Valdības ēku tuvumā kliedzieni «Visi savos posteņos!» pārauga nebeidzamā rēkoņā. Atsevišķi kliedzieni nebija izšķirami.
— Ostrogs ir piekrāpis jūs! — kāds aizsmakušā balsī auroja Grehemam pie pašas auss, un šie vārdi vairs neatstājās no Grehema. Šis cilvēks stāvēja blakus Grehemam un Asano uz ātrgaitas platformas un kaut ko kliedza cilvēkiem uz zemākajām platformām. Reizēm šīs frāzes vietā viņš izkliedza nesaprotamas pavēles. Tad viņš nolēca no platformas un pazuda.
Grehemam ausis džinkstēja no šī kliedziena. Viņam nebija nekādu noteiktu plānu. Viņš gribēja uzrunāt pūli no kāda paaugstinājuma, izrēķināties ar Ostrogu. Viņā virda dusmas, muskuli saspringa no uztraukuma, pirksti savilkās dūrēs, lūpas bija sakniebtās.
Tikt uz Padomes namu pāri drupām bija neiespējami, bet Asano izveda Grehemu caur galveno pasta pārvaldi. Pārvalde bija atvērta, bet zilās formās ģērbtie pastnieki vai nu negribīgi strādāja, vai stāvēja zem galeriju arkām, nolūkodamies uz ļaužu pārpilnajām ielām.
— Katrs savā postenī! Katrs savā postenī!
Te Grehems, paklausot Asano padomam, pateica, kas viņš ir.
Uz Padomes namu viņi pārbrauca ar trosē paka- rinātu kabīnīti. Neilgajā laikā pēc padomnieku kapitulācijas drupas bija pārveidojušās. No pārplīsušajām caurulēm plūstošās jūras ūdens kaskādes bija iegrožotas un savaldītas, pāri galvām stiepās uz viegliem stabiem balstīts pagaidu ūdensvads. Kā mežģines debesis aizsedza atjaunotie kabeļi un vadi, kas bija nepieciešami Padomes namam, un pa kreisi no baltās ēkas, kur pilnā sparā strādāja celtņi un būvmašīnas, auga jauns korpuss.
Kustīgie ceļi arī bija atjaunoti, kaut gan pagaidām vēl atradās zem klajas debess. Šos ceļus Grehems bija redzējis no mazā balkoniņa pēc atmodas, pirms nepilnām deviņām dienām, un zāle, kur viņš bija gulējis letarģiskajā miegā, bija pārvērtusies bezveidīgu akmens šķembu kaudzē.
Jau bija liela diena un spoži spīdēja saule. Ātrie ceļi nesa ārā no zilas elektriskās gaismas piespīdē- tām alām milzumu laužu, kas saplūda kopā drupās. Gaiss vibrēja no kliedzieniem, un visi spiedās tuvāk centrālajai ēkai. Grehems šajā nekārtīgajā masā tomēr pamanīja dažas disciplinētības iezīmes. Un šajā haosā bija dzirdams aicinājums:
— Visi savos posteņos! Katrs savā postenī!
Kabelis noveda viņus kādā telpā, un Grehems uzreiz pazina Atlanta zāles vestibilu virs galerijas, pa kuru viņš stundu pēc savas atmodas bija gājis ar Hovardu, lai pa»rādītos vairs neesošajai Padomei. Tagad te atradās tikai divi kabeļa dežuranti. Viņi bija bezgala pārsteigti, ieraugot, ka cilvēks, kas izkāpj no kabīnes, ir Gulošais.
— Kur ir Ostrogs? — Grehems noprasīja. — Man uz karstām pēdām jāsatiek Ostrogs. Viņš ir pievīlis mani. Esmu atgriezies, lai atņemtu viņam varu.
Negaidīdams Asano, Grehems šķērsoja telpu, stūrī mazliet pakapies, atrāva aizkaru un atradās aci pret aci ar nerimtīgi strādājošo titānu.
Zāle bija tukša. Tā izskatījās stipri savādāk nekā tajā dienā, kad Grehems bija redzējis to pirmo reizi. Sacelšanās laikā zāle bija pamatīgi cietusi. Pa labi no milzīgās statujas sienas augšējā dala bija sagrauta gandrīz divsimt pēdu garumā, un caurums bija aizpildīts ar tādu pašu stiklveida masu, kādu Grehems ieraudzīja pamodies. Tas apslāpēja, taču nebūt neapklusināja pilnīgi pūla šalkoņu ārpusē. Izklausījās, ka visu laiku tiek atkārtots viens vārds: «Posteņos! Posteņos! Posteņos!» Stiklam cauri rēgojās sijas un metāla sastatņu balsti, kas tika gan pacelti, gan nolaisti atkarībā no tā, kā vajadzēja daudzajiem strādniekiem. Uz šī zaļganā fona izcēlās būvmašīna, kas laiski snaikstīja tievas, sarkanas metāla rokas. Uz mašīnas stāvēja strādnieki un noskatījās uz pūli. Grehems uz brīdi piestāja, un Asano panāca viņu.
— Ostrogs ir tur, valdes kancelejā, — Asano teica. Mazā cilvēciņa seja bija kjuvusi zilganbāla, un viņš pētījoši palūkojās uz Grehemu.
Viņi nebija paguvuši noiet ne desmit soļus, kad panelis sienā pa kreisi no Atlanta pacēlās un no turienes Linkolna un divu melnā un dzeltenā ģērbtu nēģeru pavadībā iznāca Ostrogs. Likās, ka viņi dodas uz pretējo stūri, kur bija pacēlies otrs panelis.
—• Ostrog! — Grehems uzsauca, un, izdzirdējuši viņa balsi, visi četri pārsteigti atskatījās.
Ostrogs kaut ko pateica Linkolnam un pienāca klāt Grehemam.
Grehems ierunājās pirmais. Viņa balss bija asa un pavēloša.
— Ko es dzirdu? — viņš jautāja. — Jūs aicinot šurp nēģerus, lai turētu paklausībā tautu?
— Tas ir nepieciešams, — atbildēja Ostrogs. — Pēc revolūcijas viņi izlaižas ar katru dienu vairāk un vairāk. Es pārāk zemu novērtēju …
— Tātad šī velna policija ir jau ceļā?
— Jādomā gan. Jūs taču redzējāt, kas notiek pilsētā?
— Nav nekāds brīnums! Bet jūs taču man apsolījāt … Jūs esat uzņēmies pārāk daudz, Ostrog.
Ostrogs neko neatbildēja, bet pienāca tuvāk.
— Šie melnie nedrīkst parādīties Londonā, — teica Grehems. — Es esmu Valdnieks, un es to nepieļaušu.
Ostrogs paskatījās uz Linkolnu, kurš ar abiem pavadoņiem pienāca klāt.
— Kādēļ ne? — jautāja Ostrogs.
— Baltajiem pašiem jābūt noteicējiem. Bez tam . ..
— Melnie ir tikai rīks.
— Tas nav svarīgi. Es esmu Valdnieks un gribu rīkoties pats. Un es jums saku, ka melnā policija nedrīkst te ierasties.
— Tauta …
— Es ticu tautai.
— Tādēļ, ka jūs esat anahronisms. Jūs esat pagātnes cilvēks, nejaušība. Varbūt jums pieder pasaule vārda pēc, bet Valdnieks jūs nespējat būt. Jūs pārāk maz zināt, lai būtu Valdnieks.
Ostrogs paskatījās uz Linkolnu.
— Tagad es zinu, ko jūs domājat un ko esat nolēmis darīt. Kamēr nav par vēlu, brīdinu jūs. Jūs sapņojat par cilvēku vienlīdzību, par sociālistisku iekārtu! Jūsos ir dzīvi šie novazātie deviņpadsmitā gadsimta sapņi, un jūs gribat vadīt jauno gadsimtu, kuru jūs nesaprotat!
— Paklausieties! — teica Grehems. — Jūs dzirdat — tas skan kā bangas. Nevis balsis, bet viena balss. Vai jūs to saprotat?
— Mēs viņiem to iemācījām, — atbildēja Ostrogs.
— Varbūt. Bet vai jūs varat iemācīt viņiem aizmirst to? Taču gana runāts! Melnā policija nedrīkst te ierasties!
Brīdi klusējis, Ostrogs ielūkojās Grehemam acīs.
— Un tomēr tā ieradīsies! — viņš paziņoja.
— Es aizliedzu!
— Tā jau ir izsaukta.
— Es to nevēlos.
— Nē! — atcirta Ostrogs. — Diemžēl, man jārīkojas tāpat, kā rīkojās Padome… Jūsu pašu labā jūs nedrīkstat nostāties dumpinieku pusē. Un tagad,
kad jūs esat še… Jūs darījāt ļoti labi atgriezdamies.
Linkoins uzlika Grehemam roku uz pleca. Piepeši Grehems atskārta, cik aušīgi rīkojies, atgriezdamies Padomes namā. Viņš pagriezās pret aizkaru, kas atdalīja zāli no vestibila. Asano aizturēja viņu. Linkoins sagrāba Grehemu aiz drēbēm.
Grehems pagriezās un iesita Linkolnam pa seju, bet nēģeris tūlīt sagrāba viņu aiz apkakles un piedurknes. Ar stirkšķi pārplīstot piedurknei, Grehems izrāvās, bet otrs nēģeris aizlika viņam priekšā kāju. Viņš smagi nolikās uz grīdas un lūkojās zāles augstajos griestos.