Sajās operācijās tika ieguldīts tik daudz enerģijas, ka likās — tūlīt, tūlīt sāksies vardarbība. Grehems pamanīja lielu pūli un tā vidū divus godājamus komersantus, kas nikni lamājās un bija gatavi ķerties viens otram pie rīkles. Tātad dzīvē bija palicis vēl kaut kas, par ko cīnīties. Tālāk Grehemu pārsteidza aizraujoša reklāma, kas dega asinssarka- niem liesmu burtiem, no kuriem katrs biia divu vīru augstumā. «MES GARANTĒJAM SAIMNIEKU. MES GARANTĒJAM SAIMNIEKU.»
— Kādu saimnieku? — viņš jautāja.
— Jūs.
— Kādēļ tad mani garantē?
— Vai tad jūsu laikā nebija garantijas?
Grehems apdomāja.
— Apdrošināšana?
— Nu jā, apdrošināšana. Tā to sauca agrāk. Viņi apdrošina jūsu dzīvību. Daudzi izpērk polises, uz jums tiek liktas miriādes lauvu. Pēc tam citi pērk vekseļus. To dara ar katru pazīstamu cilvēku. Paskatieties!
Ar rēkoņu uzbangoja pūlis, un Grehema acu priekšā uz liela, melna ekrāna ar vēl lielākiem kvē
lojošiem purpura burtiem iedegās uzraksts: «Gadā pieci procenti rentes par Saimnieku.» Ļaudis sāka aurot vēl stiprāk, aizelsušies, ar izvalbītām acīm, ar alkatīgi savilktiem pirkstiem grābdami gaisu, garām aizdrāzās vairāki cilvēki. Pie šaurās ieejas sākās spiešanās.
Asano uz ātru roku aplēsa.
— Gadā septiņpadsmit procentu no simta. Viņi nemaksātu tik daudz, ja ieraudzītu jūs tagad, ser. Bet viņi nezina. Līdz šim par jums saņemtie procenti bija drošs ieguldījums, bet tagad tā, protams, ir azarta spēle, nekas vairāk. Tā varbūt ir bezcerīga ūtrupe. Šaubos, vai cilvēki dabūs savu naudu.
Rentes kārotāju pūlis ap viņiem kļuva tik biezs, ka viņi nevarēja pakustēties ne uz priekšu, ne atpakaļ. Grehems ievēroja spekulantu vidū daudz sieviešu un atcerējās Asano vārdus par skaistā dzimuma ekonomisko neatkarību." Ļaužu biežņā viņas jutās gluži omulīgi un, kā Grehems dabūja izjust pats uz savas ādas, ar elkoņiem darbojās apskaužami veikli. Kāda sproggalvaina dāma, iežņaugta pūļa skavās pāris soļus tālāk, kā pazīdama cieši pa- vēfās Grehemā, tad izlauzās tuvāk, it kā nevilšus pagrūda Grehemu ar plecu un ar skatienu, kas bija tikpat vecs kā Haldeja, lika saprast, ka viņš tai patīk. Tad starp viņiem iespraucās garš baltbārdains vecis, nosvīdis līdz matu galiem, savā ārprātīgajā skrējienā neredzēdams uz.pasaules neko citu kā vien vilincši spožo ēsmu «Gadā pieci procenti rentes . ..».
— Iesim prom no šejienes, — Grehems teica Asano. — Ne jau tādēļ es iznācu pastaigā pa pilsētu. Parādiet man strādniekus. Es gribu redzēt cilvēkus zilajos formas tērpos. Šie vājprātīgie parazīti…
Tad laužu masas saspieda Grehemu kā knaiblēs.
21 PAZEME
No tirdzniecības kvartāla viņš pa kustīgajiem ceļiem devās uz pilsētas nomaļāko daļu, kur bija koncentrētas fabrikas. Platformas divas reizes šķērsoja Temzu un iebrauca platā viaduktā, kas veda pāri vienam no ziemeļu ceļiem. Iespaidi no abiem pārbraucieniem bija acumirklīgi, bet spilgti. Melna jūras ūdens lente vizēdama stiepās garām namiem un izzuda tumsā, kam cauri spīdēja retas ugunis. Zilās formās ģērbtu cilvēku vadītas, uz jūru peldēja virkne melnu liellaivu. Ceļš likās garš, ļoti plats un augsts tunelis, pa kuru bez trokšņa un ātri kustējās mašīnas ar lieliem riteņiem. Arī te pārsvarā bija Strādnieku Sabiedrības zilā forma. Grehemu visvairāk pārsteidza dubultplatformu līganās kustības un milzīgo pneimatisko veseru apmēri un vieglums salīdzinājumā ar vagoniem. Uzmanību piesaistīja šaurs un ļoti augsts vagons ar gareniskiem metāla šķēršļiem, uz kuriem bija sakārts simtiem nokautu aitu. Negaidot skatu aizsedza arkas mala.
Viņi nokāpa no ceļa un ar liftu nobrauca slīpā ejā, kur pārsēdās citā liftā. Te bija pavisam citādi. Pazuda pat arhitektūras rotājumi, mazāk intensīvs kļuva apgaimojums, bet ēkas kļuva jo masīvākas, jo tuvāk nāca fabriku kvartāli. Un visur — putekļainajās podnieku darbnīcās, pie laukšpata maļama- jām dzirnavām, tēraudlietuvēs un starp kvēlojošajiem izkausēta idemita ezeriem — visur vīriešiem, sievietēm un bērniem mugurā bija zilās formas.
Daudzās no šīm lielajām,. putekļainajām galerijām mēmās rindās stāvēja mašīnas, neskaitāmas izdzēstas krāsnis liecināja par streiku, bet, ja ari kāds zilā formā ģērbies strādnieks kaut kur kustējās, tad gausi un negribīgi. Zilo formu nevalkāja vienīgi uzraugi un darba policija, kam bija oranži formas tērpi. Grehems nupat bija vērojis dejotāju piesār- tušās sejas un tirdzniecības kvartāla drudžaino skubu un tagad nevarēja neredzēt daudzu strādnieku iekritušos vaigus, vājos muskuļus un gurdenās acis. Tie, kurus viņš redzēja strādājam, bija fiziski daudz vārgāki par košākās krāsās ģērbtajiem inženieriem un meistariem, kas šos darbus vadīja. Veco, Viktorijas laiku druknie strādnieki bija izmiruši līdz ar darba zirgiem; viņu dārgo muskuļu vietā bija stājušās izveicīgas mašīnas. Jaunie strādnieki, tiklab vīrieši, kā sievietes, īstenībā bija mašīnu vadītāji, barotāji, apkalpotāji un pavadoņi vai mākslinieki, protams, pret savu gribu.
Sievietes salīdzinājumā ar tām, kuras Grehemam bija palikušas atmiņā, bija neizskatīgas un ar plakanām krūtīm. Divsimt gadu ilgā puritāniskās reliģijas un morāles ierobežojumu pārkāpšana un divsimt gadu ilgā dzīve pilsētā bija atņēmusi šīm neskaitāmajām zilās formās ģērbtajām sievietēm skaistumu un spēku. Būt fiziski daiļai vai apdāvinātai, būt pievilcīgai un neparastai bija nozīmējis un vēl šobaltdien nozīmēja atbrīvoties no darba verdzības, nokļūt Baudu Pilsētā ar tās spožumu un priekiem un visbeidzot — iemantot eitanāziju un mieru. Diez vai cilvēki, kas saņēma tik skopu gara barību, spēja pretoties šādiem kārdinājumiem. Grehema laikā vēl jaunajās pilsētās nesen saplūdušie strādnieki bija veidojuši raibu masu, kurā bija dzīvi tradicionālie priekšstati par godu un augstu morāli; tagad
pastāvēja šķira ar savām morālajām un fiziskajām īpašībām un pat ar savu žargonu.
Viņi laidās aizvien zemāk un zemāk, tuvāk fabriku kvartāliem. Drīz- viņi atradās zem viena no kustīgajiem ceļiem un ieraudzīja augšā pa sliedēm skrienam platformas un baltas gaismas josliņas starp sliedēm. Fabrikas, kuras nestrādāja, bija trūcīgi apgaismotas. Grehemam fabrikas un to milzīgo mašīnu salas šķita tumsas autā tītas, un pat tur, kur ritēja darbs, apgaismojums bija daudz vājāks nekā pilsētā.
Aiz ugunīgajiem idemita ezeriem atradās juvelieru darbnīcas, un tikai pēc tam, kad bija uzrādīta caurlaide, viņi nokļuva galerijās. Tās bija augstas, tumšas un diezgan vēsas. Pirmajā daži cilvēki gatavoja filigrānus zelta izstrādājumus. Katrs sēdēja uz maza soliņa, pie kura dega neliela aizklāta lampiņa. Visdīvaināko iespaidu atstāja spoži apgaismotie veiklie pirksti, kas naski cilāja spīdošas zelta rotas lietas, un sasprindzinātās, ēnā paslēptās spokainās sejas.
Darbs tika veikts lieliski, bet bez mākslinieciskiem paraugiem un zīmējumiem, jo tie galvenokārt bija sarežģīti ornamenti vai ģeometriskas figūras. Šie strādnieki bija vienkāršos, baltos tērpos bez kabatām un piedurknēm. Viņi uzvilka tos, ieradušies darbā, un novilka un pārbaudīja darba dienas beigās, pirms iziešanas no Sabiedrības telpām. Par spīti piesardzībai, kā pusbalsī pastāstīja policists, Sabiedrību nereti apzogot.
Otrā pusē bija galerija, kur sievietes slīpēja un kausēja mākslīgos rubīnus, vēl tālāk vīrieši un sievietes gatavoja vara plāksnes, kuras pēc tam pārlēja ar emalju. Daudziem no šiem strādniekiem bija zilgani baltas lūpas un nāsis, tāpēc ka viņi cieta no slimības, kam par iemeslu bija darbs ar purpura emalju, kas bija sevišķi modē. Asano atvainojās Grehemam par atbaidošo skatu, bet šis ceļš esot ērtāks.