Grehema uzmanību piesaistīja kādas kristīgo sektas ēkas fasāde. Viņi sēdēja uz kāda augšējā ceļa platformas, kad šī fasāde iznira aiz pagrieziena un strauji tuvojās. No augšas līdz apakšai to klāja balti un zili uzraksti, bet fasādes vidū bija spilgti apgaismots ekrāns — uz tā rādīja reālistiskas ainas no Jaunās Derības — un gari, melni transparenti, kas liecināja, ka arī reliģija izmanto reklāmu. Grehems jau pazina fonētisko rakstību un lasīja šos uzrakstus, kas viņam likās gandrīz neticami zaimojoši: «Glābiņš ir trešajā stāvā, pagriezieties pa labi», «Atdodiet naudu savam Radītājam!», «Visātrākā apkalpošana Londonā, visizveicīgākie operatori! Nekavējieties!», «Ko Kristus teiktu Gulošajam?», «Godājiet mūsdienu svētos!», «Jūs varat būt kristietis, un tas tomēr netraucēs būt lietišķam», «Šodien sprediķo vislabākie bīskapi, cenas kā parasti», «Atri apmierinām aizņemtu cilvēku vajadzības».
— Tas taču ir šausmīgi! — teica Grehems, kuru bija nomākusi šī apdullinoši kliedzošā veikalnieciskā dievbijība.
— Kas ir šausmīgi? — jautāja viņa mazais virsnieks, acīmredzot veltīgi meklēdams šajā balagānā kaut ko neparastu.
— Tas! Reliģijas būtība taču ir godbijība.
— Ak tas, — Asano paskatījās uz Grehemu.
— Vai tas jūs šokē? — viņš pārsteigts jautāja.
— Jādomā gan. Es pavisam piemirsu. Mūslaikos konkurence ir tik stipra un cilvēki ir tik aizņemti, ka viņiem nav vaļas rūpēties par savām dvēselēm. — Viņš pasmaidīja. — Vecos laikos jums bija sestdienas un izbraucieni ārpus pilsētas. Lai gan esmu lasījis, ka svētdienas pēcpusdienās . . .
— Bet tas, — teica Grehems, atskatīdamies uz zilajiem un baltajiem uzrakstiem, — var redzēt, pie jums ir parasts . . .
— Ir simtiem dažādu paņēmienu. Protams, ja sekta nereklamē sevi, tai nav ienākumu. Reliģija pa šo laiku ir izmainījusies. Tās ir augstāko slāņu sektas, kur viss kalpo apmeklētājam, — dārgais vīraks, individuālā pieeja un viss pārējais. Tās ir ārkārtīgi populāras un plaukstošas. Tās maksā desmitiem lauvu par šīm telpām Padomei, tas ir, jums, es gribēju teikt.
Grehemam vēl nebija īsta priekšstata par naudas sistēmu, un paziņojums par desmitiem lauvu viņu ieinteresēja. Tempļi ar uzbāzīgajām reklāmām un aicinājumiem atvirzījās otrā plānā. Asano pastāstīja, ka zelts un sudrabs naudas kalšanai vairs netiekot lietoti, ka kaltais zelts, kura kundzība bija sākusies Feniķijā, beidzot esot nogāzts no troņa. Pārmaiņas notikušas pamazām, bet strauji, izplatoties čeku sistēmai, kas jau deviņpadsmitajā gadsimtā praktiski gandrīz izspiedusi zeltu visos lielākajos darījumos. Parastās pilsētas tirdzniecības lietas, visi maksājumi kārtoti ar maziem brūniem, zaļiem un sarkaniem čekiem, kuros bijušas minētas- nelielas summas un uzrādītāja vārds. Asano bija daudz tādu čeku, un pie pirmās izdevības to saradās vēl vairāk. Tie bija iespiesti nevis uz viegli plīstoša papīra, bet gan uz puscaurspīdīga zīda auduma. Šķērsām pāri katram bija Grehema faksimils, un viņš pēc divsimt trim gadiem atkal ieraudzīja savu autogrāfu,
Apkārt nebija nekā ievērības cienīga, un Grehems domās atkal pievērsās jautājumam par atbruņošanos. Viņi pabrauca garām teozofistu templim, uz kura fasādes liesmojošie, nenormāli lielie burti solīja «BRĪNUMUS», un Nortumberlendas avēnijā ieraudzīja ēdnīcu. Tā Grehemu loti ieinteresēja.
Pateicoties Asano enerģijai un izmanībai, viņi varēja apskatīt šo vietu no mazas, slēgtas galerijas, kas bija rezervēta oficiantiem. Eku pildīja attāla klusināta taurēšana, svilpoņa un kliedzieni, no kuras Grehems sākumā nespēja uztvert atsevišķus vārdus, bet kas atgādināja to noslēpumaino balsi, ko viņš bija dzirdējis savas nakts pastaigas laikā, atkal iedegoties ugunīm.
Grehems jau bija pieradis pie ļaužu sablīvējumiem, taču šis skats piesaistīja viņa uzmanību ilgu laiku. Viņš vēroja lejā pusdienojošos cilvēkus, uzdeva daudzus jautājumus un uzklausīja izsmeļošas atbildes, līdz beidzot pilnīgi saprata, ko nozīmē šis vairāku tūkstošu cilvēku mielasts.
Grehems jau ne vienu reizi vien pārsteigts bija konstatējis, ka atsevišķu faktu nozīme viņam kļūst skaidra nevis uzreiz, bet gan tikai uzzinot vairākas mazāk svarīgas detaļas. Viņam līdz šim nebija ienācis prātā, ka bezgalīgi plašā, no laika maiņām pasargātā pilsēta, šīs zāles un ceļi ir izspieduši mājsaimniecību, ka tipiskā Viktorijas laika māja — maza ķieģeļu šūniņa ar virtuvi, veļas namiņu; dzīvojamām istabām un guļamistabu —, kas saglabājusies vienīgi drupās, izzudusi tāpat kā pītās cepures. Tagad viņš zināja, ka Londona ir nevis māju sakopojums, bet grandioza viesnīca, viesnīca ar tūkstošiem istabu, tūkstošiem restorānu, kapelu, teātru, tirgu, veikalu un sapulču zāļu un ka tas gandrīz viss pieder viņam. Ļaudīm bija savas guļamistabas, varbūt pat tīri un ar zināmu komfortu iekārtoti divistabu dzīvoklīši, bet, kas attiecās uz visu pārējo, viņi dzīvoja tāpat kā daudzi Viktorijas laika viesnīcu
iemītnieki: ēda, lasīja, domāja, spēlēja un sarunājās sabiedriskās telpās, strādāja pilsētas rūpniecības rajonos vai kārtoja darījumus tirdzniecības kvartālos.
Grehems saprata, ka tāda pilsētas attīstības gaita bijusi neizbēgama. Modernās pilsētas galvenā priekšrocība vienmēr ir bi jusi tās organizētība. Atsevišķu mājsaimniecību saplūšanu agrāk, viņa paaudzes laikā, bija kavējis galvenokārt ļaužu zemais kultūras līmenis, stingrais barbariskais lepnums, kaislības, aizspriedumi, greizsirdība, sāncensības gars un vidējo un zemāko slāņu apspiestība, kas bija padarījusi nepieciešamu pat tuvu mājsaimniecību nošķirtību. Bet jau toreiz bija vērojams straujš progress šajā virzienā. Trīsdesmit gadu garajā mūžā Grehems bija pieredzējis iesakņojamies paradumu ēst ārpus mājas; zirgu steliņģiem līdzīgās kafejnīcas atdeva vietu plašiem un vienmēr pārpildītiem restorāniem, sāka dibināties sieviešu klubi, saradās aizvien vairāk lasītavu, atpūtas vietu un bibliotēku, kas liecināja par ļaužu pieaugošo tieksmi pēc plašiem sabiedriskajiem kontaktiem. Tagad šie ziedi deva bagātus augļus. Individuālā noslēgtā mājsaimniecība savu mūžu bija nodzīvojusi.
Ļaudis lejā, kā viņš uzzināja, piederēja pie vidējā slāņa, kas stāvēja mazliet augstāk par zilajās formās ģērbtajiem strādniekiem, un Viktorijas laikā bija tā ieraduši ēdienreizēs nošķirties vientulībā, ka, ja viņiem gadījās pusdienot sabiedrībā, viņi mēdza slēpt savu apmulsumu zem rupju joku vai uzkrītoši kareivīgas uzvedības maskas. Bet šiem raibi un viegli ģērbtajiem ļaudīm, kaut gan viņi bija rosīgi, kustīgi un nerunīgi, piemita izkoptas manieres un viņi izturējās cits pret citu pavisam nepiespiesti.
Grehems ievēroja kaut ko zīmīgu: galdi, cik tālu vien viņš varēja saredzēt, bija un palika tik tīri, ka prieks. Nebija nekārtības, visur izkaisītu dru- paču, gaļas vai mērces atstātu traipu, izlietu dzērienu un no vietas nobīdītu puķupodu, kas bija raksturīgi Viktorijas laika vētrainajam progresam. Galda servējums bija stipri mainījies. Nebija ne rotājumu, ne ziedu, ne galdautu. Grehemam paskaidroja, ka galda virsa taisīta no cieta materiāla, kas atgādināja atlasu. Šī imitācija bija izraibināta ar acij tīkamām reklāmām.