Iedobumā pretī katram pusdienotājam atradās porcelāna un metāla aparāts, uz galda — viens vienīgs balts porcelāna šķīvis; nospiežot pogu, pusdie- notājs pats palaida karsto un auksto ūdeni un pats nomazgāja trauku, kā arī 110 balta metāla gatavoto, skaisto nazi, dakšiņu un karoti.
Zupu un mākslīgo ķīmisko vīnu, kas bija ikdienišķs dzēriens, tāpat dabūja, piespiežot pogu, bet ēdieni automātiski virzījās pa galdu gaumīgos traukos pa sudraba sliedītēm. Pusdienotājs apturēja vajadzīgo ēdienu un ņēma, cik gribēja. Ļaudis ienāca pa nelielām durvīm galda vienā galā un izgāja otrā galā. Grehems konstatēja šajos cilvēkos loti stipru demokrātijas, panīkumu un sulainisku dvēseļu šķebinošo lepnību, kuras dēļ cilvēki kaunas pakalpot cits citam. Šie sīkumi Grehemu tā aizrāva, ka viņš tikai pie izejas pamanīja milzīgās paziņojumu dio- rāmas, kuras majestātiski slīdēja pa sienu un ieteica vislabākās preces.
Atstājuši ēdnīcu, viņi nonāca pārpildītā zālē, un te Grehems atrada neizdibināmā trokšņa cēloni. Viņi apstājās pie griežamām durvīm, kur tika maksāts par pusdienām.
Grehems izdzirdēja skaļu svilpienu, bet pēc tam griezīgu balsi:
«Pasaules Valdnieks guļ mierīgi un jūtas lieliski. Mūža atlikušo daļu viņš nolēmis veltīt gaiskuģnie- cībai. Viņš apgalvo, ka skaistākas par mūsu sievietēm viņš nav redzējis. Hallo! Klausieties! Mūsu apbrīnojamā civilizācija viņu pārsteidz. Bezgala pārsteidz. Hallo! Viņš tic vadonim Ostrogam, pilnīgi paļaujas uz vadoni Ostrogu. Ostrogs būs viņa galvenais ministrs. Ir nolemts atlaist augstākos ierēdņus. Visa vadība būs Ostroga rokās! Padomnieki tiks ieslodzīti cietumā Padomes namā.»
Jau pēc pirmā teikuma Grehems apstājās un, pacēlis acis, ieraudzīja tauri, kas izgrūda šos brēcienus. Tā bija Galvenā Jaunumu Mašīna. Kādu brīdi likās, ka tā atvelk elpu, un tās cilindriskais ķermenis ritmiski drebēja. Tad taure atkal sāka rēkt:
«Hallo, hallo! Parīzē valda miers. Jebkura pretošanās ir apspiesta. Hallo! Melnā policija ieņēmusi visas svarīgākās pozīcijas pilsētā. Tā cīnījās drošsirdīgi, dziedādama dziesmas, ko par godu tās senčiem sacerējis dzejnieks Kiplings. Divas vai trīs reizes tā kļuva nevaldāma, spīdzināja un sakropļoja ievainotos* insurgentus, vīriešus un sievietes. Morāle — nedumpojieties. Hallo, hallo! Viņi ir lieliski puiši. Lieliski, drosmīgi puiši. Lai tā ir mācība mūsu pilsētas nepaklausīgajiem nekārtību rīkotājiem, zemes mēsliem! Hallo, hallo! …»
Balss apklusa. Pūlī atskanēja dobja neapmierinātības murdoņa.
— Nolādētie nēģeri! — netālu kāds nokliedzās. — Vai tiešām to dara Valdnieks, brāli?
— Melnā policija! — paspruka Grehemam. — Ko tas nozīmē? Jūs gribat teikt…
Asano satvēra Grehemu aiz rokas un brīdinoši paskatījās uz viņu. Nepatīkamā, spiedzīgā balsī ierunājās cita mašīna:
«Jahaha, jahaha! Klausieties dzīvo avīzi! Dzīvo avīzi! Jaha! Šausmīga vardarbība Parīzē. Jahaha! Melnā policija tā saniknojusi parīziešus, ka viņi ir gatavi to iznīcināt. Baigas represijas. Ir atgriezušies barbaru laiki. Asinis! Asinis! Jaha!»
Mežonīgi ieaurojās tuvākā Pļāpu Mašīna.
«Hallo! Hallo!» tā iesāka, ar saviem rēcieniem noslāpēdama pēdējos vārdus, tad nedaudz mierīgāk sāka stāstīt par nekārtību izraisītajām šausmām. «Likumība un kārtība ir jāatjauno.»
— Bet… — Grehems iesāka.
— Neizjautājiet mani te, — atteica Asano, — citādi varat iekulties nepatikšanās.
— Tad iesim projām, — ierosināja Grehems. — Es gribu zināt kaut ko vairāk.
Kopā ar savu pavadoni lauzdamies cauri satrauktajam pūlim, Grehems tagad tā īsti noskatīja, cik plaša ir šī zāle. Te varēja būt ap tūkstoš lielu un mazu skaļruņu, kas gaudoja, ķērca, brēca un trieca, un pie katra stāvēja satrauktu klausītāju pūlītis, lielāko tiesu zilās formās. Te bija visdažādāko izmēru mašīnas, sākot ar mazajiem tenku mehānismiem, kas sarkastiski klukstēja nostūros, un beidzot ar piecdesmit pēdu augsto gigantu, kas bija uzrēcis Grehemam.
Zālē nebija vietas, kur ābolam nokrist, jo visus interesēja notikumu gaita Parīzē. Acīmredzot cīņa tur bija sīvāka, nekā bija iztēlojis Ostrogs. Visas mašīnas stāstīja par to un pūlis zumēja kā spiets, atkārtojot atsevišķas frāzes: ,«Linčot policijul», «Dzīvas sadedzinātas sievietes»., «Šausmas!».
— Vai tiešām Valdnieks to pieļauj? — jautāja kāds pavisam tuvu.— Tad tā viņš sāk valdīt!
— Tad tā viņš sāk valdīt? Vēl ilgi pēc tam, kad viņi bija izgājuši no zāles, Grehemu vajāja mašīnu auri, svilpieni un brēcieni: «Hallo, hallo! Jahaha! Jaha! Jah! Jaha!» Tad tā viņš sāk valdīt?
Kad viņi bija nokļuvuši uz kustīgajiem ceļiem, Grehems sāka izvaicāt Asano par cīņu Parīzē.
— Kā ir ar atbruņošanos? Kas viņus satrauc? Ko tas viss nozīmē?
Asano gribēja pārliecināt viņu, ka viss ir kārtībā.
— Bet šīs zvērības?
— Nevar pagatavot omleti, — atbildēja Asano, — nesasitot olas. Tie ir rupji ļautiņi, nekas vairāk. Un tikai vienā pilsētas daļā. Visur citur ir mierīgi. Parīzes strādnieki ir vismežonīgākie, ja neskaita mūsējos.
— Ko? Londonas strādniekus?
— Nē, japāņu. Viņi jātur grožos.
— Bet sadedzināt dzīvas sievietes!
— Komūna! — sacīja Asano. — Viņi grib jūs aplaupīt. Viņi grib likvidēt īpašumu un nodot pasauli pūļa varā. Jūs esat Valdnieks, pasaule pieder jums. Bet te nevēlas Komūnu. Te nav vajadzīga melnā policija. Viņiem ir visādi izrādīta pretimnākšana. Uz-, Parīzi tika izsaukti viņu pašu nēģeri, franču valodā runājošie nēģeri — daži senegāliešu pulki un nē-; ģeri no Timbuktu.
— Pulki? — jautāja Grehems. — Es domāju, ka tikai viens .
— Nē, — Asano atbildēja un paskatījās uz Grehemu. — Tur ir vairāki. -
Grehems jutās pārsteigts.
— Es nedomāju … — viņš sāka un aprāvās. Viņš mainīja tēmu un sāka izvaicāt par Pļāpu Mašīnām. Sapulcējušies ļaudis lielāko tiesu bija ģērbti novalkātās vai pat noskrandušās drēbēs. Grehemam tika paskaidrots, ka augstākās sabiedrības pārstāvjiem gandrīz katrā telpā ir iekārtotas Pļāpu Mašīnas, kuras iedarbina, nospiežot sviru. īrnieks ar kabeļa palīdzību var savienoties ar jebkuru no lielajiem Jaunumu Sindikātiem. Grehems jautāja, kādēļ šo mašīnu nav viņa apartamentos. Asano apjuka.
— Es nekad neesmu par to domājis, — viņš sacīja. — Ostrogs droši vien licis tās aizvākt.
— Kādēļ? — izsaucās Grehems.
— Varbūt viņš domāja, ka tās jūs traucēs.
— Tās jāatliek vietā, tiklīdz mēs būsim atgriezušies, — Grehems teica pēc īsa pārdomu brīža.
Viņam bija grūti saprast, ka šī jaunumu istaba un ēdamzāle nav nekādi centri un ka tādu visā pilsētā ir bez sava gala. Bet, naktī klaiņājot pa pilsētu, viņš ne vienu reizi vien dzirdēja vadoņa Ostroga skaļruņu aurus «Hallo, halo!» vai galveno sāncenšu spiedzīgo «Jahaha! Jaha! Jah! Klausieties dzīvo avīzi!»
Visur varēja redzēt mazbērnu novietnes, tādas pašas, kādas viņam jau bija rādītas. Viņi uzbrauca tur ar liftu un pa stikla tiltiņu gāja augšā pāri ēdamzālei. Pie ieejas Asano vajadzēja uzrādīt caurlaidi ar Grehema parakstu. Viņiem līdzi tūlīt norīkoja pavadoni violetā tērpā ar zelta sprādzi — praktizējoša ārsta zīmi. Pēc šā cilvēka izturēšanās Grehems secinaj^, ka viņš ir pazīts, un bez kautrēšanās sāka izprašņāt par šīs iestādes uzbūvi.