Abās pusēs gaitenim, kas bija izklāts ar celiņiem, lai klusinātu solus, bija nelielas, šauras durvis, kas atsauca atmiņā Viktorijas laika cietuma vieninieku kameras. Durvju augšējā daja bija no tā paša zaļganā, caurspīdīgā materiāla, ko viņš bija redzējis pēc atmodas. Katrā kamerā mazā vates ligzdiņā gulēja pa zīdainim; tos bija grūti saskaitīt. Sarežģīts aparāts regulēja temperatūru un gaisa mitrumu un zvanīja uz centrālo pārvaldi par visniecīgākajām atvirzēm no normas. Šāda novietņu sistēma bija gandrīz pilnīgi izspiedusi riskanto vecmodīgo zīdīšanu. Pavadonis pievērsa Grehema uzmanību mehāniskajām barotājām ar apbrīnojami dabiski veidotām rokām, pleciem un krūtīm, dabisku izrunu un miesas krāsu, bet vara trijkājiem kāju vietā un plakanu disku sejas vietā. Uz šā diska bija uzlīmēti mātēm nepieciešamie paziņojumi.
No visiem šīs nakts brīnumiem Grehemu visvairāk pārsteidza šīs novietnes. Viņu atbaidīja vientuļās, bez glāsta un maiguma atstātās mazās, sārtās radī- biņas_ar kuslajiem loceklīšiem, kas nevarīgi kustējās. Ārsts bija citās domās. Viņa rīcībā esošā statistika neapstrīdami pierādīja, ka Viktorijas laikā visbīstamākais bērna dzīvē bijis zīdīšanas posms un ka mirstība bijusi briesmīga. Turpretī šī sabiedrība, Starptautiskais Mazbērnu Novietņu Sindikāts, zaudējot ne vairāk par vienu procentu no tā apgādībā nodotajiem mazuļiem. Tomēr pat šis skaitlis nespēja pārliecināt Grehemu.
Vienā no gaiteņiem viņš ieraudzīja kādu jaunu pāri zilos apģērbos stāvam pie caurspīdīgas šķērssienas, lūkojamies uz savu pirmdzimto un histēriski smejamies. Grehema sejā laikam atspoguļojās domas par viņiem, jo abi jaunie mitējās smieties un izskatījās nokaunējušies. Šis nelielais starpgadījums vēl vairāk akcentēja bezdibeni, kas viņu šķīra no jaunā laikmeta. Apmulsis un nomākts viņš sekoja saviem pavadoņiem uz istabām, kur bērni mācījās rāpot, un uz bērnudārzu. Neskaitāmās rotaļu istabas bija tumšas! Tātad bērni pa vecam naktīs guļ. Ejot cauri šīm istabām, vir^nieciņš pievērsa Grehema uzmanību rotaļlietām, kurās tālāk attīstītas jūsmīgā sentimentālista Frebela idejas. Te bija arī aukles, taču daudz ko darīja mašīnas, kas dziedāja, dejoja un aijāja.
Grehemam gluži viss vēl nebija skaidrs.
— Cik daudz bāreņu! — viņš līdzcietīgi sacīja, atkal kļūdīdamies, un viņam otru reizi teica, ka tie nav bāreņi.
Tiklīdz viņi bija izgājuši no mazbērnu novietnēm, Grehems sašutis sāka runāt par mazuļiem, kurus audzina inkubatoros.
— Vai tad mātes jūtas ir atmirušas? — viņš jautāja. — Vai tās bija neīstas jūtas? Nē, tas bija instinkts. Tas liekas tik pretdabiski, pat pretīgi.
— No šejienes mēs iesim uz deju zāli, viņu pārtrauca Asano. — Tā droši vien ir pārpildīta. Par spīti politiskajiem nemieriem tā būs pilna. Sievietes sevišķi neinteresējas par politiku, ja neskaita dažus izņēmumus. Jūs redzēsiet mātes — lielākā daļa jauno sieviešu Londonā ir mātes. Mūsu ģimenēs parasti ir viens bērns; tas ir dzīvotspējas pierādījums. Dažiem vidējo slāņu pārstāvjiem ir vairāk par vienu bērnu. Citādi ir Strādnieku Sabiedrībā. Tie pazīst mātes jūtas. Viņi ļoti lepojas ar saviem bērniem un bieži nāk tos apraudzīt.
— Tātad jūs uzskatāt, ka zemeslodes iedzīvotāju skaits…
— Samazinās? Jā gan. Tas neattiecas vienīgi uz Strādnieku Sabiedrības cilvēkiem. Par spīti zinātnieku brīdinājumiem viņi ir tik vieglprātīgi…
Piepeši viņi saklausīja deju mūziku, un pa eju, kurai viņi ieslīpi tuvojās un gar kuras malām slējās greznas kolonas, laikam no tīra ametista, nāca līksmi smejošu un klaigājošu laužu bars. Grehems redzēja sprogotus matus un laimīgas, izkrāsotas sejas.
— Gan jūs pārliecināsieties, — vāri pasmaidīdams, teica Asano, — ka pasaule ir kļuvusi citāda. Tūlīt jūs redzēsiet jaunā laikmeta mātes. Nāciet šurp. Jūs tās redzēsiet pavisam drīz.
Viņi uzbrauca augšā ar liftu, tad pārkāpa lēnākā. Mūzika kļuva aizvien skaļāka, un, braukdami tās pavadījumā, viņi dzirdēja dejotāju kāju dimdoņu. Pie griežamajām durvīm viņi samaksāja un uzkāpa plašā galerijā, kas atradās augstāk par deju zāli, par šo skaņu un gaismas burvību.
— Te, — sacīja Asano, ir mazuļu tēvi un mātes.
Zāle nebija rotāta tik grezni kā Atlanta zāle, bet
ar saviem izmēriem pārspēja visas telpas, kādas vien Grehems bija redzējis. Skaistās, baltās kariatīdes, kas balstīja galerijas, vēlreiz atgādināja viņam skulptūras atdzimšanu jaunajā laikmetā; to augumi bija izliekušies kā dzīvi, sejas rotāja smaids. No kurienes nāca mūzika, nebija redzams, spožā, gludā grīda bija nosēta ar dejojošiem pāriem.
— Palūkojieties uz viņām, — teica mazais pavadonis. .— Kā redzat, viņas maz domā par mātes pienākumiem.
Galerija, kurā viņi stāvēja, stiepās virs ekrāna, kas atdalīja deju zāli no otras, ārējās zāles; aiz tās arkām varēja redzēt pilsētas ceļu kustīgās platformas:
Šajā ārējā zālē bija sapulcējušies pieticīgāk ģērbušies ļaudis, lielākā dala zilajās Strādnieku Sabiedrības formās, kuras Grehems tagad labi pazina. Būdami pārāk trūcīgi, lai pa grozāmajām durvīm iekļūtu ballē, viņi tomēr nespēja atturēties, neklausījušies valdzinošo mūziku. Daži pat bija izbrīvējuši sev vietu un, skrandas plivinādami, dejoja. Pie tam viņi izkliedza rupjus jokus, kurus Grehems nesaprata. Kāds sāka svilpot revolucionāru himnas piedziedājumu, bet tad spēji apklusa. Stūrī bija tumšs, un Grehems neko neredzēja. Viņš atkal pagriezās pret zāli. Virs kariatīdēm pacēlās marmora bistes: tie bija cilvēki, kurus jaunais laikmets acīmredzot atzina par saviem garīgajiem tēviem un pionieriem.
Lielākā daļa vārdu Grehemam bija sveši, viņš pazina tikai Grantu Allenu, Legaljenu, Nīcši, Šellijuun Godvinu. Melnais drapējums ar daiļrunīgajiem izteicieniem vēl vairāk izcēla milzīgo uzrakstu, kas izķēmoja zāles augšējo daļu un vēstīja, ka «Atmodas svētki» rit pilnā sparā.
— Miriādes ļaužu ir atstājuši darbu un svin jūsu atmodu, izņemot streikojošos strādniekus, — paskaidroja Asano. — Šie ļaudis vienmēr ir gatavi svinēt svētkus.
Grehems piegāja pie margām, noliecās pāri un vēroja dejotājus. Atskaitot dažus stūros maigi dūdo- šus pārīšus, galerijā nebija neviena cita kā tikai Grehems un viņa pavadonis. No lejas uzvēdīja silts smaržu un izgarojumu vilnis. Kā vīrieši, tā sievietes bija viegli ģērbti, ar atkailinātām rokām un atsegtiem kakliem, jo visa pilsēta bija pasargāta no aukstuma. Daudziem vīriešiem mati bija sievišķīgi sasprogoti, sejas visiem gludi noskūtas, vaigi pietvīkuši vai nokrāsoti. Daudzas sievietes bija ļoti skaistas un ģērbušās izsmalcināti koķeti. Cilvēki dejoja aizrautīgi, ar puspievērtām acīm.
— Kas tie ir par cilvēkiem? — jautāja Grehems.
— Strādnieki, privileģētie strādnieki. Jūs tos sauktu par vidējo slāni. Neatkarīgie tirgotāji sen jau izzuduši, bet tie ir tirdzniecības kalpotāji, tehniķi, visādu specialitāšu inženieri. Šodien ir svētki, un visas deju zāles pilsētā būs pārpildītas, tāpat arī reliģiskās iestādes.
— Bet sievietes?
— Arī strādā. Sievietes veic tūkstošiem dažādu darbu. Jūsu dienās sievietes tikai sāka patstāvīgi strādāt. Tagad vairums sieviešu ir neatkarīgas. Gandrīz visas tā vai citādi ir precējušās — mums ir dažādas laulības formas —, līdz ar to viņām ir vairāk naudas un iespēju izklaidēties.