— Varu iedomāties, kā mūsu dižo pasauli uztver Viktorijas laika anglis. Jūs nožēlojat visas vecās valdīšanas formas: pasaulē vēl spokojas tautas pārstāvju palātas, padomes un dažnedažādas citas astoņpadsmitā gadsimta ākstības. Jūs šausmina mūsu Baudu Pilsētas. Es būtu padomājis par to vairāk, ja nebūtu tik aizņemts. Bet gan jūs pats visu redzēsiet. Tauta ir traka aiz skaudības, tā būs pilnīgi vienis prātis ar jums. Uz ielām jau pieprasa sagraut Baudu Pilsētas. Bet Baudu Pilsētas ir valsts attīrīšanas orgāni, kas gadu no gada uzsūc visus vārgos un samaitātos, visus miesaskārīgos un slinkos, visas pasaules padibenes, lai patīkami iznīcinātu. Viņi apmeklē šīs pilsētas, nosit tur savu laiku un nomirst, neatstādami pēcnācējus. Skaistās, samaitātās sievietes nomirst, neatstādamas bērnus, un tas nāk cilvēcei par labu. Ja tauta būtu gudrāka, tā neapskaustu bagātniekus par viņu nāvi. Un jūs gribētu atbrīvot strādniekus, kuriem nav ne kripatiņas smadzeņu, kurus mēs esam pārvērtuši par vergiem. Jūs gribat mēģināt viņu dzīvi padarīt vieglu un patīkamu. Bet viņi neko labāku nav pelnījuši. — Viņš pazemīgi pasmaidīja, tādējādi saniknodams Grehemu. — Jūs gribat būt gudrāks par mums. Man nav svešas šīs idejas: jaunības dienās es lasīju jūsu Šelliju un sapņoju par brīvību. Taču nav brīvības bez gudrības un pašsavaldīšanās. Brīvība ir mūsos, nevis ārpus mums. Tā atkarīga no paša cilvēka. Iedomājieties neiespējamo — ka šis zilā ģērbto, blaustīgo stulbeņu bars gūst virsroku pār mums. Kas notiks? Viņiem atradīsies citi saimnieki. Tik ilgi, kamēr ir aitas, daba pastāv uz to, ka jābūt arī plēsoņām. Attīstībā notiks aizkavēšanās par pāris simts gadiem, nekas vairāk. Aristokrātijas rašanās ir neizbēgama un droša. Par spīti cilvēces neprātībām galu galā radīsies pārcilvēks. Lai viņi saceļas, lai uzvar un nonāvē mani un tādus ka es. Vietā naks jauni valdnieki. Tas arī būs viss.
— Brīnums gan, — īdzīgi noteica Grehems.
Kādu brīdi viņš stāvēja, nodūris acis.
— Bet man jāredz tas viss pašam, — piepeši viņš teica tonī, kas nepieļāva iebildumus. — Tikai tad, kad būšu redzējis, es sapratīšu. Man ir, kā nākas, jāiepazīstas. Tieši to es gribēju pateikt jums, Ostrog. Es nevēlos būt Baudu Pilsētu Valdnieks, man nav nekādas patikas. Pietiekami daudz laika esmu izšķiedis lidojumiem un tamlīdzīgām lietām. Man jāredz, kā cilvēki dzīvo, kā ir attīstījusies dzīve. Tad es visā orientēšos labāk. Man jāzina, kā dzīvo vienkāršie cilvēki, galvenokārt strādnieki, — kā viņi strādā, precas, audzina bērnus, mirst.. .
— To jūs uzzināsiet no mūsu reālistiskajiem romānistiem, — norūpējies sacīja Ostrogs.
— Es gribu iepazīt īsto dzīvi, — teica Grehems.
— Tas ir pagrūti, — Ostrogs atbildēja un iegrima domās. — Varbūt.. .
— Es nebiju gaidījis .. .
— Es domāju .. . Varbūt tas ir iespējams . .. Jūs vēlaties pabraukāt pa pilsētas ceļiem un paskatīties uz vienkāršajiem cilvēkiem?
Piepeši Ostrogs it kā izlēma kaut ko.
— Jums jāpārģērbjas, — viņš teica. — Pilsēta ir stipri satraukta, un jūsu parādīšanās var būt par iemeslu nemieriem. Jūsu vēlēšanās pastaigāties pa pilsētu … Šī jūsu doma . . . kad tā apsveru, neliekas nepiepildāma. Tā ir iespējama. Ja vien tas interesē jūs. Bez šaubām, jūs esat Valdnieks. Ja vēlaties, varat iet jau no rīta. Uzvalku pastaigai sagatavos Asano. Viņš ies jums līdzi. Galu galā tā nav pelama doma.
— Vai jums ir vēl kaut kas man ziņojams? — aizdomu urdīts, jautāja Grehems.
— O nē, galīgi nekā! Domāju, ka savas prombūtnes laikā varat uzticēt visus pienākumus man, — smaidīdams teica Ostrogs. — Pat ja mums ir dažādi . ..
Grehems ar acīm ieurbās sarunu biedrā.
— Vai nekādi sarežģījumi nav gaidāmi? — viņš negaidot jautāja.
— Galvoju, ka ne.
— Es domāju par nēģeru policistiem. Neticu, ka tautai būtu padomā kaut kas ļauns pret mani, un galu galā es esmu Valdnieks. Es nevēlos, ka uz Londonu izsauc āfrikāņu policiju. Varbūt tas ir novecojis aizspriedums, bet man ir savi uzskati par eiropiešiem un pakļautajām tautām. Pat Parīzē . . .
Ostrogs stāvēja un, saraucis uzacis, vēroja Grehemu.
— Es nedomāju izsaukt uz Londonu nēģerus, — viņš lēni teica. — Bet ja .. .
— Jūs nedrīkstat izsaukt uz Londonu bruņotos nēģerus, lai notiktu kas notikdams, — teica Grehems. — Šai ziņā es nepiekāpšos.
Ostrogs godbijīgi paklanījās.
20
PILSĒTAS CEĻOS
Tajā pašā naktī Grehems, pārģērbies Vējdzinēju Pārvaldes zemākā ierēdņa formā, kopā ar Asano, kam mugurā bija Strādnieku Sabiedrības zilā audekla forma, neviena nepamanīts, devās uz pilsētu, kur pirms dažām dienām bija maldījies tumsā. Tagad pilsēta bija gaismas pielieta un rosmīga, īsts dzīves mutulis. Par spīti revolucionārajiem uzplūdiem, par spīti vispārējai neapmierinātībai, kas vēstīja jaunu, vēl nesaudzīgāku cīņu, ļaudis bija aizņemti ar dažādiem komerciāliem pasākumiem. Grehems jau pazina jaunā laikmeta vērienu, taču tas, ko viņš ieraudzīja tagad, pārsteidza. Viņam pāri brāzās krāsu un spilgtu iespaidu straume.
Pirmo reizi šajās dienās Grehems tik tuvu saskārās ar jaunlaiku cilvēkiem. Viņš apjauta, ka viss iepriekš teātros un tirgos vērotais ir noticis samērā šaurās aprindās. Tagad viņš redzēja vakara steigā kūsājošo pilsētu, ļaudis, kas bija atgriezušies ikdienas dzīvē, jaunā laika ieražas.
Vispirms viņi nokļuva uz ielas, kuras pretī skrienošie ceļi bija pieblīvēti ar zilās formās ģērbtiem ļaudīm. Acīmredzot tā bija kaut kāda procesija, lai gan tās dalībnieki sēdēja. Viņi turēja melnus rupja auduma karogus ar sarkaniem burtiem. «Nost ar atbruņošanos!» vēstīja greizi uztrieptie burti. Ortogrāfija bija visraibākā. «Kādēļ mūs grib atbruņot?», «Nekādu atbruņošanos», «Nost ar atbruņošanos!» Revolucionāru himnai skanot un kaut kādiem ērmīgiem instrumentiem apdullinoši dārdot, garām aizplīvoja karogs pēc karoga, vesela karogu upe.
— Viņiem visiem ir jābūt darbā, — ierunājās Asano. — Pēdējās divās dienās viņi vai nu neko nav ēduši, vai arī ir zaguši ēdamo.
Asano pagriezās sāņus, lai izvairītos no blīva pūļa, kas blenza uz sēru procesiju: no slimnīcas uz kapiem tika vesti pirmās revolūcijas upuri — nāves pļaujā kritušās vārpas.
Šajā naktī gulēja retais, gandrīz visi atradās uz ielām. Grehemam apkārt viļņojās satraukts, nemitīgi mainīgs pūlis. Viņu apmulsināja un aizkustināja troksnis un kliedzieni, kas liecināja, ka nupat iedegusies sociāla cīņa. Itin visur izkārtie melnie karogi un rotājumi liecināja par viņa lielo popularitāti. Itin visur viņš dzirdēja rupjo žargonu, kādā apmainījās domām neizglītotie ļaudis, kuri nepazina fonogrāfu. Itin - visur atmosfērā strāvoja neapmierinātība ar atbruņošanu, ko viņš nebija ne nojautis Vējdzinēju Pārvaldes apartamentos. Grehems nosprieda, ka tūlīt pēc atgriešanās viņam par visu to jāaprunājas ar Ostrogu, pie tam daudz nopietnāk nekā līdz šim. Augu nakti, pat viņu ceļojuma pirmajās stundās, viscaur pilsētā valdošais sašutums un nemiers piesaistīja viņa uzmanību tā, ka traucēja saskatīt bezgala daudzās dīvainības, kuras citkārt"būtu viņu ieinteresējušas. Tādēļ viņa iespaidi bija saraustīti.
Neviena personība, lai cik stipra tā būtu, nespēj izvairīties no tik neparastu apstākļu iespaida. Dažbrīd Grehems pilnīgi aizmirsa revolucionāro kustību, to aizsedza citi notikumi. Elena bija pamodinājusi viņā interesi par sociālām problēmām, bet bija brīži, kad viņam meitene ir neienāca prātā. Reiz, piemēram, Grehems konstatēja, ka viņi atrodas reliģiskā kvartālā, jo labi nostādītais pilsētas transports, ko nodrošināja kustīgie ceļi, deva iespēju ērti nokļūt baznīcās un kapelās.