— Mēs paši uzkurinājām viņos nemieru, mēs paši atdzīvinājām senseno sapni par vispārēju laimi: visi cilvēki ir vienlīdzīgi, visi ir laimīgi, nav greznības, kas būtu pieejama tikai nedaudziem… Šīs idejas bija nodotas aizmirstībai veselus divus gadsimtus. Vai jūs tās pazīstat? Mēs atdzīvinājām šīs nepiepildāmās idejas, lai gāztu Padomi. Bet tagad . . .
— Kas tagad?
— Mūsu revolūcija ir izdevusies, Padomes vairs nav, bet cilvēki, kurus mēs esam iekvēlinājuši, nespēj rimties. Diez vai ir gaidāma asinsizliešana . . . Mēs, pats par sevi saprotams, viņiem daudz ko apsolījām. Gluži neticami, cik spēcīgi un strauji atdzīvojušās un izplatījušās šīs sociālistiskās idejas. Pat mēs, kas esam sējuši šo sēklu, jūtamies pārsteigti. Parīzē, kā jau teicu, mums vajadzēja lūgt palīdzību no ārpuses.
— Bet te?
— Arī te rūgst nemiers. Masas negrib ķerties atkal pie darba. Notiek ģenerālstreiks. Puse fabriku ir tukšas, un ļaudis drūzmējas ielās. Viņi runā par Komūnu. Tie, kas ģērbušies zīdā un atlasā, baidās rādīties uz ielām. Zilie apģērbi gaida no jums visu ko .. . Taču jums nav ko uztraukties. Mēs esam iedarbinājuši Pļāpu Mašīnas, lai tās aicinātu ievērot kārtību un likumību. Mums stingri jātur groži, un tas ir viss.
Grehems iegrima pārdomās. Viņš gribēja parādīt savu stingrību, taču runāja savaldīgi:
— Un pat aicinājāt palīgā nēģeru policistus.
— Tie ir derīgi, — atteica Ostrogs. — Tie ir lieliski, uzticami dzīvnieki bez kripatiņas domu, kas saindē mūsu sabiedrību. Ja Padome būtu izmantojusi to kā ceļu policiju, sacelšanās iznākums varētu būt citāds. Protams, jābaidās ir vienīgi no dumpja un sa- botāžas. Tagad jums pašam ir spārni un jūs katrā laikā varat aizlidot uz Kapri, ja te izceļas nekārtības. Mūsu rokās ir visi galvenie pavedieni. Aeronauti ir privileģēti un bagāti; tā ir vissaliedētākā korporācija pasaulē, tāpat kā vējdzinēju inženieri. Mums pieder gaisa telpa, un kas ir gaisa telpas valdnieks, tas ir arī zemes valdnieks. Visas ietekmīgākās personas ir mūsu pusē. Viņiem nav vadoņu, ja neskaita nelielu slepenu organizāciju vadītājus. Šīs organizācijas mēs nodibinājām jau pirms jūsu atmodas. Taču tie ir intriganti un sentimentāli sapņotāji un ēdas savā starpā. Neviens no viņiem neder par vadoni. Vienīgās nepatikšanas varētu sagādāt slikti organizēta sacelšanās. Nav ko slēpt — tāda var notikt. Bet jums nav jāpārtrauc vingrinājumi gaisā. Tie laiki, kad tauta varēja taisīt revolūciju, ir pagājuši.
— Varbūt, — piekrita Grehems, — varbūt tā ir.
Šī jūsu pasaule man ir pārsteigumu pilna. Manos laikos cilvēki sapņoja par brīnum jauku demokrātisku iekārtu, par laikiem, kad visi būs vienlīdzīgi un laimīgi.
Ostrogs cieši paskatījas uz viņu.
— Demokrātijas dienas ir pagājušas, — viņš teica. — Uz visiem laikiem. Tās sākās Grieķijā jau tad, kad cilvēki vēl lietoja loku un bultas, un beidzās, kad parādījās regulārā armija, kad tautas masām pasaules konfliktos vairs nebija nozīmes, kad par izšķīrēju faktoru karā kļuva dārgie lielgabali, smagie bruņukuģi un stratēģiskie dzelzceļi. Mūsu laikmets ir kapitāla laikmets. Kapitāls tagad ir tik stiprs kā vēl nekad, tas valda uz zemes, ūdenī un gaisā. Viss spēks ir rokās tiem, kam pieder kapitāls. Par labu jums . . . Tādi ir fakti, un jums ar tiem jārēķinās. Pasaule pūlim! Valda pūlis! Jau jūsu laikos šis princips tika nosodīts un noraidīts. Šodien tam tic vienīgi naivais bara cilvēks, pūla cilvēks.
Grehems nesteidzās atbildēt. Viņš stāvēja, drūmās pārdomās iegrimis.
— Jā, — Ostrogs turpināja, — vienkāršā cilvēka dienas ir pagājušas. Laukos cilvēki ir līdzīgi vai gandrīz līdzīgi cits citam. Agrākajai aristokrātijai piemita apšaubāms spēks un drosme. Tā bija patvaļīga. Tā ķildojās, rīkoja divkaujas, plītēja. Pirmā īstā, pirmā pastāvīgā aristokrātija parādījās līdz ar pilīm un bruņojumu un izzuda pēc tam, kad bija izgudrotas musketes. Tā bija otra aristokrātija. īstā. Pulvera un demokrātijas pastāvēšanas laiks bija pārejas posms vēstures gaitā. Vienkāršais cilvēks mūsu dienās ir nevarīgs radījums. Viņa izpratne nesniedzas līdz pilsētas pārvaldes mehānismam un sarežģītajai organizācijai.
— Un tomēr, — ierunājās Grehems, — pastav kaut kas tāds, kas izraisa pretestību.
— Gan jau jūs redzēsiet, — atbildēja Ostrogs, piespiesti smaidīdams, it kā gribētu atkratīties no šīs nepatīkamās sarunas. — Ticiet man, es velti nemodināšu spēku, kas varētu iznīcināt mani pašu.
— Dīvaini, — noteica Grehems.
Ostrogs uzmanīgi palūkojās uz viņu.
— Vai pasaulei katrā ziņā jāiet pa šo ceļu? — jautāja satrauktais Grehems. — Vai tiešām nav cita? Vai mūsu cerības ir bijušas veltas?
— Ko jūs ar to gribat teikt? — jautāja Ostrogs. — Kādas cerības?
— Es esmu demokrātijas laikmeta dēls. Un es atrodu aristokrātu tirāniju!
— Bet jūs pats taču esat galvenais tirāns!
Grehems pašūpoja galvu.
— Labi, — sacīja Ostrogs, — iztirzāsim jautājumu pēc būtības. Tā vienmēr ir bijis un būs. Aristokrātija, stiprākais uzvar, vājākais cieš un aiziet bojā, viss mainās uz labo pusi.
— Aristokrātija! Bet cilvēki, kurus es satieku . . .
— O, neba tie, — Ostrogs viņu pārtrauca. — Lielākā daļa viņu ir lemti iznīcībai. Netikums un bauda! Viņiem nav bērnu. Šis slānis izmirs. Pasaule virzās pa šo ceļu, atpakaļceļa nav. Pārmērības un eitanā- zija liesmās degošajiem baudas meklētājiem — lūk, rases uzlabošanas ceļš!
— Jaukas izredzes, — teica Grehems. — Bet… — Viņš brīdi padomāja. — Bet ir vēl arī citi — pūlis, trūcīgo ļaužu masas. Vai arī tām lemts izmirt? Tas nenotiks. Masas cieš, un šīs ciešanas pat jūs …
Ostrogs nepacietīgi sakustejas, un( kad viņš ierunājās, viņa balss skanēja tikpat līdzeni kā iepriekš.
— Neraizējieties par to, — viņš teica. — Vēl dažas dienas, un viss būs kārtībā. Pūlis ir milzīgs, stulbs dzīvnieks. Un kas par to, ja tas neaiziet bojā? Tādā gadījumā pūli var pieradināt un iejūgt. Man nepatīk verdziski pieglaimīgie. Pirms dažām dienām jūs dzirdējāt, kā šie ļaudis klaigā un dzied. Viņi domāja, ka dzied. Pajautājiet jebkuram, kad viņš būs nomierinājies, par ko viņš kliedzis, un viņš nevarēs jums atbildēt. Viņi domā, ka ir klieguši par jums, pauzdami savu lojalitāti un uzticību jums. .Vakar viņi bija gatavi saplosīt Padomi. Šodien viņi jau kurn par tiem, kas gāzuši Padomi.
— Nē, nē, — iebilda Grehems, — viņi kliedza tādēļ, ka viņu dzīve ir drausmīga, ka tajā neiespīd ne prieka stariņš, tādēļ, ka viņi ticēja . . . viņi cerēja uz mani.
— Uz ko tad viņi cerēja? Uz ko viņi cer tagad? Un kādas viņiem ir tiesības cerēt? Strādā viņi slikti, bet atalgojumu prasa par labu darbu. Uz ko vispār cer cilvēce? Uz to, ka vienā jaukā dienā parādīsies pārcilvēks, ka zemākie, vājākie un atpalikušākie vai nu tiks pakļauti, vai iznīcināti. Ja ne pakļauti, tad iznīcināti. Pasaulē nav vietas neliešiem, muļķiem un neirastēniķiem. Viņu pienākums cēls pienākums! — ir mirt. Mirt savas nepiemērotības dēļ! Ejot pa šo ceļu, zvērs kļuva par cilvēku, bet cilvēks paceļas uz augstākās attīstības pakāpes.
Ostrogs apdomājās, tad pagriezās pret Grehemu un turpināja: