc brīža aeroplāns bija garām.
Tikko manāmi šūpodamies vējā, aeroplāns pacēlās drusku augstāk. Tas kļuva mazāks un drīz pārvērtās par tumšu punktu, kas izkusa debesu zilgmē. Tas bija aeroplāns, kas kursēja starp Londonu un Parīzi. Jaukās dienās un mierīgos laikos tas veica četrus braucienus dienā.
Viņi lidoja pāri Lamanšam. Grehemam tagad šķita, ka gaužām lēni, salīdzinot ar aeroplānu. Pa kreisi blāvoja Bīčīheda.
— Laižamies lejā! — uzsauca aeronauts. Viņa balss nozuda propellera sakultā gaisa kaukoņā.
— Vēl ne, — smiedamies atteica Grehems. — Vēl nelaidīsimies. Es gribu tuvāk iepazīt šo mašīnu.
— Es domāju … — sāka aeronauts.
— Es gribu tuvāk iepazīt šo mašīnu, — Grehems atkārtoja. — Es eju pie jums, — viņš piebilda, piecēlās no sava sēdekļa un uzkāpa uz tiltiņa, kas bija nodalīts ar margām. Paspēris soli, viņš nobālēja un ieķērās margās. Vēl solis — un viņš bija blakus aeronautam. Viņš juta gaisa spiedienu pret saviem pleciem. Cepure bija norauta un aizkūleņojusi pa gaisu. Vējš, ticis pāri aizsargstiklam, purināja viņa matus. Aeronauts steigšus izlīdzināja vienplāksni.
— Es gribu, lai jūs man visu to paskaidrotu, — teica Grehems. — Kas jādara, lai mašīna kustētos uz priekšu?
Aeronauts saminstinājās, tad atbildēja:
— Tas ir ļoti sarežģīti, ser.
— Nekas, — sauca Grehems, — nekas.
Brīdi aeronauts neko neatbildēja.
— Gaiskuģniecība ir noslēpums . .. privilēģija . ..
— Zinu. Bet es esmu Valdnieks un gribu zināt.
Grehems iesmējās, priecādamies, ka iekaros gaisa
telpu.
Vienplāksnis pagriezās uz rietumiem, un Grehemam sejā iesitās spirgta brāzma, kas saplivināja viņa apģērbu. Abi lūkojās viens otram acīs.
— Ser, ir likums …
— Kas neattiecas uz mani, — atteica Grehems. — Šķiet, jūs esat to aizmirsis.
Aeronauts ar acīm ieurbās viņa sejā.
— Nē, — viņš sacīja, — neesmu aizmirsis, ser.
Bet zemes virsū, izņemot aeronautu, nav neviena cita, kas varētu vadīt mašīnu. Visi pārējie ir tikai pasažieri…
— Kaut ko tamlīdzīgu esmu jau dzirdējis. Bet man par to nav daļas. Vai jūs zināt, kādēļ es nogulēju divsimt gadu? Lai lidotu!
— Ser, — sacīja aeronauts, — likums … ja es pārkāpšu likumu . ..
Grehems neiecietīgi atmeta ar roku.
— Ja jūs novērosiet mani…
— Nē, — atbildēja Grehems, sašūpodamies un ciešāk ieķerdamies trosēs, tā ka lidaparāta pakaļgals nosvērās zemāk. — Man ar to nepietiek. Es gribu vadīt pats. Vadīt, kaut arī man būtu jāsasit lupatās mašīna! Jā! Es gribu. Es pārrāpšos pāri un apsēdīšos jums blakus. Turieties! Es gribu lidot pats, kaut tas maksātu man dzīvību. Tā būs atlīdzība par manu ilgo miegu. Un par daudz ko citu … Es kādreiz sapņoju lidot. Turiet līdzsvaru!
— Simtiem spiegu novēro mani, ser!
Grehemam zuda pacietība. Tas nu bija par daudz!
Viņš nolamājās un pārkāpa pāri svirām. Vienplāksnis sašūpojās.
— Kas ir Pasaules Valdnieks? — Grehems jautāja. — Es vai jūsu korporācija? Noņemiet savas rokas no svirām un turiet ciet manas rokas. Tā. Un tagad parādiet, kas jādara, lai lidaparāts sāktu laisties lejā.
— Ser … — sāka aeronauts.
— Kas ir?
—Vai jūs mani aizstāvēsiet?
— Ak dievs! Kā gan citādi! Kaut man būtu jāaizdedzina Londona. Nu!
Nomierinājis aeronautu, Grehems sāka savu pirmo gaiskuģniecības stundu.
— Jūsu interesēs ir šā ceļojuma laikā, — viņš teica, skaļi iesmiedamies, jo gaiss iedarbojās uz viņu kā stiprs vīns, — iemācīt mani ātri un labi. Vai man jākustina šī svira? A .. . Tā! Hallo!