Grehems kā jau agrāko laiku cilvēks hipnozei neuzticējās un nelāva atbrīvot savas smadzenes no daudziem aizspriedumiem. Lai kā Linkoins centās Grehemu pārliecināt, viņš palika pie sava, jo uzskatīja, ka ļauties hipnozei nozīmētu pakļaut savu personību svešai ietekmei, atteikties no gribas brīvības. Šajā brīnum jaukajā pasaulē viņš gribēja par katru cenu palikt tas, kas viņš bija.
Nākamā, aiznākamā un aizaiznākamā diena Grehemam pagāja šajās nodarbībās. Ik ritu viņš ļāvās aizraujošajam lidošanas priekam. Trešajā dienā viņš pārlidoja pāri Vidusfrancijai un redzēja sniegotos Alpus. Pēc sparīgajiem vingrinājumiem viņš saldi gulēja un gandrīz pilnīgi atlaba no anēmijas. Lai kur Grehems atradās, Linkoins gādāja, lai viņam būtu laika kavēkli. Grehemu iepazīstināja ar visiem jaunākajiem izgudrojumiem, līdz beidzot viņa zinātkāre bija pamatīgi notrulinājusies. Veselā ducī sējumu nebūtu bijis iespējams satilpināt visu viņam parādīto. Katru pēcpusdienu apmēram stundu viņš vingrinājās. Viņš sāka interesēties par apkārtējiem cilvēkiem. Sākumā viņi Grehemam likās neparasti un savādi; viņu aizskāra šo cilvēku aušīgie tērpi, viņu stāvokļa un manieru nesaderība ar viņa priekšstatiem par cēlumu. Bet drīz Grehems pats bija pārsteigts, cik ātri viņā izzudušas naidīgās jūtas, cik ātri viņš iedzīvojies pašreizējā situācijā un kā izbālējušas atmiņas par Viktorijas laikiem.
Sevišķi Grehemam patika Eiropas Cūkaudzētavu pārvaldnieka rudmatainā meita. Nākamajā dienā pēc pusdienām viņš iepazinās ar kādu jauno laiku balerīnu un bija sajūsmā par viņas mākslu. Un kur nu vēl hipnozes brīnumi! Trešajā dienā Linkoins ierosināja aizbraukt uz Baudu Pilsētu, bet šoreiz Grehems atteicās un noraidīja arī hipnotizētāju pakalpojumus viņa lidojumos. Visvairāk viņu saistīja Londona; viņam bija milzīgs prieks redzēt pazīstamas vietas, bet ārzemēs tas nebija iespējams.
— Te vai, pareizāk sakot, tur, simts pēdas zemāk, — viņš teica, — es parasti ēdu šniceli, kad studēju Londonas universitātē. Tur dzīli lejā bija Vaterlo stacija ar savu nogurdinošo burzmu. Bieži vien es stāvēju tur ar čemodānu rokā, pāri signāl- uguņu mežam raudzījos debesīs un man nebija ne jausmas, ka reiz es pastaigāšos simts jardu augstumā. Un tagad es tajās pašās debesīs, kas toreiz izskatījās pēc peleka dumu aizsega, riņķoju vien- plāksnī.
Grehemu tā aizrāva lidojumi, ka lielie politiskie notikumi ārpus viņa mītnes viņu tikpat kā neinteresēja. Katru dienu ieradās Ostrogs, Vadonis, liel- vezīrs, Grehema pils priekšnieks, lai miglainās frāzēs ziņotu par stāvokli: «galvaspilsētā zināmas grūtības, kas drīz tiks novērstas», «nelieli nemieri». Līdz Grehemam vairs neatskanēja revolucionāru himna; viņš nekad neuzzināja, ka pilsētas robežās tā ir aizliegta. Viņš aizmirsa, ko bija domājis toreiz Vārnu Ligzdā.
Piepeši Grehemam, kaut gan viņš bija aizrāvies ar Cūkaudzētavu pārvaldnieka meitu, ienāca prātā Elena Votone un dīvainā saruna ar viņu Vējdzinēju Pārvaldē. Viņa bija atstājusi stipru iespaidu uz Grehemu, kaut gan nebeidzamajā pārsteidzošo jaunumu plūsmā viņš nebija atradis vaļas brīdi, lai padomātu par šo meiteni. Tagad Grehema apziņā atdzīvojās viņas tēls. Grehems lauzīja galvu, ko varētu nozīmēt viņas puslīdz aizmirstās aprautās frāzes. Jo vairāk mazinājās viņa interese par mehāniku, jo dzīvākas viņam rādījās meitenes acis un domīgā seja.
18
GREHEMS ATCERAS
Beidzot Grehems sastapa meiteni mazajā galerijā, kas savienoja Vējdzinēju Pārvaldi ar viņa apartamentiem. Galerija bija gara un zema, ar daudzām nišām, kuru logi izgāja uz palmām piestādītu pagalmu. Viņš nejauši ieraudzīja to sēdam vienā no šīm nišām. Izdzirdējusi viņa soļus, meitene pagrieza galvu un nodrebēja. No sejas nozuda pēdējais sārtums. Viņa piecēlās, panācās viņam mazliet pretī, it kā gribētu, bet neuzdrīkstētos kaut ko teikt. Grehems apstājās un gaidīja. Viņš iedomājās, ka garais klusuma brīdis sasaistījis meitenei mēli un ka viņa droši vien gaidījusi viņu še, lai izrunātos.
— Es sen gribēju redzēt jūs, — viņš teica. — Pirms dažām dienām jūs gribējāt man teikt kaut ko… jūs gribējāt man teikt kaut ko par tautu. Kas jums bija uz sirds?
Meitene skumji palūkojās uz Grehemu.
— Jūs teicāt, ka tauta esot nelaimīga?
Meitene vilcinājās atbildēt.
— Laikam tas jums izklausījās dīvaini, — beidzot viņa ierunājās.
— Jā gan. Bez tam …
— To es izteicu satraukumā.
— Jā?
— Tas arī ir viss.
Varēja redzēt, ka viņa šaubās. Viņa runāja ar piepūli.
— Jūs esat aizmirsis … — viņa teica, dziļi ievilkusi elpu.
— Ko?
— Tautu …
— Jūs tā domājat?
— Jūs esat aizmirsis tautu.
Grehems paskatījās uz viņu jautājoši.
— Jā, es zinu, ka esat pārsteigts. Jūs nesaprotat, kas jūs esat. Jūs nezināt visu, kas notiek.
— Un kas tad notiek?
— Jūs to nezināt.
— Varbūt. Tad pasakiet man.
Meitene apņēmīgi pagriezās pret Grehemu.
— To ļoti grūti izskaidrot. Esmu bieži domājusi par to, gribējusi pateikt un, lūk, nevaru. Man trūkst vārdu. Kas attiecas uz jums… Tas ir brīnums! Jūsu miegs, jūsu atmoda… Tam pat grūti noticēt. Vismaz man un visiem vienkāršajiem cilvēkiem. Jūs dzīvojāt, cietāt un nomirāt, bijāt vienkāršs pilsonis, tad pamodāties un kļuvāt gandrīz vai par visas pasaules valdnieku.
•— Pasaules Valdnieks … — Grehems atkārtoja. — Tā viņi man saka. Bet padomājiet, cik maz es zinu.
— Pilsētas, tresti, Strādnieku Sabiedrība . ..
— Virsvaldība, vara, kolonijas — spēks un slava. Jā, es dzirdēju, kā pūlis kliedz. Es zinu. Es esmu pavēlnieks, karalis, ja vēlaties. Bet Ostrogs — vadonis .. .
Viņš apklusa.
Meitene ziņkāri paskatījās uz viņu.
— Nu un?
Grehems pasmaidīja.
— Viņš vada visu.
— No tā mums arī jābaidās.
Kādu brīdi viņa nebilda ne vārda.
— Nē, — viņa klusi teica. — Jums ir jāuzņemas atbildība. Jā, jums ir jāuzņemas atbildība. Tauta cer uz jums.