— Tieši to es gribēju redzēt, — atbildēja Grehems, ieraudzījis sevišķi izķēmotu seju un apstādamies, — tieši to.
— Viņa pati ir vainīga, — piezīmēja Asano.
Grehems noskaitās.
— Bet, ser, mēs nemaz nevaram pagatavot šīs lietas bez purpura, — iebilda Asano. — Jūsu laikos cilvēki varēja nēsāt rupjus izstrādājumus, viņi bija tuvāk barbarismam par divsimt gadiem.
Viņi devās tālāk pa vienu no emaljas izstrādājumu fabrikas zemajām galerijām un nonāca līdz stipri izliektam tiltam. Palūkojies pāri margām, Grehems ieraudzīja piestātni zem neparasti lielām arkām. Pašreiz no trim miltainos putekļos tītām liellaivām milzums kāsējošu krāvēju ar ķerrām dzina krastā samaltu laukšpatu; putekļi piepildīja visu apkārtni ar smacējošu miglu, un pat elektriskā gaisma šķita dzeltenīga. Strādnieku neskaidrās ēnas kustējās viņiem pie kājām un lēkāja uz garās, baltās sienas. Laiku pa laikam te viens, te otrs apstājās, lai izklepotos.
Akmens būvju milzīgā, rēgainā blīva, kas slējās virs tintes melnā ūdens, atgādināja Grehemam daudzos ceļus, galerijas un liftus, kas veidoja stāvu pēc stāva starp viņu un debesīm. Ļaudis klusēdami strādāja divu Sabiedrības policistu uzraudzībā; uz dēļiem dobji dunēja strādnieku soļi.
Tumsā kāds uzņēma dziesmu.
— Klusu! — uzkliedza viens no policistiem, bet viņam neklausīja, un visi balti apputējušie strādnieki izaicinoši pievienojās revolucionāru himnas piedziedājumam. Tagad soļi uz dēļiem dimdēja dziesmas taktī: tram, tram, tram! Policists, kurš bija pavēlējis apklust, uzmeta skatienu savam biedram, un Grehems pamanīja, ka tas parausta plecus. Viņš vairs nemēģināja pārtraukt dziedāšanu.
Tā viņi gāja cauri fabrikām un darbnīcām un redzēja daudz smaga un drūma. Pēc šīs ekskursijas Grehema dvēselē palika neskaidru atmiņu mainīgās ainas: putekļu mākoņos gaistošas pārpildītas zāles, garas steļļu rindas, štancēšanas mehānismu smagie triecieni, siksnu un armatūras švīkstoņa un klau- dzoņa, vāji apgaismotas pazemes naktsmītņu ailes, tālumā izgaistošas uguņu virtenes. Vienā vietā oda pēc miecvielām, otrā elpu aizcirta alus darītavas smaka, citur smirdēja kaut kas nenosakāms. Visur rēgojās tik masīvas kolonas un arkas, kādas Grehemam savu mūžu nebija nācies redzēt. Resnu gluda, spīdoša betona titānu plecus ar savu svaru lieca pasaules pilsēta, kas ar savu sarežģītību nospieda miljoniem mazasinīgu iedzīvotāju. Un visur acu priekšā bija bālas sejas, kusli locekļi, kroplība un deģenerācija.
Garajā un nomācošajā ceļojumā pa šīm vietām Grehems trīs reizes dzirdēja revolucionāru himnu. Kādas ejas galā gāja vaļā kautiņš: šie vergi bija sagrābuši maizi pirms darba beigām. Grehems jau tuvojās kustīgajiem ceļiem, kad sastapa zilās formās ģērbtus bērnus, kas skrēja pa šķērseju, un, ieraudzījis ar rundziņām bruņotu Darba Policijas nodaļu steidzamies uz vietu, kur bija izcēlušās kaut kādas nekārtības, tūlīt saprata panikas cēloni. Tālumā dzirdēja troksni. Lielākā daļa cilvēku tomēr negribīgi turpināja strādāt. Visi, kam vēl nebija sveša cilvē- čība, tonakt atradās augšā ielās, sauca savu valdnieku un draudīgi vicināja ieročus.
Viņi iznāca no pazemes un kā pusakli uzkāpa uz platformas. Drīz viņi izdzirdēja attālu Centrālā Informācijas Biroja skaļruņu brēkšanu un riešanu, uz platformām parādījās skrejoši cilvēki, atskanēja kliedzieni un vaimanas. Garām aizskrēja sieviete ar šausmās nobālušu seju, pēc tam, izmisīgi kliegdama, vēl viena.
— Kas noticis? — neizpratnē jautāja Grehems, nesaprazdams žargonu. Beidzot viņš izdzirdēja angļu valodā to, ko cits citam sauca vīrieši, ko pārbīlī kliedza sievietes un kas aizbrāza pār pilsētu kā tuvu negaisu vēstījoša ledaina un negaidīta pūsma:
— Ostrogs izsaucis uz Londonu melno policiju! No Dienvidāfrikas ierodas melnā policija! … Melnā policija! … Melnā policija!
Asano nobālēja un likās pārsteigts. Viņš nedroši paskatījās uz Grehemu un teica Grehemam to, ko viņš jau zināja.
— Bet kā viņi to uzostījuši? — Asano brīnījās.
Kāds kliedza:
— Visi beidziet darbu! Visi beidziet darbu!
Melnīgsnējs kuprainis ērmotā zaļā un zelta apģērbā nāca pa platformu viņam pretī un labā angļu valodā sauca:
— Tas ir Ostroga pirksts! Ostrogs ir nelietis! Valdnieks ir piekrāpts.
Kuprainis čerkstēja, un no viņa pāršķiebtās mutes tecēja tieva slienu strūkliņa. Viņš šausmās kliedza, kā melnā policija izrīkojusies Parīzē, un aizskrēja tālāk, atkārtodams:
— Ostrogs ir nelietis!
Grehems apstājās, un kādu brīdi viņam šķita, ka tas atkal ir sapnis. Viņš paskatījās uz augšu — uz abām pusēm zilgajā miglā virs laternām izgaistošajos namos un uz leju — uz ātrajām platformu rindām un skrejošajiem, satrauktajiem cilvēkiem.
— Valdnieks ir piekrāpts! — viņi kliedza. — Valdnieks ir piekrāpts!
Piepeši viņam kļuva skaidra situācija. Sirds sāka strauji un smagi pukstēt.
— Tas brīdis nu ir klāt, — viņš sacīja. — Man vajadzēja to paredzēt. Stunda ir situsi!
Grehema domas drudžaini darbojās.
— Kas jādara man?
— Jāatgriežas Padomes namā, — teica Asano.
— Kādēļ es nevarētu aicināt… Ļaudis taču te ir.
— Jūs zaudēsiet laiku. Viņi neticēs, ka tas esat jūs. Bet viņi sapulcēsies pie Padomes nama. Tur jūs atradīsiet viņu vadoņus. Jums jābūt tur — ar viņiem.
— Bet varbūt tās ir tikai baumas?
— Izklausās pēc patiesības, — teica Asano.
— Pagaidīsim faktus.
Asano paraustīja plecus.
— Labāk iesim uz Padomes namu, — viņš ierosināja. — Viņi visi gāžas turp. Caur drupām mēs jau vairs netiksim.
Grehems šaubpilns paraudzījās Asano un sekoja viņam.
Viņi uzkāpa uz ātrgaitas platformas, un tur Asano uzrunāja kādu strādnieku. Tas atbildēja viņam rupjā vienkāršo ļaužu žargonā.
— Ko viņš saka? — jautāja Grehems.
— Viņš zina maz, bet teica, ka melnajai policijai vajadzējis ierasties negaidīti, bet kāds no Vējdzinēju Pārvaldes to izpaudis. Viņš teica, ka tā, esot bijusi meitene.
— Meitene? Vai patiešām .. .
— Viņš teica, ka meitene, bet nezinot, kas viņa esot. Viņa iznākusi no Padomes nama un izstāstījusi to drupās strādājošajiem.
Atskanēja vēl kāds kliedziens, un panika norima. Kliedziens aizdrāzās pa ielu kā vēja brāzma.
— Visi savos posteņos! Visi savos posteņos! Katrs dabūs ieroci! Katrs savā postenī!
22
CĪŅA PADOMES NAMĀ
Steigdamies uz drupām pie Padomes nama, Asano un Grehems visur vēroja pieaugam tautas satraukumu.
— Visi savos posteņos! Visi savos posteņos!
Zilās formās ģērbušies vīrieši un sievietes ar
skubu kāpa augšup no pazemes fabrikām. Vienā vietā Grehems redzēja revolucionārās komitejas arsenālu, ko bija apsēdis klaigājošu ļaužu bars, citā vietā — dažus ienīstajās dzeltenajās formās ģērbtus policistus, kuri, glābdamies no pūļa, pa kaklu, pa galvu uzlēca uz pretējā virzienā slīdošas platformas.