Kad Gulošais mostas

Viņa pazemināja balsi.

—            Paklausieties! Paaudžu paaudzes ir gaidījušas jūsu atmodu, ir lūgušas, kaut jūs pamostos, jā, lūgušas.

Grehems gribēja atbildēt, bet noklusēja. Meitene šaubījās, un viņas vaigos atplaiksnījās sārtums.

—    Vai jūs zināt, ka laužu miriādēm jūs bijāt karalis Arturs, Barbarosa, karalis, kas atnāks īstajā brīdī kā glābējs?

—    Manuprāt, laužu iztēle . ..

—   Vai jūs neesat dzirdējis parunu «kad Gulošais mostas»? Kad jūs gulējāt nejūtīgs un nekustīgs, pie jums nāca tūkstošiem cilvēku. Tūkstošiem. Katra mēneša pirmajā dienā jūs ieģērba baltā tērpā un ļaudis gāja jums garām. Kad es biju maza meitenīte, es jūs redzēju tādu — ar baltu un rāmu seju,

Viņa pagriezās pret Grehemu un stingi lūkojās apgleznotajā sienā savā priekšā. Viņas balss aizlūza.

—     Kad es biju maza meitenīte, es bieži skatījos jūsu sejā … Tā man likās dievišķas pacietības apgarota. Lūk, ko mēs domājām par jums. Lūk, kāds jūs mums šķitāt.

Viņa pacēla pret viņu savas starojošās acis, viņas balss kļuva dzidra un skanīga.

—    Pilsētā, visā zemē miriādu miriādes vīriešu un sieviešu dīvainu gaidu pilni cer uz jums.

—   Tiešām?

—    Ostrogs … neviens … nevar jūs aizstāt,

Grehems pārsteigts lūkojās satrauktās meitenes

sejā. Sākumā šķita, ka viņa runā ar piepūli, bet tad pašas runa viņu aizrāva.

—    Vai jūs domājat, — meitene turpināja, —- ka jūs, kas tik sen pagātnē esat nodzīvojis īsu mūžu, jūs, kas bijāt iemidzis un pamodāties no sava brīnumainā miega, vai jūs domājat, ka pēc apbrīnas, godbijības un cerībām, ko puse pasaules saistījusi ar jums, jūs drīkstat nodzīvot vēl vienu īsu, nevērtīgu mūžu?… Ka varat novelt atbildību uz citu pleciem?

—   Es zinu, ka mana vara ir liela, — Grehems stostīgi atbildēja. — Tā šķiet liela. Bet vai tā ir īstenībā? Tas viss ir neticams kā sapnis. Vai mana vara ir reāla vai arī tie ir tikai lieli maldi?

—    Tā ir reāla, — teica meitene, — ja vien jūs uzdrošināsieties …

•— Bet galu galā mana vara, tāpat kā jebkura cita, ir ilūzija. Ļaužu prātos tā ir ilūzija.

—    Ja vien jūs uzdrošināsieties, — meitene atkārtoja.

—    Bet…

—    Kamēr vien ļaužu prātos dzīvos šī ilūzija, ļaužu masas sekos jums.

—    Bet es nekā nezinu. Lūk, kas man prātā. Es nezinu nekā. Visi šie padomnieki, Ostrogs… Viņi ir gudrāki un aukstasinīgāki, viņi zina tik daudz, katru sīkumu. Par kādiem nelaimīgajiem jūs runājat? Vai jūs domājat…

Viņš apklusa.

—   Es vēl esmu jauna, — atbildēja meitene, — bet pasaule man liekas neģēlību pilna. Pasaule kopš jūsu laikiem ir izmainījusies, stipri izmainījusies. Es lūdzu, kaut varētu satikt jūs un izstāstīt jums visu. Pasaule ir izmainījusies. It kā pasauli būtu pārņēmis vēzis, kas grauž to un saindē dzīvi. — Viņa pagrieza pret Grehemu savu kvēlojošo seju. —Jūsu laikos cilvēki bija brīvi. Jā, es esmu domājusi. Es nevarēju nedomāt, jo mana dzīve nav bijusi laimīga. Cilvēki ir zaudējuši brīvību, viņi vairs nav ne tik diži, ne tik labi kā jūsu laikos. Bet tas vēl nav viss. Šī pilsēta ir cietums. Tagad katra pilsēta ir cietums. Atslēgas ir Mamona rokās. Miriādes, neskaitāmas miriādes cilvēku mokās no šūpuļa līdz kapam. Vai tas ir taisnīgi? Vai tiešām tā būs vienmēr? Jā, daudz sliktāk nekā jūsu laikos. Visur bēdas un raizes. Jums apkārt viss ir pievilcīgs, bet turpat līdzās valda neaprakstāms trūkums un verdzība. Jā, nabagie to apzinās, viņi apzinās, ka cieš. Tie paši, kuri pirms dažām dienām jūsu dēļ gāja nāvē . . . Jūs esat viņiem parādā dzīvību.

■ — Jā, — klusi teica Grehems. — Jā, es esmu viņiem parādā dzīvību.

—    Jūsu laikos, — meitene turpināja, — pilsētu tirānija tikko sākās. Tā ir tirānija, īsta tirānija. Jūsu laikos lordu feodālās tirānijas vietā nāca bagātības tirānija. Puse zemeslodes iedzīvotāju vēl brīvi dzīvoja laukos. Tos vēl nebija aprijušas pilsētas. Esmu lasījusi vecās grāmatās — cik daudz cēluma bijis viņos! Vienkāršie cilvēki pazinuši mīlestību un pienākuma apziņu, daudz skaistu lietu! Un jūs, jūs taču esat tā laika cilvēks.

—   Tas nebija . . . Bet kāda tam nozīme. Vai tad tagad . ..? #

—   Peļņa un Baudu Pilsētas vai verdzība, mūžīga, pazemojoša verdzība.

—   Verdzība?

—    Jā, verdzība.

—   Jūs gribat teikt, ka ar cilvēkiem apietas kā ar nedzīvām būtnēm?

—   Vēl sliktāk. To es arī gribu jums darīt zināmu, tādēļ gribēju sastapt jūs. Es zinu, ka jūs neesat lietas kursā. Viņi to slēps no jums, viņi drīz vedīs jūs uz Baudu Pilsētu. Bet vai esat ievērojis vīriešus, sievietes un bērnus gaiši zilās audekla drēbēs, ar izdēdējušām, bālām sejām un gurdenām acīm?

—    Un ne vienu vien.

—    Tādus, kas runā rupjā žargonā?

—    Esmu dzirdējis.

—   Tie ir vergi, jūsu vergi. Tie ir jūsu Strādnieku Sabiedrības vergi.

—   Strādnieku Sabiedrība! … Tā kā pa ausu galam būtu dzirdēts. A, atceros! Es redzēju to, klīzdams pa pilsētu, kad bija iedegta iluminācija — milzīgas, gaiši zilas fasādes. Vai tiešām jūs domājat.. .?

—     Jā. Kā lai jums to izskaidro? Protams, zilā forma jūs pārsteidza. To valkā trešā dala mūsu iedzīvotāju, un viņu skaits kļūst ar katru dienu lielāks. Šī Strādnieku Sabiedrība ir neaptverami izaugusi.

—       Kas ir šī Strādnieku Sabiedrība? — Grehems jautāja.

—    Kā jūs vecos laikos rīkojāties ar badā mirstošiem ļaudīm?

—     Pastāvēja darba nami, ko uzturēja draudzes.

—    Darba nami! Par kaut ko tamlīdzīgu mums stāstīja. Vēstures stundās. Tagad es atceros. Strādnieku Sabiedrība ir izspiedusi darba namus. Tā radās pa daļai — varbūt jūs atceraties — no reliģiskas organizācijas, ko sauca par Pestīšanas armiju un kas pārvērtās par komerciālu iestādījumu. Pirmajā vietā bija labdarība. Tās mērķis bija glābt ļaudis no darba nama šausmām. Tā aktīvi aģitēja pret darba namiem. Tagad es atceros, ka tā bija viena no pirmajām organizācijām, ko savās rokās sagrāba jūsu Aizbildnības Padome. Tā nopirka Pestīšanas armiju un reorganizēja to. Sākotnējā iecere bija sagādāt darbu bada cietējiem un bezpajumtniekiem.

—    Tā, tā . ..

—   Tagad vairs nav ne darba namu, ne patversmju, ne labdarības iestāžu. Ir tikai šī iestāde. Tās kantori atrodami malu malās. Zilā krāsa ir šīs sabiedrības krāsa. Katram vīrietim, sievietei un bērnam, kas ir izbadējies un nonīcis un kam nav ne jumta virs galvas, ne draugu, ne kāda glābiņa, tam vai nu jālien sabiedrības nagos, vai jāmirst. Eitanāzija nav nabagiem, viņiem nav ko cerēt uz vieglu nāvi. Un jebkurā laikā dienu un nakti katrs atnācējs sabiedrībā var atrast ēdienu, pajumti un zilo formas tērpu; forma — tas ir pirmais noteikums, kas jāievēro iestājoties. Par to, ka sabiedrība dod dienu pajumti, tā prasa no strādnieka dienu darba. Kad tas padarīts, strādniekam vai strādniecei atdod apģērbu un viņš tiek izsviests uz ielas.

—   Vai patiešām?

—    Varbūt tas jums nemaz neizklausās briesmīgi. Jūsu laikos ļaudis mira badā uz ielām. Tas bija slikti. Bet viņi mira kā cilvēki. Turpretī šie ļaudis zilā … Ir tāds sakāmvārds: «Kā uzvilksi zilo, tā līdz kapa malai». Sabiedrība tirgojas ar viņu darbu un gādā, lai netrūktu darbaspēka. Ļaudis ierodas sabiedrībā izsalkuši un izmisuši, vienu diennakti ēd un guļ, tad dienu nostrādā, lai vakarā dotos atpakaļ tur, no kurienes nākuši. Ja strādāts labi, viņi saņem pensu. Ar to pietiek, lai aizietu uz teātri, lētu deju zāli un kinematogrāfu, paēstu pusdienas vai pārnakšņotu. Kamēr nauda nav iztērēta, viņi klīst pa pilsētu. Ubagot neļauj ielu policija. Un neviens jau arī nedod. Nākamajā un aiznākamajā dienā viņi atkal ierodas sabiedrībā, lai pārdotos tāpat kā iepriekšējo reizi. Galu galā viņu pašu drānas novalkājas vai lupatas kļūst tik netīras, ka viņi sāk kaunēties.