— Atpakaļ, ser, atpakaļ!
— Atpakaļ? Lai notiek. Viens, divi, trīs! Ak dievs! Tas ceļas augstāk! Tā tik ir dzīve!
Vienplāksnis sāka dejot un veidot visdažādākās figūras. Te tas aprakstīja spirāli ar ne vairāk kā simts jardu diametru, te rāvās augšup, lai nākamajā mirklī kā vanags kristu lejup, te, mezdams cilpas, atkal cēlās augstāk. Vienā no tādiem kritieniem vienplāksnis bezmaz uzdrāzās virsū kustīgam gaisa balonu parkam dienvidaustrumos un tikai pašā pēdējā mirklī apbrīnojami veikli pašāvās sānis. Ātrums, kustību vijīgums un retinātais gaiss reibināja Grehemu.
Beidzot negaidīts starpgadījums atskurbināja viņu un lika atcerēties uz zemes kūsājošo dzīvi ar tās neatrisināmajām problēmām. Viņi sajuta vieglu grūdienu, kaut kas paskrēja garām, un.Grehemam uzpilēja tāda kā lietus lāse. Apgriezies viņš ieraudzīja tieši aizmugurē virpuļojam baltu skrandu.
— Kas tas tāds? — viņš jautāja. — Es nesaprotu.
Aeronauts atskatījās un saķēra sviru, jo viņi jau
krita lejup. Kad vienplākšņa gaita bija izlīdzināta, viņš dziļi ievilka elpu un, norādīdams uz baltumu apakšā, sacīja:
— Tas bija gulbis.
— Es to nepamanīju, — Grehems atteica.
Aeronauts neko neatbildēja, un Grehems ieraudzīja viņam uz pieres sviedru pērlītes.
Viņi lidoja horizontāli, kamēr Grehems aizkļuva atpakaļ vietā, kur viņu vairs nešauta vējš. Tad viņš ātri laidās lejup, propellerim bremzējot kritienu un pacelšanās laukumam kļūstot aizvien platākam. Šķita, ka saule, noslīgdama rietumos aiz krīta pakalniem, krīt reizē ar vienplāksni, atstādama debesīs zeltainu mirdzumu.
Drīz lejā kā sīkus raibumus varēja saskatīt cilvēkus. Grehems dzirdēja apsveikuma saucienu šalkoņu, kas izklausījās pēc viļņu čalas oļainā piekrastē, un redzēja, ka jumtus ap laukumu apsēduši cilvēki, kas līksmo par viņa laimīgo atgriešanos. Blīvajā, melnajā sagaidītāju masā ņirbēja neskaitāmas sejas, plivinājās balti lakatiņi un kustējās mājienam paceltas rokas.
17
TRĪS DIENAS
Linkoins gaidīja Grehemu telpā zem aerodroma. Acīmredzot viņu interesēja lidojuma detaļas, un viņš priecājās, dzirdot, ka Grehemam tā paticis lidot. Grehems rija gluži kā spārnos.
— Man jāiemācās lidot, — viņš teica. — Man jāapgūst šī prasme. Man žēl visu to, kas nomiruši, neizbaudījuši lidošanas prieku. Cik tur augšā brīnišķīgs gaiss! Lidot — tā ir vislielākā bauda.
— Gan jūs redzēsiet, ka mūsu jaunajā pasaulē baudu ir bez sava gala, — teica Linkoins. — Nezinu, kas jums ir padomā pašlaik. Mums ir mūzika, tā aizstāj romānus.
— Pašlaik, — Grehems atbildēja, — mani saista aviācija. Ļaujiet man iepazīties ar to tuvāk. Jūsu aeronauts teica, ka pastāvot kaut kādi korporāciju likumi, kas ierobežo apmācīšanu.
— Tas tiesa, — teica Linkoins, — bet jums . .. Ja tas jūs tā aizrauj, mēs varam padarīt jūs par īstu aeronautu kaut vai rīt.
Grehems ar prieku piekrita un sāka stāstīt savus iespaidus.
— Bet kā ir ar darīšanām? — viņš piepeši iejautājās. — Kādā stāvoklī ir tās?
— To jums rīt pastāstīs Ostrogs, — Linkoins negribīgi atbildēja. — Viss rit kā pa diedziņu. Revolūcija uzvar visā pasaulē. Protams, gadās arī aizķeršanās, taču jūsu valdīšana ir nodrošināta. Ja lieta ir Ostroga rokās, varat nebažīties.
— Bet vai es nevaru kļūt, kā jūs sakāt, par īstu aeronautu jau šodien pat? — jautāja Grehems, staigādams pa telpu. — Tad rīt no rīta " es atkal varētu …
— Manuprāt, tas ir iespējams, — domīgi teica Linkoins. — Pilnīgi iespējams. Jā, tas tiks izdarīts. — Viņš iesmējās. — Es jau gribēju piedāvāt jums šo un to laika pakavēšanai, bet jūs pats esat atradis sev nodarbošanos. Es no šejienes piezvanīšu Gaiskuģnie- cības Pārvaldei, un mēs atgriezīsimies jūsu mītnē Vējdzinēju Pārvaldē. Kamēr jūs pusdienosiet, aero- nauti pagūs salasīties. Bet varbūt jūs pēc pusdienām vēlētos . ..
Viņš nepabeidza.
— Ko? — Grehems jautāja.
— Mēs esam ataicinājuši dejotājus no Kapri te* ātra.
— Es nevaru ciest baletu, — strupi atteica Grehems. — Nekad neesmu varējis ciest. To es negribu redzēt. Mūslaikos arī bija dejotāji. Vēl vairāk —• tie bija pat senajā Ēģiptē. Bet lidošana .. .
— Jums taisnība, — Linkoins piekrita. — Lai gan mūsu dejotāji…
— Viņi var pagaidīt, — Grehems viņu pārtrauca. — Viņi var pagaidīt. Es zinu. Es neesmu nekāds senais romietis. Gribu aprunāties ar speciālistiem par jūsu mašīnām. Mani interesē tehnika. Man nav vajadzīga izklaidēšanās.
— Viss ir jūsu rīcībā, — teica Linkoins. — Ko vien jūs vēlaties, viss ir jūsu.
Ieradās Asano, un viņi stiprā apsardzībā pa pilsētas ceļiem atgriezās Grehema mītnē. Apsveikt viņu ar atgriešanos bija salasījies vēl lielāks pūlis nekā aizbraucot, un pūļa auri reizēm noslāpēja Linkolna atbildes uz Grehema nebeidzamajiem jautājumiem, kurus bija ierosinājis lidojums. Sākumā Grehems reaģēja uz sveicieniem ar paklanīšanos un žestiem, bet Linkoins brīdināja viņu, ka to var iztulkot kā nekorektu uzvedību. Grehemam jau sāka apnikt šie sveicieni, un viņš nelikās par tiem ne zinis.
Tiklīdz viņi bija atgriezušies, Asano devās meklēt kinematogrāfiskos ziņojumus par mašīnām, bet Linkoins nodeva tālāk Grehema rīkojumu sadabūt divu pēdējo gadsimtu visu iespējamo mašīnu modeļus, kas raksturotu tehnikas progresu. Dažas telegrāfa ierīces tā ieinteresēja Valdnieku, ka viņš aizmirsa pusdienas, ko bija pasniegušas skaistas un izveicīgas meitenes. Smēķēšanas netikums bija iznīdēts, bet, kad Grehems izteica vēlēšanos uzsmēķēt, tika nosūtīti pieprasījumi, un viņš vēl nebija beidzis pusdienot, kad no Florīdas pa pneimatisko pastu pienāca daži lieliski cigāri. Pēc tam ieradās aeronauti un inženieri ar jaunāko mašīnu modeļiem. Labu laiku Grehems aizrautīgi aplūkoja gudros aritmometrus, skaitītājus, būvniecības mašīnas, aušanas iekārtas, iekšdedzes dzinējus, labības un ūdens elevātorus, lopkautuvju mašīnas un pļaujmašīnas. Tas viss saistīja vairāk par bajadērām.
— Mēs esam bijuši mežoņi, — viņš vienā laidā atkārtoja, — mēs esam bijuši mežoņi. Mūsu laikmets ir akmens laikmets salīdzinājumā ar tagadējo … Kas vēl jums ir?
Ieradās psiholoģijas praktiķi, kas izdarīja dažus interesantus hipnozes eksperimentus. Grehems uzzināja tādus vārdus kā Milns Bremvels, Fehners, Libo, Viljams Džeims, Maijers un Garnejs; tie bija tādā godā, ka viņa laikabiedri būtu pārsteigti. Ļoti iecienīti bija daži psiholoģiskās iedarbības paņēmieni, kas bija izspieduši medicīnā daudzas zāles, antiseptiskus un anestezējošus līdzekļus; tos izmantoja gandrīz visi garīgā darba darītāji. Šķita, ka, pateicoties tieši šiem paņēmieniem, tā attīstījušās cilvēka spējas. Sarežģīti aprēķini, ko agrāk bija veikuši «dzīvie aritmometri», un hipnozes brīnumi tagad bija pieejami katram, kas izmantoja pieredzējuša hipnotizētāja pakalpojumus. Vecās eksaminēšanas metodes izglītībā jau sen bija aizstātas ar šiem paņēmieniem. Lai atkristu ilgie mācīšanās gadi, pāris nedēļās skolniekiem hipnozes seanss iedvesa nepieciešamās zināšanas, un pēc hipnozes viņi spēja pareizi atbildēt, jo zināšanas bija stabili palikušas atmiņā. Sevišķi sekmīgi metode tika pielietota matemātikā; negrozāmi stingri tā bija ieņēmusi vietu šahā un spēlēs, kas prasīja fizisko veiklību. Faktiski neviena mehāniska operācija vairs neprasīja prātu un ie- jūtu, tās visas tika veiktas ar nebijušu precizitāti. Strādnieku bērni no mazām dienām ar hipnozes palīdzību tika pārvērsti par apbrīnojami precīzām un uzticamām mašīnām, kas brīvas no jaunības jūsmas un ilgām. Aeronautu skolniekus, kam reiba galva, hipnoze bija atpestījusi no bailēm. Katrā ielā varēja atrast hipnotizētājus, kas bija gatavi nostiprināt cilvēkiem atmiņu. Šī metode nāca talkā, ja cilvēks gribēja paturēt prātā kādu vārdu, kādu garāku skaitli, dziesmu vai runu, un otrādi — palīdzējā aizmirst, ja bija vajadzība, vai arī iznīdēja jebkuru vēlēšanos; šī metode — īsta psihiskā ķirurģijā — bija lielā cieņā. Tā varēja aizmirst apvainojumus un pāridarījumus, atraitnes izdzēsa no atmiņas mirušos vīrus, nelaimīgi iemīlējušies atraisījās no savu jūtu žņaugiem. Iedvest vēlēšanos gan vēl nebija iespējams, un domu pārraide pagaidām atradās eksperimentu stadijā. Savas atziņas psihologi ilustrēja, izdarot pārsteidzošus pneimoniskus eksperimentus ar zilās drēbēs ģērbtu bālu bērna grupu.