Tad viņi spiesti strādāt mēnešiem, lai nopelnītu jaunas drēbes. Sabiedrībā dzimst daudz bērnu. Mātēm par to jāatstrādā mēnesis, bet bērniem, kurus audzina un skolo līdz četrpadsmit gadu vecumam, — divi gadi. Ticiet man, šos bērnus audzina, lai viņi ietērptos zilajās formās. Tāda ir šī sabiedrība!
— Tātad pilsētā nav nenodarbinātu strādnieku?
— Neviena. Viņi vai nu valkā zilo formu, vai sēž cietumā. Mēs esam likvidējuši nenodarbinātību. Tas ir ierakstīts sabiedrības karogā.
— Bet ja nu kāds nevēlas strādāt?
— Vairums piekrīt. Sabiedrība ir visvarena. Ir dažādu grūtuma pakāpju darbi, var neizsniegt ēdienu, vīrietim vai sievietei, kas atteikusies strādāt, iezīmē īkšķi tā, lai šo cilvēku nepieņemtu neviens sabiedrības kantoris visā pasaulē. Bez tam, kur tāds nabags lai dējas? Brauciens uz Parīzi maksā divus lauvas. Nepaklausīgajiem ir cietumi, tumši, drausmīgi, kaut kur dziļi zemē. Pie mums nokļūst cietumā itin viegli.
— Un trešā, daļa visu iedzīvotāju valkā zilos formas tērpus?
— Pat vairāk nekā trešā daļa. Tie ir darbarūķi, kas dzīvo bez prieka un cerībām. Ausis viņiem pieskandinātas ar nostāstiem par Baudu Pilsētām, viņi paši ņirgājas par savu nožēlojamo stāvokli, par savu trūkumu un nedienām. Viņi ir pārāk nabadzīgi, lai meklētu glābiņu eitanāzijā, kas pieejama tikai bagātiem pašnāvniekiem. Visā pasaulē miljoni, neskaitāmi miljoni garīgi aprobežotu, sakropļotu cilvēku, kas nepazīst nekā cita kā vienīgi ierobežojumus un nepiepildītas vēlēšanās. Viņi piedzimst, nomokās un nomirst. Tādu jauno pasauli mēs esam uzcēluši.
Kādu laiku Grehems satriekts klusēja.
— Bet nupat notika revolūcija, — viņš beidzot sacīja. — Viss mainīsies. Ostrogs .. .
— Mēs ceram. Visa pasaule cer. Bet Ostrogs negrib neko darīt. Viņš ir politikānis. Viņam šķiet, ka viss ir tā, kā jābūt. Viņam par to nav nekādas daļas. Ostrogs uzskata,, ka tam tā jābūt. Visi bagātie, visi ietekmīgie, visi laimīgie ir vienis prātis ar viņu. Viņi izmanto ļaudis par savas politikas ieroci, dzīvo cepuri kuldami uz viņu nelaimes rēķina. Bet jūs . . . jūs esat atnācis no laimīgāka laikmeta, un ļaudis cer uz jums. Uz jums.
Grehems palūkojās uz meiteni. Viņas acīs mirdzēja asaras. Grehems jutās aizkustināts. Meitenes apgarotā skaistuma savaldzināts, viņš piemirsa šo pilsētu, cīņu un ļaužu masu.
— Bet ko lai es daru? — viņš jautāja, nenovērsdams no meitenes acu.
—- Valdiet, — viņa atbildēja, pieliekdamās viņam tuvāk un pieklusinādama balsi. — Valdiet tā, kā nekad vēl nav valdīts, — lai cilvēki būtu apmierināti un laimīgi. Jūs varat valdīt, jums tas jādara. Tauta ir satraukta. Cilvēki visā pasaulē ir satraukti. Viņi gaida vienu pašu vārdu, vārdu no jūsu mutes, lai saceltos. Pat virsējie slāņi ir neapmierināti un kurn. Viņi nestāsta jums visu, kas notiek. Tauta vairs negrib nokļūt vergu jūgā, atsakās nodot ieročus. Ostrogs ir pamodinājis tautā kaut ko lielāku, nekā viņš cerēja, — viņš ir pamodinājis cerību.
Grehema sirds strauji pukstēja. Viņš centās iedziļināties meitenes vārdos.
— Viņiem vajadzīgs tikai vadonis, — meitene turpināja.
— Un pēc tam?
— Jūs varat sagrābt visu pasauli.
Grehems sēdēja un neskatījās uz meiteni. Tad ierunājās:
— Vecais sapnis, ko arī es kādreiz esmu lolojis, — sapnis par brīvību un laimi. Vai tas ir tikai sapnis? Vai var viens cilvēks . . . viens cilvēks .. .?
Viņa balss aprāvās.
— Ne viens, bet visi. Dodiet tikai viņiem vadoni, kas ietērptu vārdos viņu apslēptās ilgas.
Grehems pašūpoja galvu. Kādu brīdi abi klusēja.
Piepeši viņš pacēla galvu un abu acis sastapās.
— Man nav jūsu ticības, — Grehems teica. — Man nav jūsu jaunības. Šī vara mani nomāc. Nē, ļaujiet man runāt. Es gribētu — neteikšu, ka atdzemdināt taisnību, nē, tam man nepietiek spēka" —, es gribētu izdarīt cilvēkiem kaut ko labu. Es nevaru apsolīt zelta laikmetu, bet esmu stingri apņēmies valdīt pats. Jūsu vārdi atmodināja mani. . . Jums ir taisnība. Ostrogam jāzina sava vieta. Un es iemācīšos . . . Vienu es jums apsolu — verdzībai tiks darīts gals.
— Un jus valdīsiet?
— Jā. Ar vienu noteikumu …
— Un tas būtu?
— Ka jūs man palīdzēsiet.
— Es? Jauna meitene?
— Jā. Vai tad jūs neredzat, ka esmu pilnīgi viens?
Viņas acīs pavīdēja līdzcietība.
— Nav vārdam vietas, ka esmu gatava palīdzēt jums, — viņa sacīja.
— Es esmu ļoti nevarīgs.
— Tēv un Valdniek, — teica meitene, — pasaule pieder jums.
Iestājās saspīlēts klusums, tad nozvanīja pulkste* nis. Grehems piecēlās.
— Arī pašlaik mani gaida Ostrogs, — viņš teica. — Man viņš par daudz ko jāiztaujā. Es zinu gaužām maz. Var būt, ka es pats savām acīm redzēšu to, par ko jūs man stāstījāt. Un kad es atgriezīšos . . .
— Es uzzināšu, kad jūs iesiet un kad nāksiet. Es jūs gaidīšu šajā pašā vietā.
Viņi viens otru jautājoši uzlūkoja, tad Grehems pagriezās, lai dotos uz Vējdzinēju Pārvaldi.
19
OSTROGA UZSKATI
Ostrogs jau bija ieradies un gaidīja Grehemu ar ziņojumu. Parasti Grehems bija centies pēc iespējas ātrāk pabeigt šo ceremoniju, lai nodotos gaiskuģ- niecībai, bet šodien viņš sāka uzdot īsus jautājumus. Viņu interesēja valsts lietas. Stāvokli ārlietās Ostrogs raksturoja kā spīdošu. Parīzē un Berlīnē gan notikuši nemieri, bet tā bijusi nejauša rīcība, nevis organizēta pretošanās.
— Pēdējos gados, — Ostrogs paskaidroja, kad Grehems nemitējās jautāt, — Komūna atkal ir pacēlusi galvu. Tas arī bija par iemeslu nemieriem.
Kārtība šajās pilsētās tomēr esot atjaunota. Grehems, ko ziņojums rosināja uz pārdomām, jautāja, vai notikusi arī cīņa.
— Neliela, — atteica Ostrogs. — Tikai vienā kvartāļā. Taču āfrikāņu agrārpolicijas — Apvienotajai Āfrikas Sabiedrībai ir lieliski apmācīta policija — senegāliešu divīzija bija gatavībā un aero- plāni tāpat. Mēs gaidījām nenozīmīgus nemierus
kontinenta pilsētās un Amerikā. Bet Amerikā viss ir mierīgi. Viņi ir apmierināti ar Padomes gāšanu. Tāds ir stāvoklis pašreiz.
— Kādēļ jūs gaidījāt nemierus? — negaidot jautāja Grehems.
— Ir daudz tādu, kas nav apmierināti ar sociālo iekārtu.
— Ar Strādnieku Sabiedrību?
— Jūs jau zināt? — drusku pārsteigts, atjautāja Ostrogs. — Jā. Nav apmierināti galvenokārt ar Strādnieku Sabiedrību. Mums uzvarēt palīdzēja šī neapmierinātība un jūsu atmoda.
— Ak tā?
Ostrogs smaidīja. Viņš ņēmās skaidrot: